Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā kompānijas Bell vadība ievēroja, ka vairums vidējā posma menedžeru ir nākuši no inženieru un tehniķu vides un nonāca pie domas - bet varbūt, ja viņiem būtu humanitārā izglītība, varbūt viņi savās darba vietās būtu efektīvāki,. viņiem varētu būt vairāk iniciatīvas un plašāks skatījums uz dzīvi?
Lai uzlabotu stāvokli kompānija izlēma nākt darbiniekiem pretī un palīdzēt viņiem tikt pie humanitārās izglītības. . At&T kopā ar Pensilvānijas Universitāti organizēja Bell Institute of Humanistic Studies for Executives.
Pensilvānijas universitātes profesori laīja menedžeriem lekcijas īpaši izstrādātas desmit mēnešu programmas ietvaros. Studenti lasīja gudras grāmatas, apmeklēja koncertus un muzejus. Uz izlasīto grāmatu apspriešanu ieradās to autori. Viss bija pa īstam kruti - ar viņiem tikās gan dzejnieki un komponisti, gan vēsturnieki un kritiķi.
Tomēr rezultāti bija lai arī interesanti, tomēr ne gluži gaidītie. Studenti sāka lasīt grāmatas stipri vairāk ka pirms eksperimenta. Viņi kļuva zinātkārāki un pārliecinātāki, vairāk intelektuāli neatkarīgāki. Psihologi uzskatīja eksperimentu par veiksmīgu.
Bet - izrādījās, ka izglītībai ir arī otra puse. Uz firmas rēķina humanitāri izglītotie gudrīši sāka daudz vairāk cienīt sevi un savu laiku, un uzskatīt, ka to ir daudz vērtīgāk pavadīt ar ģimeni un draugiem apmeklējot kultūras pasākumus nevis vergojot kompānijas labā. Viņi gribēja forši dzīvot nevis upurēt sevi akcionāru labklājībai. Darba ražība nokritās par 8-10%.
Firmas vadība izlēma, ka nahren šitādu izglītību un 1960 gadā Institute of Humanistic Studies for Executives tika slēgts, un ar laiku darba ražīgums atjaunojās.
tas ir līdzīgi, kā tagad, meklē apkopēju ar divām augstākajām izglītībām un laizin vismaz divas vēl svešvalodas, bet alga minimālā un vēl aploksnē...
Pataisīja par cilvekiem un bija ar to neapmierināti. Nu jā, labāk turēt tupus cilvekus, kuriem tik darbs interešu lokā ir primārais. meh.
labs