Dzīvi var iedalīt divos periodos - pirms un pēc. Grūti atcerēties, kas bija tas izšķirošais mirklis, pēc kura es sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav un nāksies vien sportot, bet manā atmiņā ir palikusi pimā reize, kad pēc labi ja 100 m noskriešanas jutos kā izspiesta švamme. Varbūt šī te apziņa ir tas, kas liedz daudziem uzsākt nodarboties ar sportu, jo tajā mirklī paliek kauns par to, ka esi kļuvis par tusni, kas neko īsti nespēj.
Kā izmainījas mana dzīve, kad sāku nodarboties ar sportu?1
Man nevienam nepatīk uzbāties ar saviem sasniegumiem, cik es varu noskriet. Gadās jau, ka es to nevaru nepieminēt, bet lielākoties es ar to nodarbojos, jo man tas patīk. Nogurums, kas iestājas pēc fiziskām aktivitātēm ir krietni labāks nekā nogurums no mentāla darba. Es noteikti būtu juties krietni labāk, ja aŗī agrāk būtu nodarbojies ar sportu, bet tā laikam trauma no skolas laikiem - tev to vien tik stāsta, ka vajag noskriet tik un tik, bet kāpēc toi darīt. Tas nešķiet uzmanības vērts, ko pieminēt. Man riebjas, kad man norāda, kas man ir jāizdara tā vietā, lai vienkārši paskaidrotu, kāpēc to vajag izvēlēties.
Droši vien tā ir taisnība, ka lielākoties mēs rīkojamies, kad ir tāda vajadzība. Kas ir par iemeslu, kāpēc mēs nonākam bieži vien nožēlojamā stāvoklī. Var mēģināt meklēt attaisnojumus, bet tas būs tikai veids, lai nepateiktu, ka pats vien pie tā visa vainīgs. Grūti ir atrast motivāciju, jo tā šķiet kā karāšanās gaisā. Neviens jau nesekos, vai tu to ievērosi, jo tā ir tikai vienošanās ar sevi. Tomēr tas ir iespējams. Nolemt un darīt, pēc tam kļūst labāk. Dzīvi var sākt mērit nevis pirms cik kilogramiem tas bija, bet arī minūtēs uz kilometriem attiecībā pret dienu
Pat ja arī sasniegumi nav nepārtraukta progresija, tā ir lieliska alternatīva, ko iesākt ar brīvo laiku. Turklāt tas ir iemesls, lai iegūtu brīvo laiku, kas tiek izmantots skriešanai. Vai nav lieliski, tev ir IEMESLS, lai aizbēgtu, burtiski. Pārnestā nozīmē gan nekur tālu neaizbēsi, ja nu uz 10 min, pēc tam tik un tā ikdienas problēmas kā tādas grabažas atvilksies pakaļ.
Tomēr atgriežoties pie patīkamā. Sajust savus muskuļus ir diezgan lepna sajūta. Tev tādi tomēr ir, tie ir tikai paslēpušies. Negribās gan teikt, kas tos ir paslēpis. Sevis pažēlošana arī mēdz būt patīkama, lai gan stājoties pretī grūtībam tu saproti, ka nekas jau ar tevi nenotiks, tu vari tikt ar to galā.
Savas vērtības apzināšanās lielākoties notiek caur grūtībam, lai gan kuru tas interesē? Tas, kas notiek tavā dzīvē, tomēr ir vajadzīgs tev, lai arī cik izpalīdzīgs tu nebūtu. Slēptais iemesls arī šādā gadījumā ir darīšana, tāpēc, ka jo a bet protams, ka tev to vajag. Lai kaut ko kompensētu vai pilnveidotu, bet arī pat tas liekas pārāk skaļš vārds. Tu esi vienīgiais iemesls, kāpēc kaut kas notiek un mēs to vien daram kā izdomājam sev cēlus mērķus, lai neizklausītos banāli.
Tas ir tas viltīgais mirklis, kad tev vēl sagribās kļūt par piemēru citiem, neskatoties uz to, vai to vispār vajag vai arī kāds to vispār grib. Ja kāds cits gribēs sportot, tad atradīs iespēju, bet tas, ka tu to dari, diez vai kļūs par iemeslu, lai vēl kāds cits to darītu. Neesi s*dabrālis, kas uzbāžas ar savu labumu citiem!
Nē, tas nav noticis ar mani. Neviens manis dēļ nav kļuvis par sportistu. Laikam tāpēc, ka esmu kaķa iemiesojums. Atstāju netiešas komunikācijas norādes un izvairos no tieša sociāla kontakta. Pietiek jau ar to, ka ikdienā tāds darbs. Galvenais, ļaujiet man būt, un es ļaušu to jums arī
Par to var dažreiz uzrakstīt, kad ir tāda iedvesma. Nav nekas labāks par par tādu parunāšanu, kā tagad. Dažreiz , mazās devās, kontrolētā vidē, vislabāk laboratorijas apstākļos, ar iespēju izslēgt.
Tomēr nevar nepiekrist, kāda velna pēc es to daru? Šī doma lido līdzīgi bumerangam. Lai gan tāpat ir skaidrs, ka tas palīdz justies labāk un neļauj sajukt prātā.