Ar kādām tiesībām cilvēks pasludinājis sevi par pasaules nabu?
Cilvēks - radības kronis. Vai tiešām?60
610
3
Uzskats, ka cilvēks ir radības kronis, nav nemaz tik sens. Gluži otrādi, cilvēks ilgu laiku uzskatīja, ka ir melns un maziņš dabas priekšā. Izdzīvot starp mežonīgiem dzīvniekiem un paglābt ražu no nezālēm un kukaiņiem ļoti ilgi bija cilvēka galvenā prioritāte un iedoma, ka viņš būtu spēcīgāks par dabu, cilvēkiem likās smieklīga un nepieklājīga.
Svarīgākais jautājums – kas gan šodien ir mainījies? Kas gan ļauj cilvēkam iedomāties, ka viņš ir kungs un valdnieks pār visiem pasaules dzīvniekiem, visiem resursiem un fiziskajiem procesiem?
Antropologi šajā sakarā teiks, ka nekādu acīmredzamu iemeslu tādai cilvēku pārliecībai nav. Cilvēks ir primātu dzimtas dzīvnieks ar visiem dzīvniekam raksturīgajiem refleksiem un instinktiem, pat sabiedrības pamati ir tādi paši, kā dzīvniekiem. Vēl vairāk – dažiem labiem dzīvniekiem sabiedrība ir organizēta daudz labāk un racionālāk. Jo vairāk tiek pētīti dzīvnieki, jo vairāk šķobās cilvēku pašpasludinātās pozīcijas – būtnes ar visvairāk izkopto saziņas veidu – delfīni, būtnes ar vissarežģītākajām smadzenēm – vaļi, visattapīgākās būtnes loģisko problēmu risināšanā – vārnas un žurkas, sociālā dzīve esot pat „cilvēciskāka” tādā nozīmē, kādā mēs to saprotam – uzminiet kam? Vilkiem. Jo vairāk iedziļinās šajā jautājumā, jo vairāk liekas, ka cilvēkam būtu jāpamet viena iekarotā pozīcija pēc otras. Vismaz inteliģences ziņā mūs pārspēj jebkurš dzīvnieks, proti; nevienam dzīvniekam pat prātā neienāk iznīcināt apkārtējo vidi, lai palielinātu savu populāciju. Tik stulbs no visiem dzīvniekiem ir tikai cilvēks. Bet kāpēc?
Pasaules klusākajos nostūros joprojām var atrast izolētas cilšu grupas, kas dzīvo akmens laikmetā un tīri labi jūtas. Es neteiktu, ka viņi nav inteliģenti. Es pat neteiktu, ka viņi ir neizglītoti. Dažai labai šādai cilšu grupai ir apbrīnojamas zināšanas par astronomiju, pasaules uzbūvi un cilvēces vēsturi. Tai pat laikā viņiem nav elektrības, mobilo telefonu un datoru. Toties viņi ir labi izglītoti medicīnā, neiroloģijā un bioloģijā. Tas ir apmēram kā filmā „Avatars”, tikai uz mūsu pašu zemes. Kas, pie velna, mums liek iedomāties, ka esam pārāki par viņiem? Mūsu vērtību mērs pie viņiem nedarbojas. Viņus neinteresē nekas, ko mēs varam piedāvāt. Un ko gan mēs varam piedāvāt? Coca-cola un sviestmaizes celofānā?
Kaut kur mēs esam kļūdījušies savā ceļā, dzīvnieks mūsos ir zaudējis jebkuru saikni ar dabu un nav brīnums, ka šis dzīvnieks mūsos jūtas slikti, un kad viņš jūtas slikti, viņš kļūst agresīvs, kā jau tas dzīvniekam pieklājas. Mēs klūpam viens otram pie rīkles pie vismazākās izdevības, un tikai vairs tā saucamās „sabiedriskās normas” notur mūs rāmjos.
Kopš cilvēks ir atklājis, kā var saražot vairāk, nekā viņam pašam un viņa ģimenei ir nepieciešams, viss ir aizgājis grīstē. Mēs neizmantojam šo spēju, lai visi pasaulē būtu paēduši, nē, 70% pasaulē cieš trūkumu, kamēr Eiropā 60% pārtikas tiek izmesta! Mēs šajā ziņā esam sliktāki par plēsoņām, tāds vismaz paēd un tad ļauj arī citiem paēst, mums priekš tam laikam prāta nepietiek. Un šīs bailes no dabas! Dažai labai dāmai dārzā labāk rēgosies izravēta plika melnzeme, nekā ziedēs kāda pīpene vai pienene. Tieksme visu noasfaltēt un nobruģēt dažviet jau pārsniedz saprāta robežas. Vai mēs baidāmies no dabas, jo jūtamies tās priekšā vainīgi? Latvijā jau vēl neko, cilvēks vēl nav zaudējis pēdējo saikni ar laukiem, ar ozolu, liepu, ar ceļmallapu. Anglijā nekopts, mežonīgs dabas pleķis ir sitiens pašvaldības sejā. Zāle, ak dievs, tur taču dzīvo kukaiņi! Nost ar to!
Vispār par angļiem man ir atsevišķs stāsts. Britānijā reiz sensenos laikos dzīvoja ķelti. Baltu tautu grupa, tās pašas rūnas, tie paši dievi, tā pati sabiedriskā iekārta, kas latviešiem. Ķeltiem daba bija dievs, arī tāpat, kā latviešiem. Ķeltu priesteri mācēja pārvaldīt dabas spēkus, runāt ar zemes un meža gariem, pārvērsties par dzīvniekiem. Tādas liecības vismaz pienāca no romiešiem, kuri mēģināja Britāniju iekarot, jāsaka gan, visai neveiksmīgi. Ķelti esot gājuši cīņā kopā ar vilkiem, vai arī paši par tiem pārvērtušies, tā panikā sūdzējās romieši. Mežā viņi esot bijuši neredzami, esot pārvietojušies kopā ar miglas vāliem, ērgļiem un piekūniem esot likuši izspiegot romiešu pozīcijas. Romieši visiem spēkiem cīnījās pret šo dabas un cilvēku apvienību, viņi masveidā izcirta mežus, lai ķelti nevarētu nemanīti pielavīties viņu vietvalžu muižām, medīja dzīvniekus bezjēgā, jo tie taču varēja būt ķelti, tinušies burvestībās, būvēja ceļus – īsi sakot – dāvāja ķeltiem civilizāciju. Ķeltiem uz civilizāciju bija nospļauties. Beigu beigās romieši dabūja aizvākties, bet pēc tam nāca vikingi, anglosakši un normāņi, un viņi visi dbūja trūkties no biezajiem Britānijas mežiem. Tomēr beigu beigās okupanti uzvarēja un palika Britānijā uz visiem laikiem, tomēr laikam jau anglosakšiem šīs bailes no dabas ir saglabājušās kā tāda bērnības trauma, jo visur pasaulē, kur viņi bāž savu degunu, viņi vispirms sāk ar dabas iznīcināšanu, sak, drošs paliek drošs.
Arī Romā šī „bērnības trauma”, kas tika gūta Britānijas biežņās, lika sevi manīt. Kad Romā nostiprinājās kristietība tās tagadējā izskatā, tā tika izplatīta pa visu pasauli ar uguni un zobenu, dedzinot svētbirzis un karot melnus kaķus. Bailes no dabas tumšajos viduslaikos izpaudās pat tik absurdā veidā, ka bija izplatīts uzskats, ka naktī gaiss ir indīgs. Ka nevis tumsa laižas pār zemi, bet gan indīga, bieza migla, kas nes slimības un mēri. Katrs jauns zinātnes sasniegums tika likts lietā, lai apkarotu dabu. Lai paverdzinātu to.
Līdz pat 18.gs nekas zinātnē nenotika bez mātes Baznīcas ziņas. Gadsimtiem ilgi Baznīca noteica, ko cilvēks drīkst domāt un, ko nē. Saikne ar dabu? Cilvēks kā dzīvnieciska būtne? Kāda ķecerība, marš uz sārtu! Interesanti, ka tajā pasaules daļā, ko kristietība nav skārusi vai skārusi tikai virspusēji, cilvēka saikne ar dabu ir saglabājusies daudz dziļāka un cilvēki nemaz neuzskata, ka ir kaut kādā veidā vairāk priviliģēti, kā citi dzīvnieki. Tomēr kapitālisms vairāk vai mazāk ir skāris visu pasauli. Un arī tur vīd Baznīcas garā roka. Bet tas jau ir cits raksts....
