Fotogrāfējot jauniešus, kuri izdzīvoja pēc šausminošā Breivīka sarīkotā slaktiņa Norvēģijā uz Ūteijas salas, fotogrāfs Andrea Gjestvanga (Andrea Gjestvang) izjautāja viņus par to, kā viņi dzīvo šobrīd.
Raksts veidots 24.09.2012.
Fotogrāfējot jauniešus, kuri izdzīvoja pēc šausminošā Breivīka sarīkotā slaktiņa Norvēģijā uz Ūteijas salas, fotogrāfs Andrea Gjestvanga (Andrea Gjestvang) izjautāja viņus par to, kā viņi dzīvo šobrīd.
Raksts veidots 24.09.2012.
Ilva Švenke, 15 gadi.
Katru rītu pamostoties, es apdomāju savu dzīvi, reizēm to, kas jau ir izdarīts, reizēm domāju par nākotni. Ir tikai viena doma, kura man ir iesēdusies galvā kā skabarga, un tā ir par to, ka tā diena varēja kļūt par pēdējo manā dzīvē.Tagad, kad braucu mašīnā, es domāju par to, ka smagā mašīna blakus joslā var strauji pagriezt mūsu virzienā un es iešu bojā pirms spēšu apjaust kas noticis. Un vēl - es vairāk neticu svešiniekiem. Es nebaidos no viņiem, vienkārši ir sajūta, ka kaut kas var notikt.
Bet es cenšos uz visu skatīties pozitīvi. Lai kas arī notika agrāk, tas jau ir noticis.
Aleksandrs Sandbergs, 16. gadi.
Kādu brīdi pēc 22 jūlija es sapratu, ka man ir jāpiespiež sevi domāt par kaut ko citu. Es bieži domāju par to, cik netaisnīga ir dzīve, un ko varētu mainīt. Un vēl es esmu sapratis to, cik svarīga priekš manis ir ģimene! Tagad man šķiet, ka esmu atgriezies normālā dzīvē. Es nekad neesmu uztvēris tās dienas notikumus kā uzbrukumu tieši man, tāpēc manī nav īpaši lielu baiļu.
Ida-Karolina Broholm, 21 gads.
Man bija grūti atgriezties savā dzimtajā pilsētā, jo priekš visiem es biju "tā meitene, kura izdzīvoja uz salas". Bet man palīdzēja, un tagad viss ir savādāk. Reizēm es jūtos apmaldījusies savās atmiņās, es aizveru acis un redzu to dienu, kad pazaudēju tos kurus mīlēju. Es ļoti labi atceros nakti uz 22. jūliju, es sēdēju teltī kopā ar 3 zēniem un viņi man mīļi dziedāja šūpuļdziesmas. Viena no viņiem vairāk nav!
Eivinds Rindalens, 23 gadi.
Tas, kas notiek šodien - tā vienotības sajūta, kas ir mūsos, kura mūs vieno - liek daudziem domāt, ka viņš, tas cilvēks nekad nav bijis tāds pats kā mēs. Bet viņš bija viens no mums, es zinu! Tagad, pēc 22 jūlija, es sev apsolīju, ka darīšu visu iespējamo, lai Norvēģija būtu brīva, demokrātiska un maksimāli dažāda valsts. Un ja galēji labie mani uzskatīs par nodevēju, tad tas būs priekš manis kā kompliments!
Eirina - Kristina Kera, 20 gadi.
Līdz rudenim manas brūces sadzija, bet galvā sāka darīties trakas lietas. Es jutu sevī tukšumu un nogurumu. Pirmo reizi es raudāju decembrī. man palika bail, ja sāka zvanīt telefons, ja redzēju policistus... Pēc tam es sāku redzēt sapņos tos, kuri gāja bojā uz salas. Šajos sapņos mēs darījām visparastākās lietas, pastaigājāmies un tamlīdzīgi. Es pamostos pēc tādiem sapņiem un jūtos laimīga.
Hanne Hesa, 20 gadi.
Es ļoti labi atceros kā uz mani krita manas draudzenes Marijas Lēnes mirušais ķermenis. Pēc tam man viņa sāka rādīties sēžam uz manas gultas. Es dusmojos uz viņu, jo viņa bija jau mirusi, un es to zināju! Es centos viņu padzīt, bet nekas nesanāca. Es redzēju viņu tik pat skaidri kā to, ko redzu tagad. Viņa vienkārši sēdēja ar vieglu smaidu uz lūpām līdz tai dienai, kad viņu beidzot apglabāja.
Natija Čhetiani, 23 gadi
Tā bija pirmā reize, kad es un mana draudzene devāmies ārpus Gruzijas. Skandināvija vienmēr mani vilināja. Mūs centās atrunāt no brauciena, bet mēs tomēr izlēmām braukt. Tagad mana draudzene ir mirusi un arī es varēju iet bojā. Tagad es jūtos kā daļa no liela organisma, kurš vēlas sadziedēt daudzās brūces. Tādu vienotības sajūtu līdz šim es vēl nekad nebiju izjutusi.
Sesīlija Herlovsena, 17. gadi
Es atceros to, kā es skatījos uz ārstiem, kuri stāvēja pie manas gultas slimnīcā. Viņi sacīja, ka roku nāksies amputēt. Blakus stāvēja mani vecāki un brālis. Tajā brīdī es jau biju samierinājusies, dēļ daudzām brūcēm, mana roka vienkārši bezjēdzīgi karājās. Šobrīd, ja man ir vajadzīga palīdzība, uzreiz kāds dodas man palīgā, un esmu pieradusi pie domas, ka turpmāk man nāksies dzīvot ar vienu roku.
Izelina - Roza Borha, 15. gadi.
Pēc 22. jūlija mani sāka mocīt drausmīgi murgi, es sāku baidīties no tumsas un gandrīz nevarēju normāli gulēt. Tad mēs ar mammu nolēmām iegādāties otru suni, un tā mūsu mājās parādījās Atēna. Tagad katru nakti viņa guļ ar mani, uzrāpusies uz mana vēdera. Visi man saka, ka pēdējā gada laikā es esmu ļoti pieaugusi. Mani draugi skatās realitātes šovus, bet es tos nemīlu skatīties, labāk palasu kādu grāmatu.
Prablena Kaurs, 19 gadi.
Tumsa. /Es esmu ūdenī. / Laiks, telpa, krāsas,/ Viss peld. Laiks ir apstājies, viss ir sašķīdis mazos gabalos / Mans ceļš ir pazaudēts. Šausmu ēnas no pagātnes vēl ir ar mani!
Nezinu kā jums, bet man, tulkojot pēdējā zēna stāstu, pat gandrīz asaras sāka birt.
Vai kāds saprata kādu mācību pasaule no tā ir guvusi???
Tur tas viens džekiņš tā arī neko nav sapratis kapēc tas vis tā ir noticis....Viņš saka Es gribu lai Norvēģija ir maksimāli dažāda.... Tā ir pilnīgi kļūdaina doma... Katrai valstij ir sava kultūra ar kuru katram iebraucējam ir jārēķinās.. Tas ir tā pat kā meš gribam lai Latviešu valoda Latvijā būtu vienīgā. Visas nelaimes sākas no tā ka kāds vienmēr lien kāda cita zēmē, mēģina mainīt citas kultūras utt. tas nekad neko labu nav nesis tikai postu un iznīcību, un tas dod tādiem kā tas nāpslis un slekava Breivīsk iespēju sevi attaisnot,,un iespējams pat jsuties labi....
Tā pat liela kļūda ir rakstīt par to breivīku un mēģināt viņu publiski analizēt.. Ja par viņu runā značit viņš savu ir panācis...
A par šiem cilvēkiem varu teikt tikai vienu Viņi nekad to neaizmirsīs, taču tas būs pagājis un viņi var uzsist sev uz pleca un pateikties sev ka viņi bija tādi malači un izdzīvoj, un viņiem ir jāsaprot tas ka labāk ka kāds cits nevis viņi tur palika. Un tas ir tikai normāli..
Lasot pārņem divējadas sajūtas. Esmu pats bijis uz tās salas viena projekta ietvaros. Sen atpakaļ, bet joprojām skaidri atceros katru vietiņu uz salas. Tā ir maziņa, un reāli es varu iedomāties kā jutās bērni uz kiuriem tika šauts- aizmukt nav kur, paslēpties nav kur...
Breivīks gribēja pateikt kādu lietu. Ļoti svarīgu lietu. Norvēģija mirst, Mirst no tiem čurku bariem, kas ievazā savu uzbāzīgo un agresīvo kultūru. Skandināvi ir pāršāvuši pār strīpu ar savu tolerantismu. Cik no jums ir bijuši Skandināvijā? Visur čurkas, melnie, musļiki ar savu uzbāzību, netīrību, agresiju. Riebjas tur uzturēties. Breivīks aicināja mosties. Diemžēl izvēlējās diezgan stulbu metodi lai to paziņotu.
Diemžēl, bet nemainot imigrācijas politiku, Norvēģijā nāks vēl Breivīki. Un vēl. Un vēl. Esam aizgājuši par tālu ar savu tolerantismu. Ir laiks atvērt acis
Hmmmm - pārsvarā baltie cilvēki. Kur tad palika visi tie tuvu austrumu emigranti, pret kuriem būtībā bija vērsta Breivīka ofensīva?
ļoti Žēl To Jauniešu Viņi nepaguva Visu Dzīvi Izbaudīt...Mans Tēvs Redzēja tos jaukos cilvēkus kas ar laivām brauca glābt jauniešus..Es Biežu tur garām braucot pabirdinu asaras...Lai Tas stulbai Vecis Ar Saviem 1000 Advokātiem Iet Nomirt!!!!Viņš izspostīja Visiem Jauniešiem Dzīves!
Ja es būtu bijis to policistu vietā , kuri pirmie nonāca uz salas un apcietināja Breiviku... vnk bez domāšanas sašautu abus ceļgalus viņam, īsāk sakot , pataisītu par kropli, un atskaitē rakstītu ka tā bij pašaizsardzība... nevis apcietinātu bez neviena ziluma.... un vēl tagad tas maita sūdzās ka apstākļi cietumā esot necilvēcīgi, par kkādām cilvēk tiesībām spriež, reizēm es *jebu to demokrātiju...
Paldies NA, kas jebkuru patriotu un nacionāli noskaņotu cilvēku ir padarījis par muļķi.
Es neesmu iedziļinājies visā šitajā, bet pateikšu kā izskatās visa šitā breivika padarīšana man. Cik esmu redzējis breiviks laiku pa laikam pieprasa pilnīgi debīlas lietas, kā jaunāku video spēļu konsoli, spēles, lielāku naudu utt. Un priekš manis tas izskatās, ka breiviks tādā veidā grib parādīt problēmu ar iebraucējiem un cilvēkutiesībām utt. Ķip, musulmaņi iebrauc, zog, demolē, nestrādā, bet viņiem neko nedara + vēl dod visiem šitiem pabalstus (bezdarba, bērnu utt) Un viņš savā veidā parādija to pāšu tikai ļoti pārspīlēti.
viņš nogalina cilvēkus = nokļūst cietumā kur saņem visu ko sirds vēlas
musulmaņi un citas čurkas iebrauc, neasimilējas, zog, demolē = saņem kaudzi pabalstiem un visu ko ''viņi grib - mošejas un citas lietas.
5. un 8. varēji ielikt tikai seju, bet vispār es biju domājis, ka uz tās salas bija tikai musulmaņi, interesanti kā tā?
Man vienmēr kaut kas pakrūtē iesāpās, kad atkal kaut kur netā uzpeld šī traģēdija. Norvēģija man ir ļoti mīļa . Atceros, cik sāpīgi bija caur TV ekrānu raudzīties to cilvēku asarās un, cik šokējoša vispār bija tā diena... skumji.
Lai arī cik banāli un salkani tas varbūt izklausās , bet tā ir tiesa : Kas tevi nenogalina, padara tevi stiprāku.