***
***
Liktenis ir labvēlīgs pret tiem, kuri par citiem cilvēkiem runā pozitīvi, vai arī nesaka neko. To, ko es runāju par citiem cilvēkiem, izveido noteiktas attiecības. Piemēram, ja mēs runājam kaut ko labu, mūs uztver kā pozitīvi noskaņotus, atklātus un labvēlīgus cilvēkus. Ar mums kļūst vieglāk, patīkamāk un drošāk komunicēt. Dabīgā ceļā samazinās modrība. Ar laiku, mums apkārt, formējas pozitīvs fons, kurš piesaista pie mums tādus pašus pozitīvi noskaņotus cilvēkus. Tādā veidā, to, ko mēs runājam, formē mūsu vidi.
Katra diena var būt pēdējā. Dzīve ir tas, kas ar mums notiek pašlaik, tas nozīmē, ka katra diena ir pati galvenā visā dzīvē. Tieši tāpēc, ja jums ir kaut kādas vēlēšanās, sapņi un svarīgi notikumi, ir jācenšas viņus īstenot tieši tagad un saņemt no tā baudu. Tieši tagad ir nepieciešams kontaktēties ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mums gribas. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri katru dienu pērk svaigu maizi, bet pārsvarā ēd veco. Pa to laiku, jaunā maize arī jau kļūst veca un rezultātā, tādi cilvēki pastāvīgi ēd sakaltušu, cietu maizi.
Ir nepieciešams būt uzmanīgam ar savu dzīvi un novērtēt katru momentu, iespaidus un pārdzīvojumus. Ir laimīgi tie cilvēki, kuri cenšas domāt pozitīvi. Viegli palaist negatīvo un neļaut viņam ietekmēt dzīvi. Ja ir kaut kādas negatīvās emocijas, problēmas, aizvainojumi, tad ir ļoti vērtīgi palaist viņas vaļā. Atsakoties, izdarīt kādam ļaunumu un koncentrēties uz to labo, ko mēs gribam nākotnē. Ar mums notiks tas, par ko domājam, tajā skaitā arī to, ko vēlam citiem. Ne pa velti saka: “Neroc citam bedri, pats tajā iekritīsi”. Ja dēļ kaut kādām negatīvām emocijām, attiecībā uz citu cilvēku, mēs vēlam viņam ļaunu, tādā veidā mēs programmējam savu dzīvi un nākotni. Un otrādāk. Ja kādam vēlam labestību un panākumus, tad neapzināti, psiholoģiski gatavojam sevi priekš tādām pašām patīkamām situācijām.
Ja mēs rīkosimies tā kā vienmēr, tad to arī dabūsim to, ko vienmēr. Ja jums ir kaut kāds ierasts darbības algoritms, tad rezultāts ir vienkārši ieprogrammēts pašā procesa gaitā. Pasaule attīstās caur kļūdām un neparedzētiem notikumiem. Liktenis piespēlē mums jaunas izvēles iespējas tikai caur neparedzētiem notikumiem. Līdz ar to, lai kaut ko izmainītu savā dzīvē, ir bieži nepieciešams dot iespēju tā saucamajam negaidītam notikumam un palikt atvērtam jaunām iespējām. Piemēram, dažas reizes mēnesī braukt uz darbu vai skolu pa citu maršrutu. Apmeklēt vietas, kurās jūs nekad neesat bijuši un iepazīties ar jauniem cilvēkiem no dažādām sfērām.
Neapzināts stāvoklis noturēs jūs no kļūdainām rīcībām un lēmumiem. Šis stāvoklis, kaut kādā veidā zina, kas mums ir nepieciešams. Un ja mēs virzāmies ne uz to pusi, viņš dod mums zīmes. Ir tikai nepieciešams viņas redzēt un saprast. Kas tad īsti ir zīme? Zīme ir mazas iespējas notikums, kurš pēc kaut kāda iemesla notika tieši tad, kad mēs pieņemam lēmumu. Jo mazāka ir viņa parādīšanās iespēja, jo šī zīme ir svarīgāka. Piemēram, traumas un slimības bieži signalizē par to, ka mēs virzāmies ne uz to pusi, ejam pie nepareiziem mērķiem, sekojam svešiem principiem, tā vietā lai pieliktu pūles priekš savas laimes. Tieši tāpēc mūsu neapzinātais stāvoklis cenšas mūs noturēt. Taču, ja mēs viņā neieklausīsimies, tad šis neapzinātais stāvoklis mūs centīsies izslēgt pavisam.
Mums pieder tas, kas ir reāli nopelnīts ar darbu, laiku, zināšanām, rūpēm. Faktiski, tas ir turpinājums par enerģijas nezūdamības likumu. Ja katrs no mums ņems priekš sevīm tikai to, ko reāli nopelnīja, tad saglabājas harmonija. Un otrādāk. Šī likuma pārkāpšana novedīs pie nestabila līdzsvara visā sistēmā, un šī sistēma, jebkurā sarežģītā veidā, nonāks pie līdzsvara, atņemot vieniem un dodot citiem. Tieši tāpēc, ja mēs ņemam labumu vai resursu, kurš mums nepieder, liktenis mums viņus atņems, lai atjaunotu dabas balansu. Izejot no šī likuma, ja mēs kaut kāda iemesla dēļ dabūjam vairāk, nekā esam pelnījuši, tas nozīmē to, ka Visums tieši caur jums grib sadalīt to citiem, kuriem tas ir vairāk nepieciešams. Mūsu vērtību (vides) sistēma, vairāk bija piemērota, lai sadalītu, un tālāk liktenis pats pateiks priekšā, kuram tieši ir jāpalīdz. Faktiski, sekojot šim likumam, mēs nodrošināmies no negatīviem notikumiem. Liktenis būs mums vairāk labvēlīgs.
Ļoti vērtīgi būtu atteikties no augstprātības un censties izvairīties dot kādam padomus. Kad mēs dodam citam cilvēkam padomus, tam cilvēkam rodas ilūzija par to, ka mēs labāk zinām pareizo atbildi, lai gan patiesībā, tā nemaz nevarētu būt. Pareizā atbilde un lēmums ir atkarīgs no tik daudziem subjektīviem un mums nezināmiem faktoriem, ka mēs nekad nevarēsim pareizi novērtēt un saprast situāciju tieši no šī cilvēka skatupunkta. Taču no otras puses, tas viņam ļauj pārlikt atbildību uz mums, par mūsu lēmumiem. Ja mums prasa padomu, mūsu uzdevums ir vienkārši paplašināt iespējamos redzamos variantus priekš tāda cilvēka, un palīdzēt atrast plusus un mīnusus katram variantam. Un tālāk viņa dzīves pieredze, loģika un intuīcija pati izvēlēsies labāko variantu no visiem iespējamiem.
Piekrītu šīm dzīves patiesībām un ticu, ka nekas nenotiek tāpat vien un vairāk jāieskatās zīmēs, lai ietu pareizo ceļu.