Problēma ir apstāklī, ka cilvēki cenšas aizbēgt no depresijas, veģetatīvās distonijas, postošām emocijām u.t.t, nevis pieņemt minētos stāvokļus kā dabisku dzīves sastāvdaļu. Ja cilvēks dzīvo, viņš pieņem ne tikai skaistumu, bagātību, izklaides, bet arī nabadzību, slimību, ciešanas, nāvi. Kur ir gaisma, tur ir arī ēna, bet no ēnas aizbēgt nevar - jo ātrāk skrien, jo ēna paliek garāka, visbeidzot tā var aizēnot visu dzīvi. Taisnība arī Krīzei - ja cilvēks katru dienu cīnās par izdzīvošanu, viņš pilda dabas uzdevumu, savukārt dabā citām sugām nav tāda stāvokļa kā vidējam Eiropas cilvēkam - pilns puncītis, jumts virs galvas, konts bankā drošībai. Dabā viss vienkārši - kurš nepilda instinktīvo izdzīvošanas programmu, tiek pakļauts iznīcības programmai, ieslēdzot dažādas pašnāvnieciski tendētas ievirzes - depresija, garīgas un fiziskas saslimšanas u.t.t. Pret dabu cīnīties nevar, bet var piemēroties, un saprast, ka veģetatīvā distonija vai depresija nav kaut kāds no ārpuses ienācis aptumsums, bet gan mūsu personības sastāvdaļa, proti, mēs paši savās izpausmēs. Cīnoties ar depresiju, mēs tērējam laiku cīņai paši ar sevi, tā vietā, lai sevi pieņemtu un mīlētu.