Vai veikalos tirgo bojātu produkciju? Kā strādā veikali? Ko pārdevēji domā par pircēju? Vai pārdevējs var ēst par brīvu? Vai veikala darbinieks mīl savu darbu?
Atbildi uz šiem jautājumiem uzzināsi šajā rakstā. Turklāt, Tu uzzināsi daudz nedzirdētu faktu par strādāšanu vidusmēra supermārketā.
Kādu laiku atpakaļ man nācās strādāt vienā no populārajiem veikalu tīkliem. Es ieraudzīju pasauli no veikala otrās puses. Secinājumi par darbu šajā sfērā man bija viennozīmīgi un kritiski. Bet visam savs laiks! Rakstu sākšu ar nelielu aprakstu par sevi un kā es nokļuvu līdz šādam darbam :)
Esmu jaunietis un students. Kopš pusaudža gadiem es uzsāku stabili pelnīt naudu un gadiem ejot, varēju sevi nodrošināt ar visu vajadzīgo. Nekad nebiju vēlējies strādāt haltūrās, jo biju apmierināts gan ar atalgojumu, gan ar savu darbu. Savā darba sfērā esmu iemācījies profesionāli komunicēt ar cilvēkiem. Pats darbs aizņēma ļoti maz laika.
Taču katram dzīvē gadās melnā strīpa. Tāda gadījās arī man. Tuvāko mēnešu laikā, man vajadzēja vairāk naudas. Biju vēlējies strādāt divos darbos vienlaicīgi. Vienīgi, problēma bija tajā, ka otrs darbs bija jāatrod zibenīgi ātri.
Aizsūtīju CV visur, kur vien iespējams.
Drīz vien, mani sazvanīja kāda sieviete, kura piedāvāja strādāt hipermarketā, kas atradās ļoti tuvu manām mājām. Kad pajautāju par profesiju, man pateica, ka būs jāstrādā par kravēju+zāles darbinieku. Šī ziņa mani nebiedēja, jo smags darbs man šķita interesants, nevis grūts. Turklāt, esmu fiziski attīstīts. Viennozīmīgi piekritu.
Pēc trīs dienām jau biju uzsācis darba gaitas.
Pirmajā dienā iepazinos ar "kolektīvu". Nelielu "ekskursiju" man uztaisīja labo slavu ieguvušais darbinieks. Viņš bija students un brīvajā laikā strādāja dotajā veikalā. Iepazinos arī ar 30-gadīgu krievu meiteni. No sarunas sapratu, ka viņa ir bidlo, jo kad runāju ar viņu pieklājīgi, viņa man teica: "Klau, ko tu tik jauks? Davaj bez jaukumiņiem un bez uzrunāšanas uz "jūs"!"
Bija vēl pāris 25-35 gadīgo, kas pēc dialoga spriežot, pabeidza 9 klases. Pārējie darbinieki, pārsvarā, bija pensijas vecuma cilvēki. Viens džeks, ieraugot manu mašīnu, sāka stāstīt, ka viņa māsas vīra brālis arī nopirka mašīnu. Viņš arī sapņo kādreiz sev nopirkt mašīnu.... Pie reizes, brīnījās, ka es studēju, jo tas esot stulbi - pēc skolas uzreiz jāiet strādāt..... īsāk sakot, bezsakars.
Nācās secināt, ka intelektuāli gudri cilvēki šajā kolektīvā bija priekšnieki vai studenti.
Negribu izskatīties iedomīgs vai pārgudrs raksta lasītāju priekšā, bet diemžēl, man radās uzskats, ka liela daļa veikala darbinieku nav intelektuāli gudra.
Mēs ar priekšniekiem bieži ļoti draudzīgi pārrunājām dzīves lietas, biju viņiem piedāvājis jaunus veidus, kā ekonomēt cilvēku resursus.... īsāk sakot, man iznāca atrast kopīgu valodu ar priekšniecību.
Ar vienu no priekšniecēm man atradās tik daudz kopīgu interešu, ka viņa pat no manis neslēpa, ka pa kluso noraksta kvalitatīvu preci un lieto to uzturā. To izmantoju arī es. Mēs tīšām bojājām produktu iepakojumus, norakstījām tos un pēctam apēdām. Ko teicām apsardzei par šādiem izdarījumiem? Bija divi varianti:
1) "Labais" apsargs apēda šos produktus kopā ar mums;
2) Metām ārā iepakojumu no produktiem, it kā, kāds zaglītis to būtu apēdis un atstāja veikalā iepakojumu.
Apsardzei bija vienalga, cik ticams bija šis stāsts. Viņus vairāk uztrauca regulāri zagtie "Hennessy" un "Absolut".
Kaut arī mūs tur ēdināja ar lētajiem cīsiņiem (kas pēc pirmās nedēļas jau līda caur ausīm ārā) un salātiem, gribējās ēst ko cilvēcīgu, tāpēc vienu dienu es norakstīju "Smiltenes" biezpiena kūku un meža ogu bulciņas, citu dienu ēdu mango ar arbūzu un uzdzēru tos ar naturālu persiku sulu. Ēdienkartes izvēle bija milzīga.
Ikdienā man nācās sastapties ar cilvēkiem, kas ļoti uztraucās par savu darba ikdienu. Man regulāri nācās dzirdēt, ka redz, Marina nespēj izlikt visas piena pakas uz plaukta, un ka Kristiānai olu nodaļā nesmuki stāv kastes. Savukārt, Zane ir ļoti slikta, jo nepaspēja izlikt visus čipšu iepakojumus. Liekas, ka sīkums, bet katru dienu nākas dzirdēt to visu. Dažreiz pat nākas stāvēt ar kādu darbinieci, kas man raud uz pleca, jo redz, viņai ir grūts darbs.
Vislielākās bažas bija par to, ka priekšniecība grib pārāk daudz no darbiniekiem. Nezinu vai tam bija pamats, jo manu darbu priekšniece vienmēr slavēja.... Varbūt tāpēc, ka mums bija labas attiecības, nezinu.
Man pašam nebija viegls darbs, bet man bija pajāt.
Manos darba pienākumos ietilpa mašīnu izkraušana, preču konteineru novietošana noliktavā, pārstrādājamo materiālu iekravēšana fūrēs, sasaldēto produktu izkravēšana saldētavā, augļu un dārzeņu izkravēšana ledusskapī, piena produktu izkrāvēšana un salikšana pēc produkta un firmas; visu problēmu risināšana, kas notiek noliktavā, visu smagumu pārvietošana, atkritumu izmešana, darbs ar klientiem un daudz citu sīkumu. It kā nav traki. Bet problēma ir tajā, ka kamēr es biju kravējis ārā vienu mašīnu, bija piebraukusi otrā, nereti - arī trešā. Man bija jāpaspēj ne tikai izkrāvēt mašīna, bet tajā pat laikā bija jāsaliek produkcija pa nodaļām.
Šis darbs ir stulbs ar to, ka brīžiem Tev vajag strādāt ļoti intensīvi, bet brīžiem, aiz nekā nedarīšanas gribās pakārties. Taču es sāku strādāt pēc savas shēmas.... neminēšu to šeit, jo tas nav tik būtiski. Galvenā doma - es sāku strādāt pēc tāda algoritma, ka visi priekšnieki mani redz strādājot. Savukārt, kad es nestrādāju, mani neredz neviens.
Kāda ir darbinieka attieksme pret pircēju?
Darbinieks par produktiem zin tikpat daudz, cik pircējs. Darbinieks nezinās neko vairāk par pašu pircēju. Vienīgi, pārdevējs zin, uz kura plaukta atradīsies vajadzīgais produkts. Bet ar ko atšķirsies Madonas biezpiena sieriņš no "Kārums" sieriņa, darbinieks nezinās. Vienīgais, ko viņš pateiks Tev, ir viņa neizglītotais viedoklis, kurš Tev nav vajadzīgs. Beigās viņš pasmaidīs, bet galvā domās: "Nedod Dievs, Tu vēl kaut ko pajautāsi."
No kurienes es to zinu? Simts reižu dzirdēju ko tādu no veikala darbinieku dialogiem pusdienlaikā.
Vai veikalos tirgo bojātu preci?
Gan jā, gan nē. Tūlīt izskaidrošu jums pieredzēto situāciju.
Dotajā veikalā, gaļas nodaļā, strādāja studente Laima no laukiem. Viņa runāja ar savu priekšnieci.
Laima: "Nu gan, to steiku neviens nepērk. Varbūt vajadzētu tam samazināt cenu?"
Priekšniece: "Grūts process. Man būs jāsazinās ar galveno ofisu, jārunā. Nu nezinu, nezinu."
Laima: "Žēl jau to produktu, laikam būs jau jāmet ārā..."
Priekšniece:"Tu sagaidi produkta beigu datumu un tad met ārā."
Laima:"Tam steikam beigu datums bija jau pirms trijām dienām. Žēl mest ārā."
Priekšniece:"Vismaz vakarā izmet. Ja kāds klients atnāks ar pretenzijām, man varētu būt nepatikšanas."
Šīs frāzes tika teiktas ļoti mierīgās balsīs, it kā pircēji būtu dzīvnieki, kuri ēdīs jebko, ko viņiem dos. It īpāši priekšnieces pēdējais teikums. Priekšniece baidās par savu vietu, nevis par klientu veselību.
Bet principā, bojātie produkti parasti tika mesti ārā. Nebiju redzējis, lai kāds mazgātu gaļu un līmētu jaunas derīguma termiņa uzlīmes.
Ja jums raksts iepatikās, noteikti rakstiet komentārus vai vērtējat rakstu.
Tiek plānota otrā daļa, kur pastāstīšu kādā veidā veikalu darbiniekiem tiek SKALOTAS SMADZENES, lai tie mīlētu savu darbu un par šausmīgu algu pūlētos ik dienu.
Vēlos dzirdēt jautājumus par darbu veikalā. Droši atbildēšu nākamajā rakstā :)
