DMT jeb Dieva(?) narkotika46

1990.gados Ņūmeksikas Universitātē tika veikti šīs vielas pētījumi. Cilvēkiem, kas bija piedzīvojuši klīnisko nāvi, ievadīja DMT. Jā, bija daudz līdzību — indivīdi jutās kā nonākuši augstākā realitātē, piedzīvoja halucinācijas un kontaktējās ar augstākām ārpuszemes radībām, piedzīvoja ekstrēmu emocionālo labilitāti (no eiforijai līdz spēcīgām bailēm) un retrospektīvu skatījumu uz savu dzīvi, atgriežoties normālajā apziņā ar izmainītu personību — tas pētniekiem ļāva izdarīt pieņēmumus, ka pirmsnāves pieredze varētu būt DMT ierosināta reakcija cilvēka organismā. Tomēr vairāki pētījuma dalībnieki apgalvoja, ka ir gan piedzīvojuši pirmsnāves pieredzei raksturīgās skaņas un vizuālās halucinācijas, tomēr kopumā apziņas stāvokli raksturoja kā atšķirīgu no reālās klīniskās nāves laikā piedzīvotā. Dr. Riks Strasmens, kas vadīja šos pētījumus, gan to neņēma vērā un izvirzīja hipotēzi, ka pirms cilvēka nāves no čiekurveida dziedzera ļoti lielā daudzumā tiek izdalīts tieši DMT, un tieši DMT ir atbildīgs par pirmsnāves pieredzes fenomenu. Atšķirības viņš skaidroja ar panikas mazāku iespējamību slimnīcas vidē un iespējamām devu atšķirībām. Daudzi pētījuma dalībnieki arī izteicās par kontaktu ar "citām būtnēm", kas atgādināja citplanētiešus ar insektiem un reptiļiem līdzīgiem veidoliem un kas dzīvoja vidē, kas bija tehnoloģiski augstāk attīstīta par mūsējo, un pētījuma dalībnieki tika šo būtņu "nēsāti", "pētīti", "zondēti", "pārveidoti", "saraustīti gabalos", "apmācīti", "mīlēti" un pat "izvaroti". Strasmens tomēr šīs liecības ignorēja savas hipotēzes labā.

Nav skaidrs, kāpēc cilvēka ķermenis izdala šo vielu. Tomēr ir skaidrs, ka tā ir tik dabiska, ka vienkārši to apēdot,  nav nekāda halucinogēna efekta, jo organisms šo dabisko vielu vielmaiņas procesā vienkārši  pārstrādā. DMT šādā veidā var iedarboties vienīgi, ja tas tiek lietots, sajaucot   kopā ar kādu no monoamīnoksidāzes inhibitoriem (MAOI). Monoamīnoksidāzes inhibitori  ir ķīmisko vielu klase, ko izmanto kā antidepresantus. Tāds ir šo vielu modernais nosaukums, tomēr tie ir izmantoti jau no aizvēsturiskiem laikiem, tos izmantoja arī daudzās senajās civilizācijās, piemēram, Senajā Ēģiptē, Mikēnu un Acteku kultūrās. To parasti izgatavo no koku liānas (Banisteriopsis caapi) vīteņaugiem, vai arī no parastās harmalas (Peganum harmala).Sajaucot tos ar dažāda veida sugu augiem, kas satur paaugstinātu dimetiltriptamīna (DMT) daudzumu, iegūst tā saucamo  ajavasku. Dzērienu reliģiskiem nolūkiem izmanto vairākas Amazones lietusmežu iezemiešu ciltis. Tas tiek lietots kā reliģisks sakraments un ir viena no pasaulē visvairāk šamanismā izmantotajām psihotropajām substancēm. Ajavaskas psihotropā iedarbība mēdz ilgt aptuveni 4 stundas, izsaucot halucinācijas, vīzijas, garastāvokļa un labsajūtas kāpinājumu (eiforiju), empātiju, personības izmaiņas un ego zudumu. Ajavaska gandrīz vienmēr izsauc arī nelabumu, vemšanu un caureju, ko vietējās šamaņu ciltis dēvē par la purga. Reģionos, kur tā tiek tradicionāli lietota, tai tiek piedēvētas antiparazītiskas īpašības, arī pretvēža līdzekļa īpašības. Ajavaskas lietošana tomēr ir daudz bīstamāka nekā cita veida DMT uzņemšana, jo ar DMT kopā uzņemtais MAOI ar atsevišķiem medikamentiem vai pat ēdieniem var radīt nāvējošas komplikācijas.

Te nu jāsaka viena ļoti svarīga lieta: šamaņiem psihotropo vielu lietošana nav pašmērķis. Tas ir tikai veids, kā ātri tikt galā ar barjeru, kas cilvēkam parastajam aizsedz skatu uz hologrāfisko īstenību. Angļu fiziķis Dāvids Boms izvirzīja hipotēzi, ka objektīva fiziskā realitāte neeksistē, ka visums, ko mēs redzam, ir tikai hologramma. Pamatojoties uz tādu hologrāfiskuma principu kā "viss visā", pēc kura katra hologrammas daļa satur informāciju par visu objektu, tikai ar zemāku precizitāti, D. Boms pieņēma, ka momentānie sakari starp daļiņām ar ātrumu, kas daudzkārt pārsniedz gaismas ātrumu, ir iespējami tikai tāpēc, ka elementārdaļiņas īstenībā nav atdalītas savā starpā, bet ir kaut kā vesela, kas atrodas dziļākā līmenī, šķautnes, aspekti. Bet mēs tās redzam atdalītas tikai tāpēc, ka patiesībā mēs redzam tikai daļu no realitātes. Lai cik tas jocīgi nebūtu, bet visas pasaules šamaņi runā par to pašu. Ne tikai šamaņi, bet arī daudzas pasaules reliģijas un filozofijas. 

Lietojot psihotropās vielas, cilvēkam rodas grūtības saglabāt robežas, kas mūs ikdienā šķir no kosmiskās īstenības. Kā saka šamaņi, cilvēks kopš bērnības audzē ap sevi „iemācītu” realitāti, īstenību, kurai viņš tic, vai citiem vārdiem, par kuru viņš ir pārliecināts. Bērns ļoti lēnām pierod redzēt pasauli ap sevi tādu, kāda tā būtu jāredz. Tas ir tā saucamais „tonāls”, realitāte, kas ļauj mums eksistēt kā patstāvīgām vienībām un izkopt savu individualitāti. Ārpus tā eksistē „nagvāls”, realitāte, par kuru mums nav, ne jausmas, bet kurā mēs eksistējam neatkarīgi no tā, vai mēs to apzināmies vai nē. Jo stiprāka un nelokāmāka ir mūsu pārliecība par savas realitātes nesatricināmību, jo cietāks ir mūsu „tonāls”. To nevar caursist ne reliģija, ne filozofija, cilvēks tic tikai tam, ko redz un ko var  sataustīt. Tā ir kā čaula, kas mūs sargā no nezināmā. Psihotropās vielas noārda šo ārējo slāni, neatstājot cilvēkam neko, aiz kā paglābties. Tieši tāpēc tās atstāj paliekošas izmaiņas cilvēka uztverē, domāšanā, emocijās un apziņā. Kad pierastā realitāte noārdās, pazūd viss – tava seja, tavs ķermenis, tavs ego, tavs raksturs, nekā vairs nav, tikai kails un neaizsargāts Tu, Tu, kas krasi atšķiras no tā Tevis, ar kuru tu esi pieradis sevi asociēt. Visi aizspriedumi, visi likumi, tai skaitā dabas, zaudē savu jēgu un nozīmi, Tu saproti, ka esi tikai vilnis, ko uzmetis milzīgs okeāns, ka Tu esi viss un viss ir Tu... Šī identitātes zušana var būt ļoti biedējoša, un tai pat laikā ārkārtīgi vilinoša.

Atšķirībā no LSD, kas iedarbojas lēnām un pakāpeniski, DMT smēķējot sāk iedarboties dažu sekunžu laikā. Iedarbība sākas ar īpatnēju troksni ausīs un pirmsnāves pieredzi — apziņas izmaiņām, ķermeņa sajūtu zudumu, elpošanas un sirdsdarbības nejušanu.  Pilnībā zūd ego, apkārtējā realitāte pazūd, robežas nobrūk un īstā realitāte kļūst redzama. Šīs realitātes ietvaros ir iespējams viss - ārpusķermeņa pieredze, sarunas ar senčiem, fantastiski piedzīvojumi uz citas planētas vai pat atklātā izplatījumā, sarunas ar pašu dievu, augstākās īstenības apzināšanās mistiskā līmenī un identificēšanās ar visu plašo kosmosu. Kas ir raksturīgi, tad šī it kā halucinācija liekas daudz reālāka, nekā „īstenība”, kā nomoda stāvoklis blakus sapnim. Krāsas liekas daudz košākas, dimensijas daudz dziļākas, skaņas daudz melodiskākas. Laika izjūta pilnībā pazūd, vienā minūtē var tikt izdzīvots gads. Tāpat DMT pastiprina arī erotiski sensoriskās izjūtas, to dažkārt lieto seksuālos rituālos. Viens mīnuss - DMT smēķēšana var radīt nepatīkamas sajūtas un, ja DMT nav kvalitatīvi ekstrahēts vai pareizi smēķēts, pat sāpes plaušās. DMT iedarbība ilgst aptuveni 5—15 minūtes atkarībā no devas lieluma, eiforija var saglabāties līdz 1 stundai. 

DMT mēdz saukt par Dieva narkotiku. Tas iedarbojas momentā, tā iedarbība ir ļoti intensīva un gūtā pieredze ir iespaidīga. Tāpēc, neskatoties uz to, ka fizisku pieradumu šī viela neizraisa, tāpat kā lielais vairums psihotropo vielu, psiholoģiskā tieksme atkārtot šo piedzīvojumu var būt ļoti spēcīga. Te der atgādināt, ka pat šamaņi, kas bez šīm vielām nevar iztikt, lieto šīs vielas ļoti ierobežotā apjomā. Viņi ievāc šīs vielas katru gadu vienā laikā, ievērojot stingru rituālu, un, kad viela beidzas, tad tā beidzas. Bez tam šamaņi dalās ar saviem mācekļiem šajā ierobežotajā devā, kamēr mācekļi nav paši apguvuši sarežģīto vielas ievākšanas, sagatavošanas un glabāšanas rituālu. Bez tam psihotropo vielu lietošana nav vienīgais veids, kā piedzīvot citu realitāti, tādām vielām kā DMT un LSD būtu jākalpo tikai kā katalizatoram, kā grūdienam, bet skriet tomēr jāturpina pašam. Galvenais ir to piedzīvot, saprast, ka mūsu realitāte ir tikai ilūzija, par kuras realitāti mēs esam pārliecināti, Maija, kā saka indiešu mistiķi.