Izvarošana kara apstākļos - neizrunāta tēma Latvijā 31

Mūsdienās izvarošana vairs nav tikai kara blakusprodukts - kaut kas ko var darīt apkārt valdošā haosa dēļ. Izvarošanas ķļūst sistemātiskas, tās tiek veiktas, lai pazemotu gan konkrētu personu, gan veselas ģimenes. Tāpat bailes no izvarošanas izmanto, lai pārvietotu cilvēkus. Šī metode ir īpaši izplatīta pilsoņu karos.

Kādu iespaidu uz karavīriem atstāj uniforma, vairāk pētījusi Oslo miera pētniecības institūta pētniece Ingera Skjelsbaeka: “Es domāju, ka dažiem izvarošana ir normāla kara sastāvdaļa, netiešs bojājums, tā gadās - vīrieši paliek vīrieši, visapkārt iet traki un šķiet, ka viss ir atļauts.

Tāpēc dažiem atrasties kara situācijā, būt karavīram, nēsāt uniformu šķiet kā brīvbiļete uz visatļautību. Es pati esmu redzējusi starptautiskajā kara tribunālā, ka ir izvarotāji, kuri izceļas uz pārējo fona. Viņi ir bijuši īpaši sadistiski, īpaši izmantojuši radušās iespējas.
Nav tā, ka visi vīri šādu uzvedību pieņemtu, ir redzamas atšķirības starp kareivjiem, un izvarotājus bieži uzskata par ļaunākiem un vardarbīgākiem uz pārējo kareivju fona. Tribunālā es arī redzēju vīrus, kas atvainojas, sakot, ka uzvelkot uniformu viņi nedomāja, ka viņi kļuva par citiem cilvēkiem. Viņi atvainojās un atzina savu vainu.“

Pētniece arī norāda, ka paši kareivji izvarošanu neuztver viennozīmīgi: “Šie kareivji nodala divu veidu izvarošanas - iekāres un ļaunās izvarošanas. Iekāres izvarošanas ir tās, kuras tika veiktas brīvajā laikā, kad viņi bija noguruši vai izbadējušies. Šie kareivji ļoti bieži ir jauni un šos noziegumus veica garlaicības mākti vai apjukuma iespaidā. Un tad ir ļaunās izvarošanas, kuras viņi redzēja kā daļu no konflikta, kad viņi iekaroja ciematu, nodalīja sievietes no vīriešiem un sistemātiski izvaroja sievietes.”

Kongo Demokrātiskajā republika (KDR) ir viena no vietām, kur jau 15 gadus plosās pilsoņu karš. Vienā no vietējām slimnīcām strādā Saharova balvas laureāts Deniss Mukvege, kurš 15 gadu laikā ārstējis vairāk nekā 40 000 izvarotas un izkropļotas sievietes un arī bērnus.

“Kā jebkurš cilvēks, es gribētu, lai man vairs nebūtu jārunā par šīm lietām. Bet kā es varu klusēt, ja 15 gadus mēs redzam lietas, ko pat ķirurga acis nevar pierast redzēt? Kā es varu klusēt, ja mēs zinām, ka šie noziegumi tiek izdarīti, ekonomisku mērķu vadīti? Kā es varu klusēt, ja ekonomiski mērķi ir noveduši pie izvarošanas kā kara stratēģijas? Kurš cilvēks ar sirdsapziņu varētu klusēt, ja viņš redz sešus mēnešus vecu zīdaini, kura vagīna ir iznīcināta ar dažādiem objektiem vai ķīmiskiem ieročiem? “ neizpratnē ir Deniss Mukvege.