Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
1
6
KĀ NEKĻŪT PAR ČEKAS AĢENTU?

Nacionālpatriotu aprindās plašu rezonansi ir izsaukusi Valža Rošāna (saukta arī par Fēniksu) internetā publicētā atzīšanās par to, ka viņš vairākus mēnešus ir darbojies kā DP (čekas) aģents, rakstīdams šai iestādei ziņojumus par konkrētām to interesējošām personām (oriģinālā ar to var iepazīties šeit http://www.zemessargs.lv/forums/viewtopic.php?f=80&t=1455). Atšķirībā no daža laba interneta komentētāja es ne mirkli nešaubos par visa rakstītā patiesumu. Ticu gan tam, ka mūsu DP ne tikai darbības mērķos, bet arī metodēs praktiski neatšķiras no KGB, gan arī tam, ka savos ziņojumos Valdis nav rakstījis neko tādu, kas kādam Latviešu Patriotam varētu nodarīt ļaunu. Negribu arī pārāk nosodīt šo puisi par piekrišanu sadarboties, viņš tomēr vēl ir jauns cilvēks, ar mazu pieredzi saskarē ar drošības iestādēm, turklāt, cik zināms no viņa paša rakstītā, pašlaik ir nonācis diezgan grūtos materiālos apstākļos, tāpat viņam ir arī problēmas ar tuvinieku veselību. Jebkurā gadījumā atzinību pelna viņa lēmums šo sadarbību pārtraukt, publiski par to paziņojot, kā arī nosaucot konkrētas personas no DP, ar kurām viņam ir bijusi saskare. Pēc šīs atzīšanās dēpistiem būs grūti noliegt tajā minētos faktus. Nedomāju arī, ka drošībnieki tagad uzdrošināsies fiziski izrēķināties ar Valdi, par ko viņš izsaka bažas savas atzīšanās nobeigumā, jo, gadījumā, ja puisim tiešām kas slikts notiktu, tas radītu pamatotas aizdomas uz viņiem kā šīs izrēķināšanās autoriem. Arī šādās iestādēs strādājošajiem kaut cik likumi ir jāievēro, darīt visu, kas ienāk prātā, viņi tomēr nevar atļauties. Tāpēc varbūt tagad beigsim malt kauliņus šim konkrētajam cilvēkam, bet padomāsim labāk, kā pašiem nenonākt līdzīgā stāvoklī?
Atbilde uz šo jautājumu, manuprāt, ir īsa un skaidra – lai nekļūtu par čekas aģentu, nedrīkst nokļūt atkarībā no čekas, nedrīkst nonākt līdz tam, ka jālūdz ir no šīs iestādes darbiniekiem žēlastību. Un, savukārt, lai tas nenotiktu, recepte ir tikai viena, īsa un skaidra – jāievēro pašlaik Latvijā spēkā esošie likumi, lai cik nepareizi, stulbi un personīgi nepieņemami tie mums liktos. Mūsu varturiem par katru cenu gribas iedabūt mūs – Patriotus – aiz restēm, tad nu nesagādāsim viņiem to prieku. Esot brīvībā, mēs taču varam daudz labāk kalpot savai tautai, nekā atrodoties ieslodzījumā. Tāpēc paudīsim savus uzskatus likumā atļautajās robežās, t.i., nekurināsim rasu (nacionālo) naidu (LKL 78.p.), respektīvi, neizteiksimies publiski nievājoši par kādu tautu vai rasi kopumā (kas neizslēdz iespēju ļoti asi un pat nežēlīgi kritizēt atsevišķus tās pārstāvjus); neaicināsim iznīcināt kādu ļaužu grupu (LKL 71.-1.p.), arī tad, ja tie mums pamatoti liekas netīkami (piemēram, homoseksuālisti); neaicināsim vardarbīgā ceļā gāzt valsts varu (LKL 81.p.), tāpat nenoliegsim un neattaisnosim gan pret savu, gan pret citām tautām veiktos noziegumus (LKL 74-1.p.). Tie, protams, nav visi panti Krimināllikumā, par kuriem ir paredzēta atbildība, katrs interesents var pats sameklēt šo likumu un pilnībā iepazīties ar to, lai skaidri zinātu, ko viņš drīkst un ko nedrīkst atļauties darīt publiskajā telpā. Jāsaprot, ka mūsu pretinieki to vien gaida, lai mēs tīšuprāt vai nejauši pārkāpjam kādu no KL pantiem, lai tad paņemtu mūs aiz krāgas, būsim tad nu gana prātīgi un neradīsim viņiem šādu iespēju. Tam pašam V.Rošānam esmu vairākkārt teicis augstākminēto, diemžēl viņš savā jaunības straujumā un uzskatu maksimālismā nebija vēlējies mani uzklausīt.
Negribētos arī, lai mēs ieslīgtu otrā galējībā un vispār pārtrauktu paust savus uzskatus datortīmeklī un citos saziņas līdzekļos. Tādu prieku varturiem arī nevajag sagādāt. Būtībā visu viņu veikto represiju mērķis jau ir panākt, lai mēs kļūtu mēmi kā zivis un ne mazāko kritiku viņu virzienā neuzdrošinātos paust. Tā noteikti ir jāpauž, bet tādā formā, lai šie no dusmām kož sev pirkstos, bet vienlaikus bezspēcībā nolaiž rokas – ak tu velns, cik riebīgi tas draņķis par mums ir uzrakstījis, bet mēs tak nekā šim nevaram izdarīt, nevienu likuma pantu viņš nav pārkāpis. Negribu īpaši nodarboties ar pašslavināšanos, tomēr domāju, ka ne bez pamata varu teikt - manos rakstos, kas publicēti gan internetā, gan avīzēs, ir daudz netīkama lasāms nelietīgajiem varturiem, tomēr saukuši pie atbildības par to saturu viņi mani nav, un ne jau tāpēc, ka negribētu to darīt, bet vienkārši tālab, ka nav atraduši piemērotu KL pantu, ko varētu man „piešūt”. Lūk, tā arī ir māksla – uzrakstīt asi, bet tajā pat laikā likumīgi.
Politisko uzskatu paušanu zināmā mērā varētu salīdzināt ar automašīnas vadīšanu. Lai gan katru dienu uz ceļiem notiek avārijas, cilvēks (vēl jo vairāk, ja viņš ir piedzimis kā vīrietis), ja vien nav galīgs gļēvulis un mīkstmiesis, taču tādēļ neatteiksies no transportlīdzekļa vadīšanas. Tikai, to darot, ir jāievēro ceļu satiksmes noteikumi un, protams, jāizvēlas atbilstošs braukšanas ātrums. Nevajag lielu gudrību spiest gāzi līdz grīdai un ietriekties pirmajā ceļa malā esošajā kokā. Māka ir spēt braukt gana ātri, bet tai pat laikā uzmanīgi, neizraisot avāriju, netraumējot ne sevi, ne citus. Uzreiz šāda prasme nerodas, to apgūst ar gadiem. Un, kamēr tā nav radusies, diemžēl ir jāsamierinās ar ne tik lielu braukšanas ātrumu, kādu mums gribētos izvēlēties pirmajā acumirklī. Savukārt pat pieredzējušam braucējam, ja viņš nav gana pārliecināts, ka spēs „ierakstīties līkumā”, labāk samazināt ātrumu ar uzviju, nekā riskēt ar noslīdēšanu no ceļa un iebraukšanu grāvī. Lūk, tāpat ir ar komentēšanu internetā. Pirms kaut ko rakstām, lai trīs reizes padomājam, vai neradīsim sev liekas problēmas ar šāda mūsu viedokļa publisku parādīšanos apskatē. Un, ja ir kaut nelielas šaubas, ka var „neierakstīties līkumā” (neiekļauties likumā), ir „jāsamazina ātrums”, respektīvi, jāpasaka tas pats maigākā formā, tādā, par kuru jau nu varam būt pilnīgi droši – šāda viedokļa paušana krimināli sodāma nav. Labāk uzrakstīt ne tik kreptīgu komentāru, nekā uz vairākiem gadiem nonākt restotā telpā, kurā vispār nav datora un iespējas lietot internetu. Domāju, ka katrs saprātīgs cilvēks šim apgalvojumam piekritīs.
Un, lūk, ja mēs esam pārliecināti, ka likumus nepārkāpjam, tad mēs mierīgi varam DP ar visām viņu pretenzijām, ja tādas pret mums tomēr rodas, sūtīt uz poda. Lūk, tipisks piemērs ar laikraksta „DDD” darbiniekiem, pret kuriem arī bija uzcepta krimināllieta. Šie ļaudis bija pilnīgi pārliecināti par savu nevainīgumu, par to, ka nav nevienu likumu pārkāpuši, ko vēlāk arī apliecināja tiesa trijās instancēs. Tādēļ viņi arī nelūdzās čekai žēlastību, bet tā savukārt pretī nepiedāvāja „abpusēji izdevīgu darījumu”. Savukārt, ja cilvēks likumu ir pārkāpis un savu vainu pats atzinis, nu ir pamats viņam teikt: „Gribi, lai sods būtu pēc iespējas mazāks? Tad nu proties...”. Un nu šis nabaga cilvēks kā slīcējs izmisumā ķeras pie salmiņa, sak, varbūt tomēr mani tas paglābs. Vairumā gadījumu gan diemžēl nepaglābj. Cita starpā V.Rošāns raksta arī, ka dēpisti viņam draudējuši ar viltus pierādījumu safabricēšanu pret viņu. Lai arī vairumā gadījumu tā saka iebiedēšanai (ja tiešām grib ko tādu darīt, parasti par to iepriekš neinformē), šādi gadījumi tūlīt ir jākar pie lielā zvana, proti, jāinformē par to Iekšlietu Ministrs, Ģenerālprokurors un Tiesībsargs, kā arī visi pieejamie saziņas līdzekļi. Lai arī šādu draudu izteicējus pierādījumu trūkuma dēļ parasti notiesāt neizdodas, tomēr līdz ar draudu nonākšanu atklātībā to īstenošanas dzīvē varbūtība praktiski sāk līdzināties nullei. Tāpat dabiski ir jārīkojas arī, ja kāds uzdrošinās publiski izteikt draudus personas veselībai vai dzīvībai.
Visbeidzot, darboties vajag gan likumīgi, gan arī pilnīgi droši un atklāti. Tad nebūs bail, ka kāds lasa mūsu personīgo e-pastu vai noklausās tālruņa sarunas. Izņemot morālu riebumu, nekādu citu kaitējumu mums tādejādi nodarīt neizdotos. Zīmīgi arī, ka to personu vidū, kuras rakstā minētas kā V.Rošānam uzticētie „izpētes objekti”, nav ne manis, ne L.Inkina, ne A.Gardas un viņa vietnieču. Kāpēc? Vai tādēļ, ka netraucējam valdošajam režīmam? Es gan domāju, ka tas ir tādēļ, ka darbojamies pilnīgi likumīgi un atklāti, un mūs nav jēgas spiegot, jo VIŅI tāpat nekā graujoša tādā veidā neuzzinātu, tikai sev liekas klapatas vien sagādātu. Tāpat, protams, mums ir jāuzticas viens otram, un nav jāslēpj savas aktivitātes no draugiem un domubiedriem, kā tas pamatoti ir teikts biedrības „Latvietis” paziņojumā: http://www.latvietis.com/index.cgi?action=7&id=3087. Būsim vienoti, atbalstīsim savus draugus un domubiedrus, kad tie ir nonākuši grūtībās. Atcerēsimies seno parunu par žagaru saišķi, ko kopumā gandrīz nav iespējams salauzt, savukārt pārlauzt katru žagariņu atsevišķi ir nieka lieta. Un, protams, par katru gadījumu, kad pret mums tiek vērstas represijas no drošības iestāžu puses, iespējami plaši informēsim saziņas līdzekļus (ja vien neesam devuši parakstu par ziņu neizpaušanu). Mums nav jākaunas no tā, ka mūs vajā par savas tautas interešu aizstāvību, lai kaunas mūsu apkarotāji, ja viņiem tādas jūtas kā kauns vispār vēl pastāv. Agri vai vēlu taisnība uzvarēs, un gan jau pienāks diena, kad tiesās tos, kas mūs tagad grib notiesāt!
PAR LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESĒM CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
13.01.2010. Aivars Gedroics
1
6

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [0]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes