Nē, es neuzskatu, ka viņa ir maskējusies citplanētiete vai reptiliāne. Tomēr, neskatoties uz to, viņa pati sev to negribot ir kļuvusi par vieglu mērķi dažādiem pamatotiem un ne tik pamatotiem uzbrukumiem. Līdzīgi tas notiek ar cilvēkiem, kas apgalvo, ka viņiem ir bijuši kontakti ar citplanētiešiem - viņus apsmej. Daļēji tas ir noticis arī tāpēc, ka daudziem ir grūti noticēt, ka 16 gadus meitene ir ieguvusi tādu ievērību ar ziņu, par kuras nopietnību jau ir runājuši cienījami zinātnieki, bet ir palikuši neievēroti. Sagadīšanās vai meistarīgs menedžments? Tomēr es gribētu pastāstīt par ko citu.
Kas Grētai Tūnbergai kopējs ar citplanētiešiem?23
Man patīk fantastika. Tā ir ļoti sarežģīta tēma, ko kurš katrs autors nespēj attīstīt. Tas prasa labi attīstītu iztēli, lai spētu iedomāties, kā cilvēki izturēsies sev neierastā situācijā, jo beigu beigās arī fantastika runā par mūsu sajūtām un pārdzīvojumiem, bet es sliecos domāt, ka Liu Cixin tas ir izdevies.
Viņa romāns "The Dark Forest" stāsta par to, ka Zemei tuvojas citplanētieši ar skaidru mērķi mūs iznīcināt. Cilvēki par to uzzina krietnu laiku iepriekš un teorētiski cilvēcei ir laiks sagatavoties uzbrukumam, neskatoties uz acīmredzamo citplanētiešu rases tehnoloģisko pārākumu. Kad ir pārgājis sākotnējais šoks, sākas apjomīga sagatavošanās. Tā patērē visus iespējamos resursus un cilvēki ir spiesti pāriet uz stingru taupības režīmu. Tas noved pie ierasto sistēmu sabrukuma un visaptveroša bada. Tie, kas šo badu pārdzīvo, vairs negrib tērēt resursus, lai sagatavotos karam ar neredzamu ienaidnieku, un iestājas ēra, kad cilvēki ļaujas dzīves baudīšanai.
Vai tas nav kaut kas no Grētas repertuāra? Mūsu ienaidnieks nav citplanētieši, bet gan viņas piesauktā klimata krīze, daudziem tik pat neredzēts ienaidnieks kā citplanētieši. Neskatoties uz to viņa piesauc revolūcijas un vajadzību pēc tūlītējas rīcības, kas manā uztverē būtu tieša analoģija ar romānā minēto gatavošanās periodu. Vai mēs jau tajā atrodamies? Ja mēs ķertos pie tagadējo sistēmu iznīcināšanas, mums aptrūktos resursu, lai uzturētu pašreizējo dzīvesveidu. Es saprotu, ka tās pašas sistēmas ir radījušas piesārņojumu, bet tās tāpat nodrošina mūsu eksistenci. Ja mēs ar visiem līdzekļiem cīnītos pret klimata pārmaiņām, tad tas novestu pie visaptveroša taupības režīma, kas varētu arī mūs iznīcināt. Vismaz lielu daļu no cilvēces. Turklāt atlikušie cilvēki diez vai vēlētos kaut ko dzirdēt par ekoloģiju, bet gan gribētu dzīvot parastu dzīvi.
Vai Grētas izvēlētā taktika ir ilgspējīga un nenovedīs pie vēl lielākas krīzes? Mums vajag izvēlēties videi draudzīgākus risinājumus un beidzot satīrīt aiz sevis, bet esošais piesārņojums nav iemesls, lai līdzekļus neizvēloties mestos izmisīgā cīņā ar "sistēmu". Romāns tika uzrakstīts 2008. g., kad Grētai bija vēl 5 gadi, bet tur aprakstītais ir tik ļoti attiecināms uz mūsdienām.