Grāmatu pārdošana - vasaras darbs Amerikā ar Southwestern Advantage9

PLUSI

Sākšu ar to, kas visiem interesē visvairāk – NAUDA! 😄 😄

Vidējā statistika ir tāda, ka students vasaras laikā nopelna aptuveni 7 tūkstošus dolāru. Protams vēl ir izmaksas. Beigās tāds average students atved mājās kādus 2, 3 tūkstošus. Tā ir vidējā statistika.

Realitātē ir tā, ka ir studenti, kura nopelna vairāk. Teiksim, 2019.gadā labākie latviešu studenti, kuri brauca pirmo gadu nopelnīja 15 tūkstošus un sliktākie aizgāja mīnusā. Man vienmēr ir licies, ka ir grūti nenopelnīt tad, kad viss ir atkarīgs no tevis paša. Jo viens ir teikt, ka es nemāku pārdot, un otrs ir paņemt un to iemācīties. Pats es pirmajā vasarā nopelnīju 10 tūkstošus dolāru. Un es teiktu, ka sākumā es reāli nemācēju pārdot, nekad to nebiju darījis, un vispār kādas pirmās nedēļas bija gandrīz pa nullēm. Vajadzēja saņemties, lai turpinātu, un principā lielāko peļņas daļu tikai vasaras otrajā pusē nopelnīju.

Mans lielākais ieguvums, un, ja godīgi, arī mans lielākais fokuss bija uz tām prasmēm un sevis attīstīšanu nevis ienākumiem. Sākumā es īsti nevarēju saprast, kā var notikt tik liela izaugsme pārdodot grāmatas. Likās pilnīgas muļķības. Pēc vasaras sapratu no kurienes tas nāk. 😄 Pirmkārt, kompānija man sniedza apmācības. Ar mani strādāja un apmācīja viens mentors katru nedēļu vismaz pa stundai, kā arī notika kopējās apmācības reizi nedēļā, kur visi satikāmies vienā telpā un tad par konkrētu tēmu, kas var būt gan laika pārvaldīšanas, gan mērķu uzstādīšanas, gan pozitīvu ieradumu būvēšana, stāstīja kāds top producer jeb cilvēks, kurš ar šo nodarbojas jau kādu laiku un pārzina šīs tēmas. Otrkārt, tās grūtības, kurām es izgāju cauri, riktīgi norūda. Man reāli pēc vasaras bija sajūta, ka esmu neapturams. 😄

Pēc manām domām ir tā, ka, ja tūrists aizlido uz Ņujorku un pastaigā pa klasiskākajām vietām – viņš īsti nedabon iepazīt to kultūru. Man ļoti patika tas, ka bija iespēja dzīvot viesu ģimenēs. Jā, tieši tā, vairākās ģimenēs. Pa divām vasarām Amerikā – vienu nedēļu sanāca nodzīvot viesnīcā, ko nevar salīdzināt ar iespēju palikt pie kādas reālas amerikāņu ģimenes. Bija forši, ka kompānija palīdzēja nosegt aptuveni 2/3 no hoteļa izmaksām. Bet nu skaidrs, ka viesģimenē dzīvot bija foršāk, jo uzreiz varēju redzēt, kā tad tie īstie amerikāņi dzīvo. 😄 Man pa visiem gadiem tagad ir sanācis padzīvot aptuveni 10 dažādās ģimenēs. Bija ģimenes, ar kurām brīvajā dienā pasēdējām un paēdām, bija ģimene, kura mūs izvizināja ar laivu pa upi un bija pat tāda ģimene, ar kuru mēs gājām spēlēt futbolu. (Normālo futbolu, nevis Amerikāņu. Lai gan to arī pabaudījām. 😄)

IZAICINĀJUMI

Mana pirmā vasara Southwestern programmā ir bijis visgrūtākais un visizaicinošākais piedzīvojums, ko līdz šim esmu darījis. Tas bija fiziski, emocionāli un morāli grūti. Nekad neesmu bijis armijā, bet varu tikai iedomāties, ka savas līdzības tur ir. 😄

Strādāju es 13 stundas dienā, 6 dienas nedēļā visu vasaru bez apstājas, bez atrunām. Nekad mūžā nebiju tik daudz strādājis, un tas arī mani visvairāk biedēja. Es biju pārbijies mēnesi pirms vasaras, biju pārbijies nedēļu pirms vasaras un bija pārbijies arī 10 minūtes pirms uzklauvēšanas pa pirmajām durvīm. Interesantākais un kind of loģiskākais ir tas, ka bailes pārgāja jau otrajā dienā, jo sapratu, ka realitātē, runājot ar cilvēkiem, es vispār neko nevaru salaist grīstē, tāpēc, jo dienā satiku vēl vismaz 40 ģimenes, un pat, ja viena pasaka "nē", es varu mācīties no kļūdām un nākamreiz zināt, ko teikt un kā reaģēt.

Tas nemainīja faktu, ka bija jāiet jāstrādā 13 stundas, neskatoties uz laikapstākļiem, kuri Amerikā ir ļoti dažādi. Bija dienas, kad bija traki karsts, bija dienas, kad lija lietus. Pa virsu tam tiek saņemts arī riktīgi daudz atraidījuma. Aptuveni no 50 satiktām ģimenēm dienā – vidēji pirmajā vasarā no manis nopirka 1 vai 2 ģimenes. Pat labākajiem pārdevējiem vairāk kā 50% cilvēku pasaka ‘nē’. Pats ļoti labi atceros tās dienas, kad tev ļoti daudzi cilvēki pēc kārtas saka ‘nē’, toties pat vēl labāk atceros tās dienas, kad šķiet, ka visi grib ar tevi apsēsties un paklausīties, ko tu dari. Dienas tiešām bija dažādas un no katras varēja iegūt kaut ko jaunu.

Arī lai tiktu uz Ameriku, bija jāiegulda pašam sava nauda. Pašai programmai nekādas dalības maksas nebija, taču darba atļauja un apdrošināšana bija pašam jāpērk, tāpat arī lidmašīnas biļetes, un pēc Amerikas, vīzas likumiem ir līdzi jāņem arī 500 eiro. Ja nu gadījumā pirmās nedēļas nesanāk tik labi pārdot, tad lai ir nauda, par ko izdzīvot. Es biju līdzi paņēmis 500 eiro, ko aizņēmos no vecākiem. Tā bija pēdējā reize mūžā, kad prasīju vecākiem naudu! Par biļetēm un darba atļauju samaksāju pats par savu nopelnīto naudu.

Visā kopumā, mans personīgais viedoklis ir tāds, ka katram studentam būtu jāaizbrauc vismaz vienreiz, jo tā pieredze ir tik tiešām AMAZING. Visi tie mīnusi jeb, kā es tos saucu - izaicinājumi - sākumā likās grūti, bet pie tā visa es beigās pieradu un beigās jau bija easy, un vispār negribējās braukt mājās.

Katram tā pieredze ir citādāka, bet, manuprāt, tiešām katram, kurš grib sevi saprast labāk, apgūt prasmes, iemācīties, kā nospraust mērķus, un vienkārši grib kļūt par pozitīvāku cilvēku, ir jāmēģina iziet atlase.

Programma noteikti nav domāta visiem, tāpēc braukt vairākas vasaras ieteiktu tikai tad, ja nopietni domā par sevis attīstīšanu, un ja ir vēlme tiešām attīstīt tās visas prasmes, kuras iepriekš minēju, un ja ir skaidrs mērķis, kur tās palīdzēs.