Tici vai nē, bet šo jautājumu man uzdod biežāk nekā gribētos. Līdz 18 gadu vecumam es savu dzimšanas dienu gaidīju, kā mazs bērns gaida Ziemassvētku rītu, lai atvērtu dāvanas, kuras ir atstiepis Ziemassvētku vecītis.
Man patika plānot dzimšanas dienas ballītes un palīdzēt mammai sagavot ēdienu. Man vienmēr atmiņā paliks tas patīkamais satraukums, kad līdz ballītes sākumam ir palikusi tikai stunda. Un tam ir lemts palikt atmiņās.
19 gadu vecumā, kad es pēdējo reizi tā «pa īstam» svinēju savu dzimšanas dienu, es sapratu to, ka nav vērts ieguldīt laiku, naudu un enerģiju tam.
Būsim reāli: Es nevarēju sagaidīt savu 18. dzimšanas dienu, lai beidzot varētu darīt legāli to, ko darīju no 15 un 16 gadu vecuma. Nedz es biju pirmā, nedz arī pēdējā. Un ko pēc tās 18. dzimšanas dienas svinēt? Kāds iemesls? Ko vēl gaidīt?
Pēc 18. dzimšanas dienas mana dzīve, vairāk jau dzīvesveids, krasi mainījās. Alkohols vairs mani neuzrunāja, es sapratu to, ka varu izklaidēties bez tā. (Es nepavisam nekļuvu par Svēto Mariju, es vienkārši sāku to lietot ļoti reti.) Un tas bija lieliski, jo sestdienu, svētdienu rītos es varēju mosties deviņos un man nebija jāstiepj roka pēc Ibumetīna.
Un ar to arī visa «svinēt gribēšana» noplaka. Neviens taču nenāks uz dzimšanas dienas svinībām, lai iedzertu limonādi un uzgrauztu zemesriekstus.
