KĀ NEKĻŪT PAR NEPIESKAITĀMO JEB
ĪSA PAMĀCĪBA CĪŅAI AR PSIHIATRU MAFIJU
Rakstīt šo publikāciju mani pamudināja reportāža no tiesas sēdes, ko izlasīju viltusnacionālajā Pāķu lapelē. Tajā bija aprakstīts, ka kāds jaunietis par 4.maija režīmam netīkamu komentāru ievietošanu internetā ir sodīts ar 2 gadiem nosacītas brīvības atņemšanas. Cita starpā bija arī pieminēts, ka psihiatriskā ekspertīze šo puisi esot atzinusi par „daļēji pieskaitāmu”. Tā kā minēto cilvēku arī līdz tiesai biju jau gana labi pazinis, un līdz šim man nebija radušās šaubas par to, ka viņš neapzinātos, ko dara (lai arī, kā daudzi jauni ļaudis, bija reizēm pārmērīgi straujš un neapdomīgs), mani šāds formulējums ļoti izbrīnīja. Es telefoniski sazinājos ar minēto puisi un apjautājos, kādā veidā viņš tad ir ieguvis šādu „godpilnu” statusu. Viņš man paskaidroja, ka bērnībā pēc tuva cilvēka zaudējuma esot nonācis saskarē ar psihiatru (par ko, protams, atbildība pienākas viņa tuviniekiem), kurš nekavējoties šim uzstādījis smagas slimības diagnozi, tad, sasniedzot pilngadību, nedaudz pasimulējis, lai nevajadzētu dienēt armijā… nu, un tagad, savukārt, sakarā ar apsūdzību krimināllietā, procesa virzītājs šo esot nosūtījis uz psihiatrisko ekspertīzi. Tās laikā viņš esot apgalvojis, ka nevēloties sev psihiska slimnieka statusu un esot gatavs pilnībā uzņemties atbildību par savu rīcību, stājoties tiesas priekšā, bet acīmredzot tieši šie vārdi esot likuši psihiatru komisijai viņu atzīt vismaz par daļēji slimu, jo normāls cilvēks taču, viņuprāt, darītu visu iespējamo, lai no kriminālatbildības izvairītos. Viņš pats, protams, esot dziļi nelaimīgs par šādu birkas piekāršanu un cīnīšoties, lai šis psiha statuss viņam nākotnē tiktu noņemts. Es minētajam puisim novēlēju veiksmi un nospriedu, ka nepieciešams brīdināt citus Latviešu Patriotus, kuriem vēl nav piemērots nepieskaitāmā statuss, kādā veidā viņiem ir jāuzvedas, lai šādu „godu” nākotnē neiegūtu.
Politisko pretinieku pasludināšanas par garīgi slimiem paņēmiens ir ļoti sen zināms un gadu desmitiem, pat simtiem ilgi jau piemērots. Sevišķi plaši to praktizēja PSRS tā saucamajos stagnācijas gados, t.i., L.Brežņeva valdīšanas laikā, kad tika pat radīta speciāla diagnoze – lēni progresējoša (lienošā) šizofrēnija, kuru nekur citur pasaulē, izņemot Bulgāriju (pēc valsts politiskās uzbūves faktiski pilnīgu PSRS kopiju, kas netika iekļauta tās sastāvā tikai tālab, lai tā sauktajai „sociālisma valstu nometnei” būtu lieka balss ANO), nepazina un nevienam cilvēkam neuzstādīja. Pamatojoties uz šīs „slimības” (kas izpaužoties tādejādi, ka cilvēks citādi principā pagaidām vēl esot garīgi vesels, tikai politiskos notikumus izprotot nepareizi) diagnozi, tad arī valstij nevēlamus cilvēkus nosūtīju uz piespiedu ārstēšanos psihenēs, kur tad apkārt valdošās atmosfēras un „zāļu” (inžu) ievadīšanas dēļ viņi drīz vien tiešām kļuva par patiesi prātā jukušiem ļaudīm. Tādā veidā dabūja ciest, piemēram, tā dēvētās Gaismas akcijas dalībnieki Pēteris Lazda un Ģederts Melngailis, kurus ar tiesas lēmumu nosūtīja ārstēties uz Blagoveščenskas psihiatrisko slimnīcu Krievijā (pilsēta atrodas netālu no Ķīnas robežas). P.Lazdam vēlāk, Atmodas gados, izdevās ārzemēs pierādīt, ka viņš ir psihiski vesels, savukārt, Ģ.Melngailis, kā apgalvo ļaudis, kas viņu pazīst, tagad patiešām rūpīgas „ārstēšanas” rezultātā esot kļuvis par garīgu slimnieku – invalīdu. Starp citu, kā, man dzirdot, ir apgalvojis cits plaši pazīstams sabiedriski-politisks darbinieks Ilmārs Ančāns, tad Melngailis pie notikušā pats esot vainīgs, jo nobijies no nokļūšanas cietumā, tādēļ labprāt piekritis, lai viņu atzīst par garīgi slimu. Arī I.Ančānu esot gribējuši par tādu pataisīt pēc tam, kad viņš Maskavā ielauzies ASV vēstniecībā, bet šis stingri uzstājis uz to, ka ir vesels, un noraidījis jebkuras ekspertīzes šai sakarā, tādēļ arī tagad neesot tāds kā Melngailis. Atzīšos, ka es personīgi gan nezinu, cik lielas iespējas bija sevi aizstāvēt pret psiha statusa piešķiršanu PSRS laikos. Var jau būt, ka cilvēkam ar ārsta diplomu, kāds ir I.Ančāns, tas arī bija daudz-maz iespējams, bet visticamāk, ka čekai, patlaban grūti uzminamu apsvērumu dēļ, toreiz vienkārši nelikās politiski izdevīgi viņu par nenormālu pataisīt, atšķirībā no P.Lazdas un Ģ.Melngaiļa. Tā vai citādi, jebkurā gadījumā Ančāna kunga toreizējā rīcība ir pelnījusi cieņu un atzinību un rāda piemēru, kā mums jārīkojas arī mūsdienās.
Arī patlaban augstāk minētā prakse tiek plaši piekopta. Savulaik, kad biju portālā www.latvians.lv ierakstījis, ka prezidenti VVF vajadzētu pēc tiesas sprieduma (izcēlums mans – A.G.) sadedzināt uz sārta, Daugavpils DP inspektors Edmunds Buls, kā viņš pats vēlāk lielījās, esot aiznesies uz vietējo psiheni, lai ievāktu kompromitējošus materiālus par „jukušo ekstrēmistu” A.Gedroicu, un bijis visai vīlies, kad šim tur nekā īpaši interesanta nevarējuši piedāvāt. Jāpiezīmē, ka tas notika laikā, kad man ne tikai nebija piemērots aizdomās turētā statuss, bet pat vispār manu izteikumu sakarā nebija ierosināts kriminālprocess (un kādēļ lai būtu, ja manis rakstītajā nebija nekā pretlikumīga?)! Vienkārši kāds interneta stukačs bija pasūdzējies čekai par viņam netīkamu izteikumu publicēšanu (pieļauju, ka tas varēja būt pederastisma karognesējs K.Streips – viņam ir raksturīga šāda uzvedība), un, lūk, kāda sekoja atbildes reakcija. (Sīkāk par to, kā mani audzināja E.Buls un kā es viņu „pasūtīju uz poda” esmu jau aprakstījis http://klab.lv/users/aivars_666/18377.html). Interesanti atzīmēt, ka garīgi slima cilvēka statusa piešķiršana disidentam taču nekādā veidā nevar veicināt viņa ietupināšanu cietumā, taisni otrādi, tas var tieši palīdzēt viņam izvairīties no kriminālsoda. Tāpēc būtu loģiski, ja par to cīnītos pats apsūdzētais vai viņa advokāts (kā, piemēram, sērijveida slepkava-maniaks Rogoļevs, kura tiesas process sīki aprakstīts A.Grūtupa grāmatā „Maniaks”), taču procesa virzītājam – izmeklētājam un prokuroram vajadzētu tieši otrādi – uzstāt uz viņa pieskaitāmību un sodāmību. Praksē tas tomēr bieži vien notiek savādāk, īpaši krimināllietās, kas saistītas ar valsts politikas kritizēšanu no apsūdzētā puses. Lai atceramies man nepazīstamu jaunieti no Liepājas, kuram par draudu izteikšanu V.Zatleram tika piemērota piespiedu ārstēšana psihenē, atbrīvojot viņu no kriminālatbildības. Var jau, protams, būt, ka šis cilvēks tiešām bija garīgi slims, bet tikpat labi arī iespējams, ka politisku apsvērumu dēļ bija izdevīgi viņu par tādu pataisīt – varbūtība ir 50:50. Mūsu nelietīgajiem varturiem nav tik būtiski, lai viņiem nevēlami cilvēki tiktu ieslodzīti, daudz būtiskāk ir panākt, lai tauta viņiem neticētu, lai neņemtu par pilnu viņu teikto un rakstīto. Un kas gan vēl labāk to var veicināt, kā politiskā oponenta atzīšana par garīgi nepieskaitāmu, psihiski slimu cilvēku? Lūk, kāpēc apsūdzību uzturošā puse nereti rīkojas it kā neloģiski, meklējot aizdomās turētajam vainu mīkstinošus, nevis pastiprinošus apstākļus; lūk, kāpēc tā ne tikai piekrīt, bet pat uzstāj uz šāda veida psihiatrisko ekspertīžu veikšanu šim cilvēkam, vispirms jau viņu pašu pierunājot, ka tā taču šim būšot labāk – varēšot ārstēties, nevis sēdēt cietumā… utt., u.tjp. Te nu ir svarīgi neuzķerties uz šāda āķa. Jāatzīmē, ka apstākļi psihiatriskās slimnīcās patlaban patiešām ir lieliski (un tas vēl ļoti maigi teikts!), ja tos salīdzina ar padomju laikiem. Savulaik pirms gadiem desmit, ārstējoties Daugavpils slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā, man nācās atrasties vienā palātā ar kādu kungu, kurš līdz pensijai bija strādājis par D-pils psihuškas galvenā ārsta vietnieku. Tieši tobrīd bija sākusies vērienīga vietējā trakonama ēku rekonstrukcija un papildus korpusu būvēšana šai iestādei. Šinī sakarā es izteicu neizpratni, kāpēc tas ir nepieciešams, ja Brežņeva laikos bija viens ēkas korpuss atvēlēts trakajiem, tagad to ir jau divi, bet vienalga varturi skandina, ka ar to esot par maz. Vai tad tiešām trako skaits būtu tik ļoti pieaudzis pa šiem gadiem? „Ē, vecīt, tu jau nezini, kā tur izskatījās, kad mūsu rīcībā viens korpuss vien bija”, atteica kungs, „palātās atradās pa 20-30 cilvēki katrā, gultas bija trijos stāvos izvietotas. Atmosfēra tur bija tāda, ka, ievietojot palātā normālu cilvēku, vēlākais pēc divām trim dienām viņš savā uzvedībā ne ar ko vairs neatšķīrās no pārējiem palātas iemītniekiem, respektīvi, arī sajuka prātā”. „Nu, bet toties neviens uz turieni labprātīgi nerāvās kā tagad?”, es iebildu. „Jā, tas tiesa, ja kādu izlaida laukā ar kaut nelielām veselā saprāta paliekām, tas muka no turienes, atpakaļ neskatīdamies, nevis rīkoja protesta piketus, ka viņam stacionāro ārstēšanas režīmu aizstāj ar ambulatoro, kā tas mūsdienās notiek”, rezumēja kungs.
Pa šiem desmit gadiem sadzīves apstākļi mūsu valsts psihenēs ir kļuvuši vēl krietni komfortablāki, faktiski tie sit pušu jau PSRS laika luksus viesnīcās esošos. Šajās iestādēs ir saunas, peldbaseini, burbuļvannas, sporta zāles, tā dēvētās mūzikas terapijas, smaržu istabas… un kas tik vēl ne! Neviens viltus Napoleons vai pats „Dievs Tas Kungs” nebūtu iedomājies sev ko tādu padomijā pieprasīt! (Visu šo informāciju esmu guvis ne jau no vizītes klātienē, bet gan publikācijām un reportāžām saziņas līdzekļos, kas ļoti labprāt atspoguļo šāda veida „medicīnas progresu”.) Desmitiem miljonu tiek šķērdēti no mūsu „bagātās” valsts budžeta durku labiekārtošanai, tai pat laikā normālo ļaužu slimnīcas tiek masveidā slēgtas, bet atlikušās atrodas uz bankrota sliekšņa. Tas gan ir temats citam rakstam. Tomēr svarīgi atzīmēt, ka šāda veida politika novedusi pie tā, ka ļaudis rautin raujas nokļūt šajā paradīzē, kur var zili zaļi dzīvot neierobežotu laiku, pilnā apgādībā atrodoties uz valsts rēķina. Piedevām vēl saziņas līdzekļos nepārtraukti tiek skandināts, ka nonākšana trakonamā esot parasta lieta, no kā neesot jākaunas, ka t.s. „civilizētajās” ārzemēs katram cilvēkam esot vismaz savs psihologs, ja ne psihiatrs vai psihoterapeits. Tiek minētas pasaulē pazīstamas personas un viņu atvases (piemēram, bijušā ASV prezidenta B.Klintona meita Čelsija), praktiski visas populārās kinozvaigznes, kuras katra vismaz reizi dzīvē, ja ne vairākas, ir pabijušas traķenē… utt., u.t.jp. Bez tam nepārtraukti tiek sludināta nepieciešamība integrēt normālo ļaužu vidū garīgi slimos (tieši tāpat kā okupantus), tiek apgalvots, ka tā tas tagad notiekot ne vien ES, bet arī visā pasaulē. Visu šo pēc satura idiotisko, bet pēc būtības ārkārtīgi kaitīgo pasākumu rezultātā tautas vairums diemžēl vairs nebaidās no nokļūšanas psihenē, turklāt ir pat tādi, kas atklāti lepojas ar to, ka tur ir pabijuši, līdzīgi kā rakstnieka-pedagoga A.Dripes varoņi ar lepnumu stāstīja saviem vienaudžiem, ka tik un tik gadus ir pavadījuši mazgadīgo kolonijā. Ja tā turpināsies, drīz var pienākt brīdis, ka cilvēkiem būs kauns atzīties faktā, ka nav ārstējušies durkā, līdzīgi kā tagad daudzi mietpilsoņi jūtas neērti, ka nav vēl ne reizi aizlidojuši „pakaifot” uz Antāliju un Šarmilšeihu…
Lūk, uz šādu notikumu fona mūsu DP(čekai) nemaz nav tik grūti pārliecināt ļaudis, kas apsūdzēti pēc KL pantiem no sadaļas „Valsts noziegumi”, ka labāk tiem ir ļauties, lai atzīst tos par trakiem. Tomēr ļoti ceru, ka Īsteni Patrioti, Nelokāmi Nacionālisti nekad šādam notikumu atrisinājumam nepiekritīs. Lai viņi saprot, ka nākotnē šis psiha zīmogs atstās uz visu viņu turpmāko dzīvi nenomazgājamu traipu. Ja viņi tiks notiesāti pēc KL pantiem, tad nākotnē, mainoties valsts varai un likumdošanai, šie cilvēki visai viegli varētu tikt reabilitēti, savukārt, psihiskas slimības diagnozi noņemt ir un būs daudz grūtāk (vai varat nosaukt daudzus PSRS laikā psihiatriskajās iestādēs ieslodzītos disidentus, kas tagad ir atzīti par garīgi veseliem un bauda represēto statusu? Es zinu tikai P.Lazdu, citu nevienu!). Turklāt, piespiedu ārstēšanās laikā, tāpat kā tas bija PSRS, tā arī tagad, „gādīgie” dakteri ar savām zālītēm jebkuru normālu cilvēku var pataisīt par tiešām nenormālu. Pat, ja tas tomēr nenotiek un izdodas palikt garīgi un fiziski veselam, „trakā” apzīmējums pārējo ļaužu vidū nereti seko līdz pat nāvei. Ļaudis īpaši neiedziļinās faktā, kādā veidā konkrētais cilvēks ir nonācis trakenē, pietiek ar to, ka viņš tur vispār ir bijis. Kā saka paruna – nav svarīgi, vai tu pats pielaidi sev bikses, vai kāds tev uzlēja virsū mēslu spaini, tu esi pretīgs jau tāpēc vien, ka smirdi. Un trakā „smaku” parasti ir ļoti grūti, gandrīz neiespējami „izvēdināt”. Labāk, protams, ir nepārkāpt likumu un nenonākt drošības iestāžu redzeslokā, bet, ja tas tomēr ir noticis, un ir paredzamas tikai divas drūmas nākotnes izredzes – psihiatriskā slimnīca vai cietums, es šādā situācijā no sirds iesaku izvēlēties cietumu. Mūsu zemē nu jau vismaz 15 gadus nepastāv nāvessods (no kura PSRS laikos nereti tiešām tikai psiha statuss varēja apsūdzētu glābt; kā, piemēram, politiķa Šlesera tēvu – maniakālu slepkavu) , un, kā zināms, arī brīvības atņemšanas iestādes tiek regulāri labiekārtotas un „tuvinātas Eiropas līmenim” Lai gan līdz tam komfortam, kas valda psihenēs, tur vēl nav nonākts, tomēr, salīdzinot ar situāciju pirms gadiem divdesmit, apstākļi cietumos ir tīri ciešami. To apstiprina kaut vai mana sarakste ar skandalozu popularitāti ieguvušo A.Jordanu, kurš gadu nosēdēja Centrālcietumā, bet vēlāk tika pilnībā attaisnots. Savās vēstulēs viņš man rakstīja, ka jūtoties tīri komfortabli un nemaz nepārdzīvojot, ka ir tādā iestādē nokļuvis. Nu tagad viņam ir tiesības pieprasīt pamatīgu kompensāciju par nepamatoti ieslodzījumā pavadīto gadu, kādu visdrīzāk nebūtu, ja viņš būtu atradies nevis cietumā, bet trakomājā. Kur nu vēl apkaunojošies nepieskaitāmā vai daļēji pieskaitāmā statuss, kas viņam kā ēna visur sekotu līdzi…
Tādēļ, dārgie tautieši, ir stingri un kategoriski jāiebilst pret jebkuriem drošības iestāžu darbinieku mēģinājumiem pasludināt mūs par garīgi slimiem. Protams, arī pašiem nav jādod šajā jomā handikaps mūsu tautas ienaidniekiem, nekad un nekādos apstākļos nav jāiet ne pie psihologa, ne psihoterapeita, ne psihiatra, arī savus bērnus turp nav jāved, ar savām problēmām jāiemācās pašiem tikt galā, kā tas bija pirmskara Latvijā, kad nebija nekur ne depresiju klubu, ne krīžu centru (un ne jau tādēļ, ka visiem cilvēkiem dzīve bija ļoti jauka un rožaina!), bet trakonamos atradās patiešām īsteni trakie indivīdi, kurus neviens īpaši necienīja, luksus apstākļus viņiem neradīja un necentās tos integrēt normālo ļaužu sabiedrībā; starp citu, arī PSRS laikos bija līdzīga situācija šajā jomā. Tas ir pirmais un galvenais nosacījums „nepieskaitāmā” statusa neiegūšanai. Atcerēsimies, kad tiesāja A.Gardu, L.Muzikanti un I.Liepu, apsūdzības uzturētājiem neradās vēlēšanās sūtīt viņus ne uz kādām ekspertīzēm viņu psihiskā stāvokļa pārbaudei, jo viņi, atšķirībā no mana raksta sākumā minētā puiša, nebija nonākuši garīga rakstura slimību ārstniecības iestāžu „melnajos sarakstos”.
Paturēsim prātā, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma (šai grāmatai, tāpat kā Krimināllikumam, būtu jābūt katra politiski aktīva cilvēka mājas bibliotēkā) 336.pantu jebkuru izmeklētāja procesuālo darbību, arī ekspertīzi, tai skaitā psihiatrisko, aizdomās turētais ir tiesīgs apstrīdēt un pārsūdzēt. Tas noteikti ir arī jādara! Jācīnās līdz pēdējam, jāvēršas pēc kārtas visās tiesu instancēs ar prasību atcelt šādu lēmumu, motivējot tā pieņemšanu ar politisku pasūtījumu, par notikušo pēc iespējas plašāk ir jāinformē visi saziņas līdzekļi. Vairumā gadījumu šāda veida cīņa nebūs bez rezultātiem! Ja nu tomēr nepaveicas, un pēc visu sūdzību izskatīšanas lēmums par piespiedu psihiatriskās ekspertīzes veikšanu paliek spēkā, tas vienkārši ir jāignorē. Nekādā ziņā pašam nav jāierodas ar norīkojumu durkā uz pārbaudi! Lai mūsu brašie policisti pamēģina jūs nogādāt turp piespiedu kārtā! Ja vien iespējams, vēlams būtu neuzturēties savā deklarētajā dzīvesvietā, pa kluso pamainīt arī darba vietu, ja jums tāda vispār ir. Nedomāju, ka cilvēku, kuram tik vien kā jāveic piespiedu ekspertīze, kāds meklēs tik rūpīgi kā sērijveida slepkavu-maniaku, visticamāk, ka, divas trīs reizes atbraukuši uz zināmo adresi un neatraduši jūs tajā, menti aizmirsīs par jūsu eksistenci, galu galā, darba viņiem tiešām ir „pāri galvai”. Ja nu tomēr jūs uzokšķerē, sēdiet rātns un kluss un neveriet vaļā durvis, lai cik uzstājīgi pie tām klauvē vai zvana! Pat, ja „ciemiņi” droši zinās, ka jūs tur iekšā esat, durvis lauzt viņi nez vai uzskatīs par vajadzīgu, visdrīzāk, 5-10 minūtes pie tām patrokšņojuši, viņi aizlasīsies prom. (Gadījumi, kad policijas darbiniekiem ir tiesības iekļūt dzīvoklī pret tajā esošās personas gribu, ir precīzi definēti likumā „Par policiju”.) Taču pieņemsim, ka jūsu aizturēšana varas iestādēm šķiet tik svarīga, ka durvis tiek uzlauztas. Tādā gadījumā jums ir jānoguļas uz grīdas un mierīgi jāpaziņo, ka nekur ar viņiem kopā nebrauksiet. Lai viņi ņem jūs aiz rokām un kājām un stiepj pa zemi kā graudu maišeli. Ja jūs būsiet padevies miesās ražens, bet milicīši – augumā sīki, viņiem tas neliksies viegli izdarāms, var būt, ka viņi nospļausies un aizbrauks prom, jums nepieskārušies. Ja nu šie tomēr sāk jūs piespiedu kārtā vilkt uz automašīnu, neklusējiet, bet kliedziet, cik vien skaļi spējat: „Ļautiņi, glābiet, palīdziet! Mani slepkavo!!!”. Tādā veidā jūs izsauksiet plašu sabiedrības uzmanību un nostādīsiet varmākas ļoti nepatīkamā stāvoklī. Ideāli, ja ir kāds, kas šo skatu nofilmē un ievieto internetā, kā arī nosūta plašsaziņas līdzekļiem. Iespējams, ka, šokēti no notikušā, varas iestāžu pārstāvji jūs nometīs zemē un aizvāksies prom. Cita starpā, iesaku atcerēties, ka populāro sabiedrisko darbinieku Jāni Štokni-Kalnu viņa draugi un domubiedri veselas divas stundas spēja sargāt pret policistu patvaļu, kas vēlējās viņu piespiedu kārtā nogādāt trakomājā. Lai arī galarezultātā cīņa tika zaudēta, šis notikums ieguvu lielu rezonansi sabiedrības saziņas līdzekļos, tam tika pievērsta uzmanība arī ārvalstīs – tas viss neļāva minēto cilvēku pa kluso nozāļot, kā tas sākotnēji laikam varturiem bija iecerēts. Pieņemsim, ka notikumi turpina attīstīties jums nelabvēlīgā virzienā, un poliči jūs tomēr aizved uz trakeni un nodod sanitāru rokās. Arī tur jāturpina pasīvā pretošanās – jāguļ zemē un jāliek, lai jūs stiepj. Varbūt, ka medicīnas iestāžu darbinieki nospļaujas un pasaka: „Ticies prom ātrāk no šejienes, pretīgais mēsls!”, ko jūs tad arī nekavējoties izmantojiet. Ja nē, lai vien nes jūs kā dzīvu mironi viņiem vēlamajā virzienā. Tagad jums jāsāk morāli gatavoties pašam svarīgākajam – ekspertīzes veikšanai.
Dažreiz ļaudis, kas nepazīst psihiatriskās iestādēs strādājošo personu būtību, naivi iedomājas: „Nu, kas tad tur liels, viņi aprunāsies ar mani, konstatēs, ka esmu vesels, ierakstīs tā papīros un palaidīs mājās”. Realitāte diemžēl bieži vien nav tik rožaina. Lieta tāda, ka tā saucamais „ārstnieciskais personāls” nereti ir vēl pat garīgi slimāks par tiem, kurus viņiem pienākas ārstēt. Tas izskaidrojams ar to, ka cilvēks, kuram pašam ar psihi viss ir kārtībā, parasti nekad labprātīgi neizvēlas strādāt darbu, kurā nepārtraukti jāsaskaras ar nenormālajiem. Diezin vai jūs atradīsiet kādu cilvēku, kurš izteiktu kvēlas ilgas pēc mēslu mēšanas no kūts. Protams, apstākļu spiesti, ļaudis to dara, bet tāpēc, ka to vajag, nevis tāpēc, ka viņiem tas patīk. Arī psihus (tiešām īstus nenormālos, nevis tos, kurus par tādiem politisku iemeslu dēļ grib atzīt valdošā vara) mēs ar pilnām tiesībām varam saukt par cilvēces atkritumiem (mēsliem). Un skaidrs, ka nevienā valstī nav lielas vēlēšanās kādam ar tiem ņemties. Atcerēsimies, ka mūsu Veročkai kā emigrantei Marokā arī nācās psihenē strādāt, jo vietējos ļaudis saprotamu iemeslu dēļ šis darbs nevilināja. Atzīšos, ka es pats, guvis darba pieredzi gan cietumā, gan policijā, un patlaban būdams ilgstošs bezdarbnieks, ne par kādu naudu nepiekristu strādāt psihuškā, ja mani pēkšņi kāds sadomātu uz turieni uzaicināt, pat kancelejā ar papīriem, kur nu vēl ar šīs iestādes pacientiem. Man būtu pretīgi vispār iet iekšā pa šādas ēkas durvīm. Savukārt, ja kāds pats izsaka vēlmi uzsākt darba gaitas tāda veida slimnīcās un pansionātos, jāsāk atcerēties paruna: „Tāds tādu pievelk!”. Protams, ilgstoši – mēnešiem un gadiem – atrodoties nenormālo radījumu vidū, šādas iestādes darbinieks arvien vairāk sevi degradē un kļūst vēl krietni nenormālāks, nekā tad, kad labprātīgi izteica vēlmi sākt tur strādāt. Ne velti attīstītajās ārvalstīs kategoriski neiesaka nevienam strādāt psihuškās ilgāk par 10 gadiem, lai pašam nesajukt prātā. Mūsu zemē dakteri ārstē trakos gadus 30-40 no vietas, kādas vēl var būt šaubas par viņu pašu psihisko veselību šādā situācijā! Viņu novirzes pirmkārt izpaužas tādejādi, ka visus sev apkārt esošos ļaudis (izņemot sevi pašu un varbūt vēl darba kolēģus) viņi sāk uzskatīt par garīgi slimiem. Kur nu vēl tad, ja uz viņiem tiek izdarīts politisks spiediens kādu atzīt par jukušo! Tātad, tiklīdz jūs nonākat šādu nožēlojamu ļautiņu redzeslokā, jūs jau automātiski sevi esat nostādījis psiha statusā. Caur tādu prizmu uz jums raudzīsies, visu, ko jūs teiksiet, interpretēs kā slima cilvēka murgus. Nemēģiniet viņiem kaut ko iestāstīt, pierādīt acīmredzamo, tas nebūs iespējams, tā tikai jūs radīsiet iespēju interpretēt jūsu teikto tā, lai tas liecinātu par jums it kā piemītošām garīga rakstura novirzēm. Uz to šie ļaudis ir „meistari”! Vienīgais, kas viņiem var traucēt – izejas materiāla trūkums. Tādēļ jums arī jācenšas runāt pēc iespējas mazāk, vadoties pēc principa: „runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts”. Tai pat laikā nedrīkst arī būt pilnīgi mēmam, jo to tāpat var mēģināt interpretēt kā depresijas, stupora… u.c. psihisku slimību izpausmes. Vislabāk būs, ja jūs uz katru jautājumu, kas skars jūsu dzīvi, darbu, finansiālo stāvokli, arī reliģiskos un politiskos uzskatus, atbildēsiet mierīgi, nosvērti, skaidri un saprotami: „Uz šo jautājumu es atbildēt atsakos!” (tieši tāpat, kā to darīja Brīvības Cīnītājs G.Astra, kad viņu pratināja čekā). Kad pajautās, kāpēc jūs atsakāties, atbildiet: „Tāpēc, ka tā ir mana personīgā lieta, kas uz jums neattiecas!”. Tāpat atsakieties pildīt visādus „intelektuālās pārbaudes testus” un tamlīdzīgas lietas. Neko nestāstiet par savām fiziskajām kaitēm, ja tādas jums ir, tās arī viegli var tikt interpretētas kā garīgu noviržu izpausmes. Vienīgi, kad jums jautās par jūsu garīgo veselības stāvokli, atbildiet, ka tas vienmēr bijis un arī pašlaik ir lielisks, jums nekad nav bijis nekādu sūdzību šajā jomā, un jūs kategoriski pieprasāt sevi atzīt par pilnībā pieskaitāmu. Varat arī atklāti pateikt, ka uzskatāt visus psihiatrus par nenormāliem, tas viņus pamatīgi sadusmos un radīs viņos vēlmi pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tik nesimpātiska tipa kā jūs. Ideāli būtu, ja šādas sarunas laikā jums blakus atrastos advokāts vai vismaz kāds draugs vai tuvinieks. Tāpat vēlams būtu sarunas gaitu fiksēt diktofonā, tas izslēgs iespēju ierakstīt papīros to, ko jūs patiesībā nemaz neesat teicis. Vairums psihiatru ir ne tikai stulbi, bet arī gļēvi, viņi neuzdrošināsies pretlikumīgi vērsties pret cilvēku, kurš ir tik nosvērts un vienlaicīgi juridiski izglītots. Kad saruna beidzas, pajautājiet: „Vai varu doties mājās?”, un, saņemot noraidošu atbildi, atsakiet: „Nu tad stiepiet mani paši turp, kur jums tas vajadzīgs!”. Un tieši tādu pat politiku piekopiet no reizes reizē, kad vien gudreļiem ienāk prātā sākt jūs „ekspertizēt”! Ātri jūs viņiem apniksiet kā rūgta nāve, un viņi par to vien sapņos, kā no jums ātrāk atbrīvoties. (Starp citu, neiesaku izmantot tādu protesta formu kā bada streika pieteikšana – psihušku dakteri ir lieliski piespiedu barošanas meistari, un šāda rīcība noteikti tiks interpretēta kā garīgas slimības izpausme).
Protams, nenovērtējamu palīdzību jums var sniegt jūsu tuvinieki, radi, draugi un domubiedri, kuri varētu lielā skaitā nepārtraukti lauzties iekšā traķenes galvenā ārsta kabinetā ar jautājumiem: „Kad tiks atbrīvots tāds un tāds cilvēks? Kāpēc jūs viņu te turat? Vai tiešām neredzat, ka viņš ir pilnībā garīgi vesels?”. Ja šie ļaudis būs gana uzstājīgi, viņi faktiski pilnībā paralizēs dotās ārstniecības iestādes darbu. Kur nu vēl saceltā ažiotāža, ko ideāli varētu pastiprināt saziņas līdzekļu klātbūtne! Visa tā rezultātā vēlākais pēc 2-3 dienām jūs būsiet laukā no durkas kā korķis no pudeles ar ierakstu dokumentos: „Atzīts par pilnībā garīgi veselu”. Cita starpā jāatzīmē, ka tāds gadījums būs ļoti netipisks, jo, kā jau minēju, vairums sabiedrības patlaban vēlas tieši pretējo – iegūt garīga slimnieka statusu, lai baudītu tās daudzās privilēģijas, kas šai ļaužu šlakai mūsu valstiņā tiek piešķirtas. Nu tagad jūs varēsiet netraucēti gatavoties tiesai, lai tur pierādītu savas rīcības un paustā viedokļa likumību un pareizību!
Lūk, Latvju Patrioti, tā jums apmēram būtu jārīkojas gadījumā, ja jūs kāds mēģina par nepieskaitāmiem vai puspieskaitāmiem pataisīt! Galvenais ir saglabāt mieru un izturību un paturēt prātā tā paša G.Astras teikto: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot!”. Esiet tad nu visi drosmīgi un stipri kā miesā, tā arī garā, neuzķerieties uz provokācijām! Ļoti ceru, ka šis raksts noderēs ne tikai tā sākumā minētajam puisim, bet arī daudziem citiem Latviešiem!
PRETOSIMIES, CĪNĪSIMIES, NEKAD UN NEMŪŽAM NEPADOSIMIES!
13.09.2010. Aivars Gedroics
