Dažas interneta pārdomas par Maxima traģēdiju,vārdu sakot,kopi -- paste raksts.36

Lai novērstu nenodošanu ekspluatācijā, nesošajās dubult-T tērauda sijās tiek izgriezti 10x10cm caurumi, lai elektriķis varētu izlaist savus vadus un santehniķis caurules. Bet neviens nepievērš vērību tam, ka tās ir konstrukcijas, kuras atrodas apakšzemes autostāvietā un tur visu ēku virs tās.

Ja tiek uzstādītas metāla sijas, tad iepriekš tiek aprēķinātas slodzes, kas tām ir jānes kā viendabīgām (izotropām) un tajās ir iekšējie-elastības spēki, kas savstarpēji mijiedarbojas. Beigās – vadi tika izvilkti, caurules saliktas un viss aizšūts ar reģipsi, un griestu augstums atbilda projektam. Un neviens pat aci nepamirkšķināja uz to, ka galvenās nesošās konstrukcijas, kuras tur visu ēku, ir tikušas bojātas – atbildīgais būvuzņēmējs noteica, ko lai citu dara, mums citādi nepieņems ekspluatācijā.

2) Arī jaunais projekts Rīgā – tiek izmūrēti logi, uzstādītas pārsedzes un ēkai uzlikts jumts, bet, kad jāsāk montēt logi, arhitekts konstatē, ka logi nav izmūrēti pareizajā izmērā. Nu ko darīt? Ņem, izzāģē platākas logu ailas uz katru pusi, bet pārsedzi nenomaina. Atstāj nesošo pārsedzi, kura balstās tikai 7cm uz katru pusi uz mūra daļas. Pēc tam uztaisa apdari, un it kā nekas nebūtu bijis.

Tiek pasniegts, ka kļūdījās mūrnieks, bet galvenie būvnieki, kuriem jāuzrauga procesus, savas kļūdas neatdzīst. Labāk ātri noslēpt un par to aizmirst, jo mums taču ir līguma saistības un termiņi, kuri jāievēro. Pārsedzes tā arī tika iebūvētas ar nepietiekošu balstu un segto darbu akti parakstīti it kā viss būtu pēc projekta.

3) Cits jaunais projekts Rīgā – pirmajā stāvā tiek iemontēta liela vitrīna. Pēc laika tiek konstatēts, ka ir bijušas izmaiņas projektā un neviens to nav pamanījis. Lai izgatavotu jaunu vitrīnu, ir atkal jāgaida 3 nedēļas, bet darbu nodošanas termiņi deg.

Neko darīt! Tā kā vitrīnai pa vidu ir sadalošais statnis, tad pus vitrīnu aizšuj ar OSB loksnēm no abām pusēm, no ārpuses pielīmē vati un uztaisa apmetumu, bet no iekšas pie OSB loksnes pieskrūvē reģipša karkasu un reģipsi. Un nekas nav redzams, bet tas, ka neatbilst nevienam Latvijas Būvnormatīvam, tas jau nevienam neinteresē, jo ir termiņi! Tagad cilvēki ir nopirkuši šīs telpas un nemaz nezina, ka viņiem ārsiena nemaz neeksistē, bet tur ir apslēpta vitrīna.

4) Ofisa ēka Pierīgā – jumta nesošās konstrukcijas ir izbūvētas no tērauda konstrukcijām, uz kurām balstās ranilla gofrētās loksnes. Uz jumta tiek uzcelts čillers (gaisa vai ūdens saldētājmašīna, kas ļauj gan dzesēt, gan uzsildīt siltumnesēju, masa 2 tonnas), kur tam konstruktors ir aprēķinājis vietu. Uzstāda čilleru, bet: „Ak vai!”, jumta sijas ieliecas un kustas, ja piedur pirkstu čilleram. Un, kā izrādās, konstruktors ir ne tikai kļūdījies metāla konstrukciju izvēlē, bet arī tajā, ka, lai čillers varētu darboties, ir nepieciešams tajā ieliet vēl 800 litrus antifrīzu. Antifrīzu liet vairs neviens neuzdrošinājās. Darbi apturēti netika, bet nedēļas laikā tika pastiprinātas sijas ar tā paša konstruktora piedāvājumu. Es tikai nesaprotu, kā šis konstruktors var būt sertificēts, ja pieļauj tik milzīgas kļūdas.

5) Alfas daudzstāvu autostāvvieta – cik esmu novērojis, vismaz gadu visi nesošie rīģeļi (dzelzsbetona sijas) ir saplaisājuši, kas nozīmē, ka nespēj izturēt slodzi. Nepaskatījos tik smalki, vai plaisas ir no cirpes vai lieces, bet fakts kā tāds ir. Bija tur izvietoti metāla stieņi, ar kuru palīdzību kāds, iespējams, veica deformāciju novērojumus. Daļa no šiem deformāciju distanceriem bija nepareizi uzstādīti, daļā paši nokrituši, daļa nolauzti. Distanceri stāvēja kādu pus gadu. Un, kad biju tur pēdējo reizi, nevienu distanceri vairs nemanīju (varbūt nebiju vērīgs), bet plaisu vietas, iespējams, bija vienkārši aizkrāsotas, lai nekrīt acīs.

Ja dzelzsbetonā parādās plaisas pēc daudziem gadiem, tad ir skaidrs, ka konstrukcijas ir nogurušas. Un es personīgi kā būvinženieris Alfas trakajās dienās auto nenovietotu pārpildītā daudzstāvu autostāvvietā, pirms nav veikta ekspertīze un publiski paziņots par sabiedriskās būves drošību vai pastiprināšanu.

Varu uzskaitīt neskaitāmas kļūdas būvniecības procesos, un galvenais, ka lielā daļā no šīm kļūdām ģenerāluzņēmēji ir bijuši no Top 10 būvfirmām Latvijā, un viss ir noticis ar viņu ziņu un akceptu. Tā pati dokumentācija, ar ko aizbildinās visi būvnieki, ir tikai formāla, parasti būvdarbu žurnāls tiek rakstīts, kā katram ienāk prātā un kas ienāk prātā, jo neviens to nepārbauda, segto darbu aktus nozīmīgajām konstrukcijām prasa tikai pirms izpildes (formas 2) parakstīšanas vai pirms objekta nodošanas ekspluatācijā.

Tikai tad visi sēž un gatavo segto darbu aktus un meklē arhitektus, autoruzraugus un būvuzraugus, lai tie paraksta. Tikšanās bieži notiek vai nu mašīnās, benzīntankos vai būvobjekta vagoniņā, bet ne objektā, kur būtu jāpārbauda pareiza, projektam atbilstoša un konstruktīvi noturīga konstrukciju iestrāde! Saliek parakstus, būvnieks uzsauc būvuzraugam konjaku, un visi priecīgi strādā tālāk. Un tā notiek faktiski visos būvobjektos.

Un es pats šajā visā esmu no malas noskatījies, jo, ja vēlos strādāt šajā jomā, tad man ir jāklusē, jo esmu jau saņēmis aizrādījumus no vadošajām būvfirmām, ja sūdzēšos par kaut ko, tad Latvijā vairs objektos nestrādāšu, jo tā ir norma. Nekur nerakstīta, bet visiem pieņemta un saprotama norma.

Pat materiālu piegādātāji mēdz piegādāt būvmateriālus, kuriem nav atbilstības deklarācija, un, ja es saku, ka nevaru pieņemt būvmateriālus, kuri nav sertificēti Eiropas savienībā un neatbilst Eiropas regulām, tad atbilde ir, ka viņi tūlīt paši uztaisīšot, jo neviens jau tos sertifikātu numurus nepārbauda. Ieraksta, ka atbilst tam, šitam, un sertifikāts un atbilstības deklarācija gatava.

Lasot rakstu par to, ko ir teicis Maximas būvuzraugs, ka dobie dzelzsbetona paneļi esot pārbaudīti pirms montāžas, man iekšā parādās smīns ar naidu. Protams, ka pirms nodošanas ekspluatācijā vai arī tagad ir jau uztaisīts pārbaudes akts, bet, ka tas tika izdarīts pirms montāžas, es ļoti šaubos, jo zinu, kā un kad notiek dokumentācijas sagatavošana, bet iespējams, ka kļūdos.

Esmu vairāk kā pārliecināts, ka arhitektu birojs kopā ar konstruktoriem jau desmit reizes šo divu nakšu laikā ir pārrēķinājis visas slodzes un tagad meklē, uz ko novelt šo nelaimi (tiek pacelti visi dokumenti un meklētas sīkākās nepilnības, sīkākais akts vai pārbaude, kura nav atbilstoša, lai tikai viens uz otru varētu šo nelaimi novelt).

Un beigās vainīgs būs nabaga apakšuzņēmēju būvdarbu vadītājs, kurš steigā, spiedienā no vadības, darbu noslogojumā vai cita nospiedoša iemesla pēc nebūs sastādījis vienu papīrīti, pārbaudes aktu vai uzlicis parakstu, kur vajadzēja vai nevajadzēja. Cilvēku dzīvību vairs nav, bet būs vainīgais, ko nopelt, vainīgais, kuru pataisīs par vainīgo, un pūlis gavilēs.

Varētu rakstīt un rakstīt par šo tēmu, bet zinu, ka mani vārdi pūš pret vēju.

Un tie ir tikai mani novērojumi, un nevienu ekspertīzi par rakstā minēto neesmu veicis.

Pārpublicēts no Facebook

                                                                  ******************************************************* 

Sākotnēji bija doma visu paturēt pie sevis, tomēr, sociālajos tīklos uzzinot, ka traģēdijā ir bojā gājuši manām paziņām un draugiem tuvi cilvēki, īsti vairs nav iespējams klusēt. Aprakstīšu redzēto, dalīšos savās pārdomās un pieņēmumos. Secinājumus varēsiet izdarīt paši.

Es biju viens no šī grandiozā objekta būvniekiem. Minēšu uzreiz, ka toreiz mans darbs bija reģipša konstrukciju izgatavošana. Čoms, ar kuru kopā strādājām, bija ievietojis sludinājumu serverī (ss.lv) sludinājumu, ka piedāvā iekšdarbu pakalpojumus – vairāk vai mazāk ar reģipša konstrukcijām.

2011. gada vasaras otrajā pusē strādājām kādā objektā Mārupē. Vienā saulainā pēcpusdienā viņam piezvanīja un bija piedāvājums skrūvēt reģipsi vairāku simtu kvadrātmetru platībā Priedaines ielā. Sacīts – darīts, nauda noder vienmēr – brauks apskatīt. Aizbraucām, aplūkojām, tomēr samaksa par darbu bija vairāk nekā smieklīga – 0,30 Ls par kvadrātmetru.

Gribējām jau doties tālāk, atbildīgais no apakšuzņēmēja kantora jau sāka saukt austāku cenu par kvadrātmetru, līdz beigās piekritām. Galu galā, ja tīra siena, loksni vien uzliekot, 3,6 kvadrātmetri – cik tur tā darba. Galā arī kaut kāda finanse sanāk. Līdz ar to jau var izdarīt minējumus un pārspriedumus par to, cik objektā šādā veidā „no ielas” ir salasīts lētais darba spēks un kādas vispār ir viņu prasmes.

Savu darbu veicām rūpīgi, un, lai arī tika ieguldīts vairāk darba, nekā maksā, sākotnējais darba prieks drīz vien ātri aprāvās, redzot, kā iepriekšējais (vai iepriekšējie) pirms mums ir likuši profilus starpsienai. Ja uz 4,20 metru augsto sienu nobīde sasniedza pat 5 centimetrus, tad sākās pirmās pārdomas. Ja šādas kļūdas tiek pieļautas uz starpsienu konstrukcijām, tad kādas kļūdas tiek pieļautas pārējās konstrukcijās.

Kļūdas tad kļūdas, bet lielāka jautrība sākās pie griestiem, kur sastiprināti vadu kanāli, ventilācijas un ugunsdzēsības sistēmas trubas. Dažviet reģipša plāksnes pat nebija iespējams pieskrūvēt pie profiliem, jo vienkārši nebija vietas skrūvmašīnai, kur nu vēl aplocīties apkārt lielai ventilācijas šahtai. Interesanta tā darbu plānošana objektā - vai tiešām nevarēja no sākuma uztaisīt starpsienas, pēc tam vadu kanālus, ventilāciju un pārējo.

Pāris dienas vēlāk sanāca aizkavēties Mārupes objektā, uz Priedaines ielu atbraucām ap vakarpusi. Nākam iekšā, bet te pēkšņi aiztur apsargs – saka „čaļi, a jums caurlaidīte ir?”. Bet mums tāda netika izsniegta, lai gan objektā jau bija pavadīta nedēļa vai pat pusotra. Sāku interesēties, kāpēc pēkšņi tāda drošība un visi apsargi sarosījušies. Apsargs neieslīgst sīkumos un skaidro, ka šodien pēcpusdienā bijusi darba inspekcijas pārbaude. „Būtu redzējis kā dažu sekunžu laikā pazūd puse „stroikas” darbinieku. „Takš to, nav caurlaides, nav ieejas. Un tam jūsu darbu vadītājam nav nekāda teikšana. Nevēlamies maksāt sodu tūkstošos, ka teritorijā atrodas personas bez caurlaides.”

Tā nu beidzot tikām pie līguma noslēgšanas, lai gan bijām jau nostrādājuši nedaudz vairāk pa nedēļu un visu laiku par to interesējāmies. Saņēmām caurlaides un varēja turpināt darbu. Smējāmies, ka tikām pie smukām caurlaidēm pāris dienas pirms mūsu darba gaitu beigām šajā būvobjektā.

Darba gaitas beidzām divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jau bija apnicis, ka vadītājs mūs steidzina un aizrāda par kavēšanos, lai gan ātrāk nebija fiziski iespējams un tad zustu kvalitāte. Maksāt negribēja, bet gribēja, lai būtu pēc iespējas ātrāk, bet ko ātrāk izdarīsi ar šķībiem profiliem un šaurās telpās (pēdējā telpa, kur likām reģipsi, bija darbinieku labierīcības). Otrkārt, darāmais jau tāpat bija teju cauri – faktiski jau visur reģipsis bija, kur tam bija jābūt, un darbs būtu vēl labi ja dažām dienām.

Ikdiena pāris augusta pēdējās nedēļās pagāja kā pāris dienas. Dienā nostrādātās 14 stundas divos objektos un kopumā vēl 100 km pie stūres sāka šķist nogurdinošas. Bet par spīti tam labāka fiziskā forma. Priedaines ielā lielākoties sanāca strādāt pa vakarpusi, tad bija pat patīkamāk. Nebija kolēģu, kuri „aizņemās” elektrības kabeli un mums izdalītās stalažas. Vienīgi, kad aizbrauca prom flīzētāji, tad objektā iestājās tāds kā klusums. Ar viņiem blakus vai netālu bija tiešām forši strādāt, jo par humora trūkumu nebija jābēdājas – viņi gan skaitīja jokus, gan dziedāja.

Pauzītēs nedaudz pastaigāju pa objektu un papētīju, cik liels progress manāms. Ikreiz, paskatoties uz tirdzniecības zāles griestu konstrukciju, pārņēma tādas kā šaubas. Ja jau pirmajā dienā, pīpējot uz rampas (preču pieņemšanas zona), kā dadzis acī dūrās jumta konstrukcijas līkā betona pārsedze virs piegādes transporta izbraukšanas vietas, tad sāka uzmākties visādas domas par pārējām ēkas konstrukcijām. Nezinu, kāpēc, bet visinteresantākā likās tieši lielā tirdzniecības zāle un tās metāla konstrukcijas pie griestiem. Vēl jo vairāk, ka tās sastāv no divām daļām, vidū saskrūvētas kopā. Zemāk esošajā attēlā to var labi redzēt.

Lai arī nekāds lielais konstrukciju speciālists nebiju (un joprojām diez vai esmu, tikai ir augstākā izglītība IT un sociotehnisku sistēmu modelēšanā), ieraugot ieceres uz jumta, sāku aizdomāties, vai tās konstrukcijas izturēs. Parasti tādas bija redzētas vienkāršiem jumtiem, uz kuriem lielākais svars ir bieza un vienmērīga sniega kārta ziemā. Ne jau uz tādiem skaliņiem „sakrāmēt” betonu un vēl būvēt kaut ko virsū. Diemžēl realitātē neizturēja. Pagāja nedaudz vairāk kā divi gadi, un manas bažas diemžēl piepildījās. Sabruka kā tāds kāršu namiņš – domino efekts, tikai ar zināmiem intervāliem. Godīgi sakot, pabrīnījos, ka atlikušā daļa nesabruka uzreiz. Kamēr drukāju šo garadarbu, notika trešais iegruvums.

Attēlā ir iespējams ļoti labi redzēt, ka nesošās metāla konstrukcijas ir lūzušas uz pusēm tieši savienojuma vietās pa vidu. Vēl labāk tas ir redzams no augšas filmētajā video kā sabruka konstrukcija… Vai tas neliek aizdomāties par savienojumu tehnisko plānojumu, nepārdomātu slodzes plānojumu, tikpat labi arī skrūvju materiāla kvalitāti? Ļoti iespējams, ka šie savienojumi ir bijis „ķēdes vājākais posms”, ar kuriem tad viss skumjais notikums sācies.

Pie manis piektdienas vakarā bija piebraucis ciemos čoms, kurš ir metālapstrādes speciālists ar lielu pieredzi. Viņš nevēlējās vairs par šo notikumu dzirdēt, bet tomēr nedaudz parunājām. Pirmais, kas varētu būt pie vainas – nesošā būvkonstrukcija. Apspriežoties par nelaimīgo veikalu, čoms atsauc atmiņā, ka pirms diviem gadiem tur ir bijis ugunsgrēks uz jumta, pieminot, ka metāla konstrukcijām kaut neliels ugunsgrēks var izraisīt ievērojamu deformāciju. Interesanti, vai pēc šī ugunsgrēka šīs metāla konstrukcijas tika pārbaudītas un nomainītas? Tikpat labi šī ugunsgrēka izraisītā metāla deformācija varēja atsaukties uz iepriekš minētajām savienojumu vietām?

Diemžēl notika traģēdija. Būvniekiem un būvuzņēmējiem negribas atzīt kļūdas, vēl jo vairāk tiem „vadoņiem”, kuri ņēmuši strādniekus pat no ielas un par kvalitāti nospļauties. Vizuāli labi – „saiģot”, naudiņa ietaupīta. Mani nepārsteigtu, ja pēc visām ekspertīzēm izrādīsies, ka ir nekvalitatīvas nesošās konstrukcijas, vēl jo vairāk – to savienojumi. Ja reiz no objekta, nākot pārbaudei, sekunžu laikā pēkšņi pazuda puse darbinieku.. Ja ģeniālie apakšuzņēmēji piesaistīja „strādniekus” no sludinājumiem un teju no ielas.. Par padarīto maksāja santīmus, un nākamajiem bija jālabo iepriekšējo kļūdas.. Beigās vēl spieda termiņš, un darbi tika zināmā mērā sasteigti. Tālāk par kvalitāti izdariet secinājumus paši.

Diemžēl šī traģēdija ir skārusi arī manu paziņu loku. Izsaku dziļu līdzjūtību tiem, kuriem ir bojā gājuši piederīgie, radi, draugi vai paziņas.

Pārpublicēts no draugiem.lv

                                                                  ********************************************************

Zolitūdes Maxima un Re&Re apdrošināti Ergo par vairākiem miljoniem eiro.

http://www.db.lv/finanses/zolitudes-maxima-un-re-re-apdrosinati-ergo-par-vairakiem-miljoniem-eiro-405502