...Taču sociāli populāru domu atskaņošana nenozīmēs inteliģenci!
Kaut kādā veidā, neskatoties uz skaļajiem un biežajiem iebildumiem, ka modernā sabiedrība izturas pret mums kā pret produktiem uz ražošanas līnijas, cilvēki ir pārāk pieraduši adaptēties mentalitātei, kas ir ar šādu tendenci.
Piemēram, mēs uzskatam, ka augstākā izglītība ir kā zīmogs uz ražošanas lentes. Mēs ievietojam dažādus cilvēkus, apzīmogojam un ārā no ražotnes iznāk vienformas, „labi veidoti” iedzīvotāji, izglītoti ar „pareizajiem” viedokļiem un tendēti uz to, kas šobrīd ir mums politiski populāri.
Eksistē jēlais materiāls, kas ir vienāds visur un mēs to varam iegūt ar mainīgu „tīrības” procentu, bet kad tas ir pārstrādāts, mēs to izlaižam caur mašīnām un dabūjam gandrīz identiskas kopijas, kas dara to, ko mēs kā indivīdi gribam.
Vai vēlies, lai tavs kafijas vārītājs kafejnīcā ir ar personību? Tikai tādā pastarpinātā nozīmē, ka tas pievieno papildu baudu, kad pasūti kafiju. Vai tavam brokerim vajag būt cilvēkam? Vai lielveikala kasierim ar dvēseli? Nē, viņiem ir jābūt funkcijām, ne indivīdiem. Mūsu izglītības sistēma ir ar šādu attieksmi.
Tā kā mēs izglītību pieņemam kā industriālu procesu, saukt kādu par „izglītotu” mūsdienās nozīmē to pašu, kā kādreiz mēs cilvēkus saucām par „inteliģentiem” un „godājamiem”. Izglītots nav process, tas ir sociālais statuss, līmenis, kas ir sasniegts dzīvē un ļauj skatīties lejup uz citiem, kas nav izglītoti, kā tu!
Tā kā viens izmērs der visiem, var tāpat pieņemt, ka katrai izglītotajai personai ir pamatots viedoklis, kas ir vairāk patiess, nekā tas, kurš ir neizglītotai personai. Un ja tu nepiekrīti kādam, tad tu to sauc par neizglītotu!
Šādā kontekstā „izglītots” rada vairākas nozīmes. Tas ir sociālais stāvoklis, piederība grupai, „pareizu” viedokļu iestatījums, un pat ir salīdzināms ar zinātni un reliģiju. Tā ir pieņemta bezkļūdu pasaule, ar kuru sist pa galvu citiem. Tu nepiekrīti? Hdššš – te tev būs „izglītotā” viedoklis.
Neviens, kas patiešām tic savām spējām nepaļaujas uz tik gaisīgiem likumiem. Vēl jo vairāk, šādi cilvēki zina, ka izglītība būtībā ir sertifikācijas programma, vai palekšanās uz komandu, lai parādītu, ka esi izturējis sistēmu, izņemot dažas tehniskās vai „hardcore” universitātes. Vairumam cilvēku tā ir nodarbību apmeklēšana, tāda pati kā vidusskolā, dažu metožu un faktu iegaumēšana un to izspļaušana pareizajos brīžos.
Šis izdala divas cilvēku grupas: pirmā, tie kuri ir gan izglītoti, gan arī patiesi inteliģenti, praktisi un morali, otrā, tie, kas nav izglītoti, bet ir apveltīti ar augstu intelektu vai izpratni par pasauli.
Persona ar IQ 150, kas nav izglītota nav dumja! Tai pietrūkst treniņa, tā nezin kādus faktus, taču tā vienmēr pārspēs personu ar IQ 120, neskatoties uz to, cik ļoti šī persona sevi „izglītos”. Taču tā ir nepopulāra un neērta patiesība un mūsus sabiedrība no tā izvairās.
Bieži cilvēki, kas universitātēs piedalās visaktīvak, nav visinteliģentākie, bet ir tikai kļuvuši par meistariem šaurām specifikā, izskatīties pēc inteliģentiem. Lai būtu gudrs profesors, tev pietiek ar 500-1000 specifisku vārdu krājumu, kas ir populāri akadēmiskajā izglītībā uz šo brīdi: korelācija, konverģence, globalizācija utt. Šos ir jālieto asi un trāpīgi, lai cilvēki zinātu – tu esi izglītots. Papildus tam, tev ir jāizlasa savas sfēras publikācijas un jārunā, būtībā, par to pašu, par ko runā visi citi nozarē.
Mūsu civilizācija ir noliekusies līdz punktam, kad esam pārtraukuši rūpēties par kvalitāti. Mēs drīzāk vēlamies pārliecināties, ka visi ir pievienoti ikdienai. Tāpēc dzenam visus caur izglītību, dodam „augstas” algas un tad noskatamies kā mūsu sabiedrība novīst, tāpēc, ka neatalgojam kompetenci, bet tā vietā uzcītību un klausīšanu. Mēs mēģinam būt gudrāki, nekā varam, bet māte daba visu kārto, jo vienīgā patiesā izaugsme rodas nevis no izglītotajiem, bet no inteliģentajiem. Amizanti, bet šīs divas grupas pārklājas tagad aizvien mazāk, salīdzinot ar nesenu vēsturi.
Gudriem cilvēkiem vajadzētu dzīties pakaļ izglītībai, jo faktiski mums vajag vairāk gudru cilvēku, kas izglītību vadīs veselīgākajā virzienā. Vairums cilvēku, kas ir „izglītoti” ir lepni par šo faktu neskatoties uz citu. Ja nevari būt ģēnijs, saņem pietiekoši daudz grādus, lai to noslēptu.Ja nesaproti ko lasi, iegaumē pietiekoši daudz loģiski skanošus argumentus, lai tam ar ko tu runā, apjuktu galva. Slēpies aiz tēliem un sociālām sertifikācijām. Tas var likt tev justies labāk un tu vari iespaidot savus draugus, bet gala rezultāts ir tāds, ka izglītība ir kļuvusi „lētišķa”.
Septiņdesmitajos gados izglītotāji pasaulē mācīja, ka mums jāmāca vairāk kritiskā domāšana, nekā pamatprasmes. Ja kāds prot lasīt, bet neprot saprast loģiskos argumentus, kas ir tekstā, tas momentā sajutīsies nepilnvērtīgs un darīš to, ko dara visi, kam nav pietiekoša pašpārliecība – adaptēsies kāda cita skatu punktam, jo tas sakrīt ar viņu eksistējošo skatu punktu un lietos šo ideoloģisko bāzi kā filtru tam, ko tie uzskata par patiesu. Un tā kā viņi ir „izglītoti”, tos ir grūti kritizēt, jo mūsu sabiedrība tos ir apzīmogojusi kā tos, kam ir patiesīgas atbildes.
Dodieties uz skolu, mācieties pamatprasmes, taču lietojiet tās abstraktu mērķim – formulēt zināšanas un lietot tās praktiski. Cilvēki teiks, ka jūs izklausāties gudri, ja atkārtosiet kā papagailis šādas vai tādas idejas, kas ir selektīvi radušās sociālās popularitātes dēļ, kā jau vairums ideoloģiju. Taču sociāli populāru domu atskaņošana nenozīmēs inteliģenci!
Raksts no http://www.hefaists.lv/?p=830 ... daudzi citi, interasanti raksti manā blogā!
