Labdien, spocēni.
Darbs, mājas, darbs, mājas.
Vai esat tādā pašā situācijā? Domāju, ka lielākā daļa lasītāju šim ierakstiņam pilnīgi piekritīs.
Agri no rīta ceļos, lai kārtējo reizi dotos uz darbu.
Darbs man patīk, jo nav šī saucamā ik dienas rutīna.
Bet ir reizes, kad gribas visam uzgriezt muguru, atslēgt mobīlo telefonu, ieiet sociālajos tīklos, apskatīties ko dara draugi un draugu draugi.
Šad un tad laika tam pietiek lai to izdarītu, un katru reizi liekas, kā tas var būt, ka draugs Andris, katru 5dienu piedzeras, 6dienās uzlāpa pohas un 7dienās izguļās,
un kā tas var būt, ka labākā draudzene Santa katras brīvdienas brauc u laukiem, iet pirtī un atpūšas lasot grāmatas.
ko es ar to gribu pateikt, jāķeras vērsim pie ragiem un jāpakārto sava dzīve ne tikai darbam, jo visu naudu tā pat nenopelnīsi un nenodrošināsi sevi ar visu ko sirds kāro, bet, pakārtot tā lai vismaz dienu nedēļā tev ir tā diena, kuru tu velti pats sevi(tas ir par tiem, kas dzīvo viens)
Manā gadījumā ir citādāk. Man ir sieva un trīs skaisti bērni, kuriem viss ir izņemot - tēvu u vīru.
Šis kādreiz beigsies, vai nu mani kremējot, vai nolaižot zemes apskāvienos, uzmetot pārīti smilšu saujas virsū.
Dzīvojam vienu dzīvi, saudzējiet sevi, veselību nenopirksi, mīļos nenopirksi, dzīvību neatpelnīsi.
Ceru, ka izlasot manas pārdomas, jūs aizdomāsieties par sevi un jums tuvajiem, jūs esat vajadzīgi gan sev gan mīļajiem.
Saudzējiet sevi.
Ar labām domām un skeptisku skatu uz nākotni,
Jūsu, dzigiiiitsss.
! 
