PAR LATVIEŠU ĢIMENĒM DOMĀJOT
Maijs, kā zināms, ir mēnesis, kurā mēs atzīmējam Mātes dienu un nedaudz vēlāk arī Ģimenes dienu. Šinī sakarā gribētos aizdomāties par to, kādas tad mūsdienās ir latviešu ģimenes? Uzreiz jākonstatē, ka, salīdzinot ar gadus simts attālu pagātni, diezgan jūtami ir mazinājies to skaitliskais sastāvs. Ar to es domāju ne tikai bērnu skaitu ģimenē (šis skaitlis ir mazinājies visās t.s. civilizētajās valstīs, un tam par iemeslu diemžēl ir tieši materiālās labklājības augšana – ļaudis vairs neuztraucas par savām vecumdienām, ir pārliecināti, ka tās būs pietiekami nodrošinātas ar pensiju, un līdz ar to bērnu un mazbērnu atbalsts nebūs nepieciešams. Citādāk bija laikos, kad pensiju tikpat kā neviens nesaņēma, tāpēc bezbērnu ļaudīm vecumdienas nācās pavadīt nabagmājās.), bet ģimenes locekļu skaitu kopumā. Kā zinām no mūsu tautas dainām, jau izsenis mūsu senči draudzīgi dzīvoja zem viena jumta trijās paaudzēs – vecāki, bērni, mazbērni – katram bija sava vieta un loma saimes mājā, neviens tās loceklis nebija lieks un neviens arī netika atstumts, bet grūtajos brīžos „visi bija par vienu un viens par visiem”. Tieši ģimenes arī bija tas Latviskuma avots, kas ļāva saglabāt Latviešu valodu un kultūru laikā, kad nebija ne skolu, ne grāmatu mūsu dzimtajā valodā. Ne jau tikai mūsu, arī daudzām citām mazajām, apspiestajām tautām bija tāpat. Tādēļ kosmopolīti, cionistu-masonu ložu locekļi, kuru mērķis ir iznīcināt pēc iespējas vairāk valstu un tautu, radot lielu, pārnacionālu finanšu impēriju ar Pasaules valdību, 20.gadsimta laikā, sevišķi otrajā pusē, sāka aktīvi censties degradēt ģimenes jēdzienu, propagandēt, ka bērniem noteikti jādzīvo atsevišķi no vecākiem, nav „jāiejaucas” (lasi – jāsadarbojas, jāpalīdz) citam cita dzīvē...utt. Kā pozitīvs piemērs tika minēti bagāti, turīgi ļaudis, kas nedod naudu savai atvasei biznesa uzsākšanai, bet liek tai to nopelnīt pašai...u.tml. Dabiski, ka šādi audzināts cilvēks, nesaņēmis mīlestību un atbalstu no saviem vecākiem mazotnē, neko viņiem arī nedos pretī tad, kad tie būs kļuvuši veci un vārgi, nerūpēsies par tiem, bet gan nogrūdīs tos pansionātā, apciemojot ne biežāk kā reizi gadā un reizēm pat ar nepacietību gaidot, kad tad beidzot saņems ziņu no aprūpes iestādes, ka jābrauc mirušais tuvinieks apglabāt. Cilvēkam, kuram nav dārga sava ģimene, ļoti ātri kļūst vienaldzīga arī viņa tauta un valsts, viņam kļūst pilnīgi vienalga, kur dzīvot, kādai tautai un kultūrai piederēt, vienīgais, kas viņu uztrauc, ir viņa naudas maka biezums. Lūk, šādus radījumus pašlaik cenšas producēt arī Latvijā mūsu varturi, un diemžēl jāatzīst, ka ne bez panākumiem. Paskatieties apkārt, cik daudziem jūsu paziņām, radiem bērni ir kaut kur ārzemēs (ne tikai varenplašajā ES, bet arī ASV, Kanādā, Austrālijā...utt.), ar vecākiem neredzas gadiem ilgi, labi, ja reizi mēnesī piezvana vai atsūta kādu tīmekļa „mēstuli”! Un šie ļautiņi bieži vien nemaz par to nepārdzīvo, taisni otrādi, viņi lepojas ar savu „moderno”, „eiropeisko” dzīves modeli. Skaidrs, ka no šādām ģimenēm nākušie bērni un mazbērni būs visīstākie mankurti, bez mazākās savas valsts, tautas un varbūt par rases piederības apziņas. Savukārt, viņu vecāki nesāks iebilst pret mūsu valsti pārpludinošajiem ieklīdeņiem, jo „mans dēliņš (meitiņa) arī taču tāds pats iebraucējs vien ir, kas būs, ja arī viņu vietējie aborigēni sāks dzīt ārā no savas etniskās dzimtenes?”.
Taču ne jau tikai par mūsu valsti pametušajiem latvietīšiem ir jāuztraucas. Tepat, mūsu vidū joprojām dzīvojošie arī daudzi nemaz nav labāki. Jaukto laulību skaits pēc PSRS sabrukuma diemžēl nebūt nesamazinās, taisni otrādi, tas vēl turpina pieaugt. Ja padomju okupācijas laikā letiņi pārsvarā precējās ar krievvalodīgajiem (tas turpinās arī vēl joprojām), tad tagad modē nākusi tieksme nogrābt sev bagātu (trūcīga latvieša izpratnē) ārzemnieku(-ci). Neviens vairs nepēta, kāda rase, tautība, ticība ir šim cilvēkam, ka tikai būtu biezais no Rietumiem. Tad varēs radu, draugu un kaimiņu priekšā lielīties – re, mēs esam saradojušies ar ārzemnieku! Un apkārtējie viņus nenosodīs – nē, viņi raudzīsies šajos nožēlojamajos ļautiņos ar skaudību: „Re, kā viņam(i) paveicās! Kāpēc mans dēls (meita) nevarēja būt viņa(s) vietā?”.
Protams, arī mūsu varturi visādi veicina šos noziedzīgi nelietīgos procesus. Atgādināšu – pirmās brīvvalsts laikā bija norma likumdošanā – ja sieviete apprecas ar ārzemnieku, viņa zaudē LR pilsonību! Mūsu varneši, tā vietā, lai, likvidējot dzimumu diskrimināciju, attiecinātu šo visnotaļ pareizo un saprātīgo (no nācijas saglabāšanas viedokļa) likuma normu arī uz vīriešiem, to nolemj likvidēt vispār! Vēl jo vairāk – nesen kāds Daugavpils okupantu avīzes žurnālistiņš V.Vereteņņikovs saņēma Latvijas Žurnālistu Savienības balvu par to, ka aktualizējis šādu problēmu: Latvijas pilsonis apprecējis Krievijas pilsoni, kura saņēmusi īslaicīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, bet, lai saņemtu pastāvīgo uzturēšanās atļauju, šai jānokārto Valsts valodas eksāmens vismaz 1.”B” līmenī. To šī kategoriski nevēlējās darīt („lai es, būdama stāvoklī, apgrūtinātu sevi ar aborigēnu mēles zubrīšanu!”), tāpēc šai nācās maksāt par dzemdībām vairākus simtus latu. Šis Vereteņņikovs to pasniedza kā lielu netaisnību, un mūsu brašie deputāti tūlīt veica izmaiņas likumdošanā – nu arī īslaicīgās uzturēšanās atļaujas īpašniekiem visi medicīnas pakalpojumi Latvijā būs par brīvu! Re, tā mēs rūpējamies par ieklīdeņiem un visiem spēkiem tuvinām Latviešu nācijas galu! Un ko gan citu no mūsu varturiem varēja arī gaidīt?
Kā mums, Latviešu Patriotiem, rīkoties šādās situācijās, kā mēģināt glābt to, kas vēl ir glābjams? Pirmais un galvenais, kas jāievēro – stingri un kategoriski jānosoda katrs mūsu draugs, tuvinieks un ģimenes loceklis, kas saradojas ar nelatvieti! (Visas rases un tautas ir labas, un tieši tāpēc to saplūšana un izzušana nav pieļaujama! ) No šāda cilvēka ir pilnībā jānorobežojas, jāpārtrauc ar viņu jebkuri sakari, mūsu ģimenes nama durvīm tādam īpatnim ir jābūt slēgtam! Saprotams, tas ir smagi – būtībā pret dzīvu cilvēku sākt izturēties kā pret mirušu, taču te jārīkojas kā gangrēnas gadījumā: jānogriež kāja vai roka, lai neietu bojā viss ķermenis! Žēl būs šī nokaltušā zara, taču vismaz viss dzimtas koks paliks dzīvs! Savukārt, mēģinot integrēt svešu rasu un tautu pabiras mūsu vidū, mēs nonāksim pie tā, ka ies bojā gan mūsu dzimta, gan arī šis svešinieks zaudēs saikni ar savējo, par ko, savukārt (gribētos vismaz cerēt, ka tā būs!) skums viņa ģimenes locekļi. Paldies Dievam, mūsu tautas skaits vēl pagaidām mērāms miljonos, nevis simtos (kā dažām indiāņu ciltīm), un mums nav nepieciešams iepludināt svešas asinis, lai uzlabotu genofondu un novērstu asinsgrēku! Interesanti atzīmēt, ka daudzviet Eiropā, līdztekus precībām ar galīgi svešas rases un tautas īpatni, nereti tiek praktizēta arī otra, tikpat nevēlama parādība – ģimenes veidošana asinsradinieku starpā (brālēni precas ar māsīcām, krustbērni ar krustvecākiem...utt.). To propagandē un veicina arī seriāli (kaut vai nosaukums Mana mīļā māsīca pats par sevi ir gana „daiļrunīgs”). Šādās ģimenēs bieži mēdz dzimt kropli, defektīvi bērni, ar dažādām fiziska un garīga rakstura novirzēm. Un tad atskan pretēja rakstura propaganda – mums „jāuzlabo asinis”, jāveido ģimenes ar nēģeriem, aziātiem, semītiem. Tā, braucot no viena grāvja otrā, nācijas tiek degradētas un iznīcinātas. Mūsu senči gan zināja elementāro patiesību – nav jāprecas tuvu radinieku starpā, taču ģimene jāveido tikai un vienīgi no savas tautas pārstāvjiem!
Visbeidzot, kā nenoliedzami negatīva parādība jāpiemin pēdējā desmitgadē izplatījusies prakse veikt t.s. „ģimeņu apmaiņu”, kad bērns no kādas Latviešu ģimenes dzīvo ārzemēs tās valsts ģimenē, savukārt, bērns no tās ģimenes tiek audzināts no Latvijas izbraukušā bērna vietā. Pret šo cilvēku ir pienākums izturēties kā pret paša bērnu, arī viņam savi audžuvecāki jādēvē par „mammu” un „tēti”. Sākumā tā ir kā nevainīga spēlīte, kas ar laiku nereti var pārvērsties bēdīgā īstenībā. Jebkurā gadījumā bērnam tiek iepotēts, ka ģimene un vecāki nav nekas svēts un sevišķs, ka var dzīvot praktiski jebkurā pasaules vietā un jebkurus cilvēkus dēvēt par saviem vecākiem. Latvju Patriotiem būtu jāieņem ļoti stingra nostāja šai jautājumā, kategoriski noraidot šādu „apmaiņas ģimeņu” modeļus. Tāpat kaut kas šausminošs un pirms dažiem gadu desmitiem vispār neiedomājams ir t.s. sievu (vīru) maiņas šovi, kad arī it kā spēles ietvaros uz laiku ģimenes apmainās savā starpā ar vīriem un sievām (īpaši veicinot šo maiņu starp dažādu rasu un tautu cilvēkiem). Viduslaikos šādus „jokdarus”, kas iedrošinātos tādejādi zaimot svēto laulības institūciju, nekavējoties sodītu ar nāvi, tāpat patlaban notiktu arī musulmaņu zemēs, no kurām vismaz šajā jomā mums noteikti būtu jāņem piemērs.
Latvieši, ja gribam lai mūsu tauta pastāv šai drūmajā globalizācijas laikmetā, tad vismaz pēdējo, kas mums vēl ir atlicis – ģimeni – neļausim zaimot un nonievāt!
PAR STIPRĀM, NACIONĀLĀM LATVIEŠU ĢIMENĒM LATVIJĀ CĪŅAI SVEIKS !!!
12.05.2008. Aivars Gedroics
