Man gribas zināt, vai mēs jebkad esam uzdevuši sev jautājumu: ko nozīmē izglītība? Kāpēc mēs ejam uz skolu, kāpēc mēs apgūstam dažādus mācību priekšmetus, kāpēc kārtojam eksāmenus un sacenšamies savā starpā, lai saņemtu labākas atzīmes? Ko nozīmē šī tā sauktā izglītība, un kas tā īsti ir? Tie patiesi ir ļoti svarīgi jautājumi ne tikai studentiem, bet arī vecākiem, skolotājiem un ikvienam, kas mīl šo Zemi. Kāpēc mēs piedalāmies šadā cīņā? Vai tāpēc, lai kļūtu izglītoti? Vai tās mērķis ir tikai nokārtot noteiktus eksāmenus un tikt pieņemtiem darbā? Vai arī izglītības uzdevums ir sagatavot mūs, kamēr mēs vēl esam jauni, lai mēs izprastu visu dzīves procesu? Ir nepieciešams strādāt un nopelnīt iztiku – bet vai tas ir viss? Vai mēs iegūstam izglītību tikai šim nolūkam? Protams dzīve nav tikai darbs un profesija. Dzīve ir kaut kas ārkārtīgi plašs un dziļš – tā ir liels noslēpums, milzum liela valstība, kurā mēs darbojamies kā cilvēki. Ja mēs sagatavojam sevi tikai iztikas nopelnīšanai, mēs palaidīsim garām pilnīgo dzīves jēgu; un izprast dzīvi ir daudz svarīgāk nekā vienkārši sagatavoties eksāmeniem un kļūt ļoti prasmīgam matemātikā, fizikā vai citā priekšmetā.
Tātad vienalga, vai mēs esam skolotāji vai skolēni, ir svarīgi uzdot sev jautājumu: kāpēc mēs mācām citus vai mācamies paši? Un ko nozīmē dzīve? Vai tad dzīve nav kaut kas apbrīnojams? Putni dzied, salapojuši koki, debesis, zvaigznes, upes un zivis tajās – tas viss ir dzīve. Dzīve ir nabadzīgie un bagātie; Dzīve ir nemitīgā cīņa starp grupām, rasēm un tautām; dzīve ir meditācija; dzīve ir tas, ko mēs saucam par reliģiu, un tā ir prāta smalkās, apslēptās norises – skaudība, ambīcijas, kaislības, bailes, gandarījums un raizes. Tas viss un vēl daudz kas cits ir dzīve. Bet mēs parasti gatavojamies izprast tikai nelielu tās stūrīti. Mēs nokārtojam paredzētos eksāmenus, atrodam darbu, apprecamies, laižam pasaulē bērnus un tad aizvien vairāk kļūstam līdzīgi mašīnām. Mēs turpinam būt baiļu un raižu mākti un baidāmies no dzīves. Tātad – vai izglītības uzdevums ir palīdzēt mums izprast visu dzīves procesu vai tikai sagatavot mūs kādai profesijai, vislabākajam darbam, ko varēsim atrast?
Kas notiks ar mums visiem, kad mēs kļūsim pieauguši? Vai jūs esat jautājuši sev: ko darīsiet, kad būsiet pieauguši? Visticamāk jūs apprecēsieties un, pirms paspēsiet īsti apzināties, būsiet kļuvuši par mātēm un tēviem; jūs būsiet piesaistīti pie sava darba vai virtuves, kur pakāpeniski “nokaltīsiet”. Vai tas ir viss, kādai jābūt jūsu dzīvei? Vai jūs jebkad esat uzdevuši sev šo jautājumu? Vai jums nebūtu tas jāuzdod? Ja jūsu ģimene ir bagāta, jums jau varētu būt nodrošināta samērā laba situācija, jūsu tēvs var dot jums labi atalgotu darbu, vai arī jūs varat apprecēt bagātu ģimenes atvasi; bet arī tad notiks sabrukums un pagrimums. Vai jūs to saprotat?
Protams, Izglītībai nav jēgas, ja vien tā nepalīdz jums izprast milzīgo dzīves plašumu ar visām tās niansēm, ar tās ārkārtējo skaistumu, bēdām un priekiem. Jūs varat iegūt zinātniskos grādus, jūsu uzvārdam var būt pievienoti vairāki goda nosaukumi, jūs varat ieņemt ļoti labu amatu, bet kāda no tā jēga, ja dzīves procesā jūsu prāts notrulinās, nogurst un atrofējas? Tāpēc, kamēr esat jauni, vai gan jums nav jācenšas noskaidrot, kas īsti ir dzīve? Un vai gan izglītības patiesais uzdevums nav izkopt jūsu inteliģenci, kas palīdzēs atrast atbildi uz visiem šiem jautājumiem? Vai jūs ziniet, kas ir neatkarīga domāšana? Tā neapšaubāmi ir spēja domāt brīvi, bez bailēm un bez noteiktas formulas, lai jūs sāktu atklāt, kas ir reāls un kas ir patiess; bet, ja jūs baidāties, tad nekad nekļūsiet neatkarīgi domājoši. Jebkura ambīciju forma, garīgu vai pasaulīgu, izraisa nemieru un bailes; tāpēc ambīcijas nepalīdz izveidot skaidru, vienkāršu, tiešu un tātad neatkarīgi domāošu prātu.
Jums jāzina: kamēr jūs esat jauni, patiešām ir ļoti svarīgi dzīvot vidē, kurā nav baiļu. Vairums no mums, kļūstot vecāki, sāk baidīties. Mēs baidāmies no dzīvošanas, baidāmies zaudēt darbu, baidāmies no tradīcijām, baidāmies no tā ko teiktu kaimiņi, mūsu sieva vai vīrs, baidāmies no nāves. Daudzi no mums jūt bailes tādā vai citādā formā; un tur, kur ir bailes, nav neatkarīgas domāšanas. Vai tad mums visiem nav iespējams tajā laikā, kamēr esam jauni, atrasties vide, kurā nav baiļu un kur valda brīvības atmosfēra? Šī brīvība nozīmē nevis darīt to, kas mums patīk, bet izprast visu dzīves procesu. Dzīve patiešām ir ļoti skaista; dzīve nav šis neglītais veidojums, par kādu mēs to esam pārvērtuši; un jūs spējat novērtēt tās bagātību un dziļumu, tās ārkārtējo pievilcību tikai tad, kad jūs sadumpojaties pret visu – pret organizēto reliģiju, pret tradīcijām, pret pašreizējo degradēto sabiedrību -, lai jūs kā cilvēks noskaidrotu pats sev, kas ir patiess. Nevis atdarināt, bet gan atklāt, - tā ir izglītība, vai ne? Ir ļoti viegli rīkoties atbilstoši tam, ko sabiedrība vai jūsu vecāki un skolotāji jums saka. Tas ir drošs un viegls eksistēšanas veids; bet tā nav dzīvošana, jo tajā ir bailes, sabrukums, nāve. Dzīvot nozīmē noskaidrot, kas ir patiess, un jūs to varat paveikt tikai tad, kad ir brīvība, kad jūsos notiek nepārtraukta iekšēja revolūcija.
Taču jūs nekad netiekat mudināti to paveikt; neviens neiesaka jums apšaubīt vai noskaidrot, kas ir Dievs, - ja jūs sadumpotos, jūs apdraudētu visu kas ir nepatiess. Jūsu vecāki un sabiedrība grib, lai jūs dzīvotu drošībā, un arī jūs paši vēlaties dzīvot drošībā. Dzīvot drošībā parasti nozīmē dzīvot ar atdarināšanu un tātad – dzīvot bailēs. Izglītības uzdevums ir palīdzēt ikvienam no mums dzīvot brīvi bez bailēm vai ne? Un lai radītu atmosfēru, kurā nav baiļu, nepieciešams daudz domāt gan jums pašiem, gan skolotājam, izglītības devējam.
Vai jūs zināt, ko tas nozīmē un cik tas būtu lieliski: radīt atmosfēru, kurā nav baiļu? Un mums tā noteikti jārada, jo mēs redzam, ka pasaule ir iesaistīta nepārtrauktos karos, ka vada politiķi, kuri vienmēr tiecas pēc varas; tā ir advokātu, policistu un militāristu, ambiciozu vīriešu un sieviešu pasaule, kurā visi grib iegūt augstu socialo stāvokli un šajā nolūkā konfliktē cits ar citu. Vēl ir tā dēvētie svētie, reliģiskie guru ar saviem sekotājiem; arī viņi tiecas pēc varas, augsta sociālā stāvokļa šajā vai nākamajā dzīvē. Tā ir vājprātīga pasaule, pilnībā juceklīga, un tajā komunists cīnās pret kapitālistu, socialists pretojas tiem abiem, un ikviens ir pret kādu citu, pūloties nokļūt drošā vietā – varas vai komforta stāvoklī. Pasauli plosa konfliktējoši uzskati, kastas un kārtas piederība, seperātiski noskaņotas tautības, ikviena stulbuma un nežēlības forma – tāda ir pasaule, un izglītība jūs māca tai pielāgoties. Jūs mudina pielāgoties šās postu nesošās sabiedrības ietvariem; jūsu vecāki grib, lai jūs to darītu, un arī jūs paši gribat pielāgoties.
Vai tad izglītības uzdevums ir tikai palīdzēt jums pieskaņoties šīs satrunējušās sociālās iekārtas modelim, vai arī izglītībai jādod jums brīvība – pilnīga brīvība, lai augtu un radītu atšķirīgu sabiedrību, jaunu pasauli? Mēs gribam iegūt šādu brīvību nevis nākotnē, bet jau tagad, pretējā gadījumā mēs visi, iespējams, iesim bojā. Ir nekavējoties jārada brīvības atmosfēra, lai jūs varētu dzīvot un noskaidrot, kas ir patiess, un varētu kļūt inteliģents, kā arī spētu “ieskatīties acīs” pasaulei un izprast to, nevis tikai pielāgoties tai; lai jūs nepārtraukti, dziļi savā pārliecībā, psiholoģiski būtu dumpinieks, jo patieso atklāj tikai mūžīgie dumpinieki, nevis tie, kuri pieskaņojas un seko kādai tradīcijai. Tikai tad, ja jūs nepārtraukti pētīsiet, novērosiet un mācīsieties, jūs atradīsiet patiesību, Dievu vai mīlestību; un jūs nevarat pētīt, novērot, mācīties, jūs nevarat dziļi apzināties, ja baidāties. Tāpēc izglītības uzdevums noteikti ir gan ārēji, gan iekšēji likvidēt šīs bailes, kas iznīcina cilvēku domas, cilvēku attiecības un mīlestību.
