0

Ožas-meklēšanas reakcijas attīstīšana

Par pamatu suņa meklēšanas reakcijai, izmantojot ožu, kalpo ožas refleksi, kas nodrošina dzīvnieka orientēšanās spējas ar ožas palīdzību. Šajā reakcijā ietilpst spilgti izteikti ostīšanas, meklēšanas, pēdu atrašanas refleksi, kustības virziena noteikšana un izvēle, sekošana pa pēdām, smaržas avota uztveršana un atrašana. Veicot suņa apmācību, var izstrādāt nosacījuma refleksu attiecībā uz smaržas spēku, tās svaigumu, smaržas individualitāti un uz citiem ožas diferencēšanas refleksiem, kas tiek izmantoti meklējot cilvēkus, lietas, pēdas, derīgos minerālus u.t.t.

Dienesta suņu apmācība un izmantošana vairumā gadījumu balstās uz to ožas-meklēšanas reakcijas izmantošanu. Tāpēc savlaicīga šīs reakcijas attīstīšana ir galvenais priekšnosacījums ātrai un kvalitatīvai dienesta suņu apmācībai. Ožas-meklēšanas reakciju ieteicams attīstīt sākot ar 2-3 mēnešu vecumu, sākumā ar grupveida audzināšanas metodi, bet vēlāk, strādājot individuāli ar katru pieaugušo suni. Šim nolūkam var izmantot vairākus paņēmienus.

Pirmais paņēmiens. Labus rezultātus sniedz vingrinājumi, kuros pēc smaržas tiek meklēts noslēpies instruktors (saimnieks). Vingrinājumus var sākt pēc tam, kad ir nodibināts labs kontakts starp instruktoru un suni. Pastaigājoties maršrutā, kur ir dažādas slēptuvēm izmantojamas vietas, instruktors novērš suņa uzmanību un kaut kur noslēpjas, saglabājot iespēju vērot suņa uzvedību. Parasti, kad suns pazaudē saimnieku no redzesloka, tas sāk meklēt viņu ar dzirdes un ožas palīdzību. Vējainā laikā instruktoram jāslēpjas tā, lai vējš pūš virzienā no viņa uz suni. Sajūtot pazīstamo saimnieka smaržu, suns sāk tā meklēšanu ar ožas palīdzību. Kad suns atrod saimnieku un pieskrien pie viņa, tas ir jāapbalvo ar kārumu.

Atkarībā no tā, kā attīstās iemaņas apgūšana, instruktors sāk ne tikai slēpties, bet arī aiziet 50-100 metrus no suņa. Tas mudina suni meklēt saimnieku pēc atstātajām pēdām, un tas attīsta suņa meklēšanas un atklāšanas refleksus. Par katru reizi, kad suns veiksmīgi izseko un atrod saimnieku pēc viņa atstātajām pēdām, suns tiek apbalvots ar parotaļāšanos un kārumu.

Turpmākajā nodarbību gaitā tiek ieviesti tādi vingrinājumi, kuru laikā instruktors piesien suni aiz pavadas pie koka vai staba un attālinās 300-400 metrus tā, lai suns neredzētu viņa kustības maršrutu. Pēc tam palīgs (otrs instruktors) pieiet pie suņa, atsien to un sūta pakaļ saimniekam. Sekojot sunim, kurš tiek turēts garajā pavadā, palīgs novirza suni uz pēdām. Ja suns pa pēdām iet aktīvi un pareizi, tad palīgs paliek uz vietas, bet suns turpina iet pa saimnieka pēdām patstāvīgi.

Otrs paņēmiens. Apgūstot un pilnveidojot aportēšanas iemaņu, izmanto dažādus aportēšanas priekšmetus, kas nav pārāk lieli – 7-10 cm garus, un kas pēc krāsas atbilst apkārtnei. Instruktors iepazīstina suni ar priekšmeta smaržu un iemet to zālē, krūmos pie citiem līdzīgiem priekšmetiem, kuriem nav smaržas. Pēc 1-2 minūtēm suns ar komandu „Meklē! Aport!” tiek sūtīts to meklēt. Vienu stundu garā nodarbības laikā vingrinājums tiek atkārtots 6-8 reizes. Ja suns aktīvi un ar interesi pēc smaržas atrod priekšmetus, tad to sūta meklēt priekšmetus, ko izsvaidījis palīgs. Sistemātiska tādu vingrinājumu atkārtošana veicina suņa ožas-meklēšanas reakcijas attīstību, kas vēlāk būs nepieciešama pēc smaržas veicot apkārtnes pārmeklēšanu, izvēloties priekšmetus, meklējot un atklājot narkotikas un sprāgstvielas, ieročus un munīciju.

Trešais paņēmiens. Attīstot sunim aktīvo-aizsardzības reakciju un niknumu, var attīstīt arī ožas-meklēšanas reakciju. Šim nolūkam palīgs sakaitina suni (izraisa viņā aktīvo-aizsardzības reakciju), aizskrien prom un noslēpjas tā, lai suns nevarētu viņu novērot. Instruktors mudina suni meklēt palīgu un, piesietu garajā pavadā, virza to palīga atstāto pēdu virzienā, palīdzot sunim atrast palīgu ar ožas palīdzību.

Ir arī citi veidi, kā attīstīt suņa ožas-meklēšanas reakciju (ar kārumu, ēdiena, asinīs piemērcētu drēbes gabalu palīdzību), ko visbiežāk izmanto medību suņu apmācīšanai un ļoti reti dienesta suņu treniņos.

Niknuma un aktīvās aizsardzības reakcijas attīstīšana

Dusmas – sakairināts suņa stāvoklis, kas izpaužas kā neuzticība un agresivitāte pret citiem dzīvniekiem un svešiem cilvēkiem. Niknuma pilnu reakciju pavada draudīga rūkšana, attiecīga poza, riešana, centieni uzbrukt un sākt cīņu. Niknums – raksturīga aktīvās-aizsardzības reakcijas izpausmes pazīme, kura dažiem suņiem izpaužas vāji vai nepārliecinoši. Neuzticīga attieksme pret svešiem cilvēkiem, drosme un aktivitāte cīnoties ar cilvēku, kas uzbrūk sunim, spēcīgs satvēriens aiz drēbēm – tas ir pamats, lai sagatavotu suni meklēšanas, patrulēšanas, sardzes-aizsardzības un citu speciālo dienestu vajadzībām.

Niknuma un aktīvās-aizsardzības reakcijas attīstīšana ir jāsāk kucēnu vecumā, kad tie vēl tiek turēti vienā grupā, un jāturpina līdz nodošanai speciālās apmācības kursos. Vingrinājumi, kuru laikā tiek attīstīti niknums un aktīvās-aizsardzības reakcija, tiek sākti pēc tam, kad starp instruktoru un suni ir izveidojies labs kontakts. Niknumu attīstošo vingrinājumu skaits un veids tiek noteikts atkarībā no suņa individuālajām īpašībām – vecuma, aizsardzības reakcijas attīstības līmeņa un spējām apgūt jaunas iemaņas.

Nodarbību vadītājs iepriekš izraudzītā vietā liek noslēpties palīgam un dod instruktoram komandu piesiet suni. Instruktors piesien suni pie koka (staba) 1 metra augstumā no zemes tā, lai, nostiepjot pavadu, tā atrastos augstāk pa suņa ķermeni un nemaisītos viņam pa kājām. Pavada tiek turēta ar kreiso roku 1 metru no kakla siksnas, lai atslābinātu (padarītu ne tik straujus) rāvienus uz palīga pusi.

Pēc signāla palīgs uzmanīgi iziet no slēptuves un tuvojas sunim, sekojot tā uzvedībai. Instruktors ar roku norāda uz palīgu un dod komandu „Fas!”. Ja suņa reakcija ir piesardzīga, neuzticīga un niknuma pilna, tad suns tiek apbalvots ar uzslavu „Labi!” un paglaudīšanu. Palīgs pienāk sunim tuvāk un veic uzbrukumu imitējošas darbības – ar pātagu sit pa zemi utt.. Tiklīdz suns ir pietiekoši satraucies, palīgs bēg uz slēptuvi. Instruktors nomierina suni, paglaudot un parunājot ar to. Vingrinājums tiek atkārtots pēc 3-5 minūtēm.

Pēc tam, kad suns ir iemācījies nebaidīties no palīga pātagas vicināšanas, var sākt vingrināties satvert lupatas un speciālo piedurkni. Šim nolūkam palīgs sakaitina suni ar imitētiem pātagas sitieniem un pavicina virs suņa lupatu – tas tiek darīts tā, lai suns varētu to satvert. Ja satvēriens ir vājš, palīgs velk lupatu pie sevis, cenšoties to izraut no suņa zobiem. Ja suns tur lupatu pārāk stingri, tad palīgs nomet to zemē un, tiklīdz suns atlaiž to vaļā, palīgs pievērš suņa uzmanību citai lupatai. Pēc instruktora signāla palīgs pārtrauc suņa kaitināšanu un bēg uz slēptuvi. Vingrinājums tiek noslēgts ar pastaigāšanos.

Pārāk bieža niknumu attīstošo vingrinājumu atkārtošana ar lupatas izmantošanu ātri rada nevēlamu ieradumu. Tāpēc, ja suns droši satver lupatu, nebaidās no imitētiem sitieniem ar pātagu, tad var sākt vingrinājumus ar speciālo piedurkni, kā arī vingrinājumus, kuru laikā suns norauj palīgam speciālā aizsargtērpa atsevišķas detaļas un cieši satver viņu aiz speciālās piedurknes. Tiek veiktas nodarbības arī ar divu palīgu piedalīšanos, kas vienlaicīgi uzbrūk sunim un pielieto dažādus mehāniskus kairinātājus.

Kucēniem un jauniem suņiem ar pasīvo-aizsardzības reakciju niknumu attīsta ar grupveida metodi, izmantojot to tieksmi un spējas atdarināt citus. Vienam no grupas suņiem ir jābūt niknākam, lai viņa uzvedība mudinātu pārējos suņus izrādīt niknumu pret palīga darbībām. Jāņem vērā, ka grupā nedrīkst būt vairāk par 4-5 kucēniem vai 2-3 pieaugušiem suņiem, un tos nedrīkst kaitināt ilgāk par 2-3 minūtēm. Pretējā gadījumā suņiem attīstās pārmērīga balss reakcija (riešana) un tiek pārmērīgi noslogota nervu sistēma.

Suns ir gatavs nodošanai dienesta apmācībai, ja tas nebaidās no cilvēka uzbrukuma, droši un aktīvi iesaistās cīņā, demonstrē ciešu satvērienu, iekožoties palīga speciālajā aizsargtērpa piedurknē.

Iespējamās kļūdas un to sekas:

Ja palīgs pielieto pārāk stiprus mehāniskos kairinātājus, tad tas var sunī izraisīt nevis niknumu, bet bailes.

Vienveidīga apģērba izmantošana veicina to, ka sunim izstrādājas nevēlams pieradums reaģēt tikai uz to.

Nodarbību organizēšana vienā un tai pat vietā un vienā un tai pat diennakts laikā neveicina iemaņas apgūšanu, un, atrodoties citos apstākļos un vidē, suns var neizrādīt niknumu un drosmi.

Komentāri 0

0/2000