Protams, šīs attieksmes – mīļošana un pamattiesību cienīšana var pastāvēt kopā, bet būtu aplami domāt, ka tās vienmēr pastāv kopā vai pat apzīmē vienu un to pašu. Piemēram, izteikums: “es nevarētu kļūt par vegānu, jo es vienkārši dzīvniekus tik ļoti nemīlu” rada priekšstatu par šauru izpratni par to, kāpēc cilvēki mēdz atteikties no dzīvnieku izmantošanas. Atteikšanās no dzīvnieku izmantošanas ir veids, kā respektēt viņu tiesības netikt pakļautiem liekām ciešanām un kaitējumam.
Tiesību aizstāvēšana nav atkarīga no mīlestības, bet cieņas pret otra interesēm – man nav jāizjūt simpātijas un jāmīl katru spāni, poli vai Amazones indiāni, lai respektētu viņu tiesības, bet gan jāciena viņu pamatintereses un pamatvajadzības – netikt nonāvētiem, turētiem verdzībā utt., tāpat kā vēlos, lai citi cienītu manas intereses. Cienīt nozīmē neignorēt šīs intereses bez īpaša iemesla. Tāpat man nav jāmīl katru suni vai cūku, lai respektētu viņu intereses netikt nonāvētiem, turētiem nebrīvē u.tml.
Gan mīlestība, gan cieņa ir neskaidri jēdzieni, ko dažādās situācijās lietojam ar atšķirīgu nozīmi. Par “mīlestības” daudznozīmību ikdienas valodā atgādina, piemēram, teiciens (“jociņš”) “sit, tātad mīl”. Līdzīgi, lai aprakstītu sabiedrības attieksmi pret dzīvniekiem piemērots būtu teiciens “mīlestība iet caur vēderu”. Kaut arī mūsu attieksmi pret dzīvniekiem var saistīt ar abiem šiem vārdiem, cieņas jēdziens tomēr ir atbilstošāks dzīvnieku tiesību aizstāvības raksturošanai.
