Ja es būtu zinājusi, ka pēc Lielvārdes vilciena būs vēl Ogres vilciens, turklāt tikai pēc 10 minūtēm, būtu pagaidījusi un braukusi ar komfortu. Aizkraukles vilcienā nemaz nekāpām, jo skaidrs, ka tur nesatilptu visi, un mums tas jau nebija pēdējais vilciens. Kāda dāma gan uztraucās, vai tiks, jo viņai uz Aizkraukli. Nopriecājos, kad ieraudzīju, ka dāma tomēr tika iespiesties vilcienā. Un jā, trīs zaķi vilciena aizmugurē (ārpusē). Palicēji smējās, kad ieraudzīja. Nez, cik tālu tādā veidā aizbrauca? Par iespēju tikt nākamajā vilcienā gan uztraucos, jo likās, ka mājās netikšu. Vēl līdzi velasepēds (par to jau pūlī daudzviet atradās visādi aizrādītāji) - no vilciena līdz mājām taču ir gabals, ar velo pārvietojos arī pa Rīgu, protams, ne jau nu pūļa vidū, tur nācās stumt, jo nebija, kur pieslēgt (un trūka ticības, ka pieslēdzot dajebkur, to riteni arī tur atradīšu pilnā komplektācijā). Pūlis spiedās iekšā vilcienā, tie, kas stāvēja aizmugurē, grūda prom no durvīm, līda priekšā. Tomēr tikām ar visiem riteņiem. Bet ne jau visi ir mežoņi - kāds kungs pat palīdzēja iecelt riteni. Aš pat (pieklājīgi) izkaroju iespēju riteņus uzkarināt uz āķiem (jo kur tad likt?). Informāciju par papildvilcienu vajadzēja izziņot pa skaļruņiem vēl pirms Aizkraukles vilciena atiešanas, mežoņiem atgādinot, ka vispirms jāpalaiž visi, kas brauc tālāk par Lielvārdi un ģimenes ar maziem bērniem, vai vienkārši papildvagonus piekabināt šim pašam vilcienam.
Uz salūtu gribēju iet laicīgi, bet sanāca aizkavēties vienā Staro objektā, jo baigā rinda bija. Bet par to, ka man nebija premium vieta salūta vērošanai nevienu nevainoju. Žēl, ka neko nesafotografēju, kaut kā bija jānotur ritenis un slīpajā vietā pie sienas jānostāv, lai aizmugurē neapmierinātā būtne neizdomā pagrūst, brīžam jutu gramstīšanos gar riteni. Vēlāk tika konstatēts, ka ventīlis atskrūvēts vaļā. Viena dāma cītīgi purpināja, ka man ir ritens, lai vācos prom (interesanti, kur?), bet arī pārvietojoties pa pilsētu dzirdēju vairākas neapmierinātas dāmītes, it kā no purpināšanas ritenis izgaistu. Bet es ļaunu prātu neturu, mani tas uzjautrināja. Tad jau jālamā arī visas tās māmiņas ar bērnu ratiņiem - varēja malā nolikt un uz salūtu bērnus nest. Lai gan vienai māmiņai gan gribējās pa pauri uzšaut - viens bērns ratos, otrs kaut kā piestiprināts ratiem, mazākais raud, bet māmiņa sāk histēriski kratīt ratus, it kā tas liktu pārstāt mazajam bļaut. Pārvietošanās prom no salūta pie lielāks bardaks nekā ierašanās, domāju paklausīties mūziku un nogaidīt, bet nekā nesanāca, jo masa taču spiež, lai gan esi pašā maliņā. Nu neko. Cilvēkiem vajadzētu vairāk pamācīties pacietību, saprast, ka vispirms jāļauj aiziet tiem, kas atrodas priekšā, nevis stumdīties virsū, domājot, ka nu apdzīs visus pārējos.
Lai vai kā, bija jautri. Jā, arī burkšķētāji - vismaz zinu, ka daļa tautas ir tieši tādi, kādi interneta vidē - vissirslikti. Un vismaz simtgadē atrados ārpus datora ērtās gaismas.