Stāsts, kurā vīrietis kurš ir bezpajumtnieks pastāsta par to,kā sāka "dzīvot ar mirušajiem" ,pārceļoties dzīvot kapsētā pirms piecpadsmit gadiem. Saskaņā ar vīrieša sacīto,tur ir daudz ērtāk,nekā uz ielas.
Bezpajumtnieks 15 gadus dzīvo kapā8
239
0
43 gadus vecais Bratislavs Stojanovičs savu dzīvesvietu izvēlējies kapsētā,blakus ģimenes pelniem,kuri mirušu jau vairāk,kā 100 gadus - Serbijā.
Viņš veica kapā lielas telpu pārmaiņas un viņš apgalvo,ka jūtas kā mājās.
Bratislavs stāsta: "Šeit ir silts un sauss. Man ir pāris lampas un visas manas personīgās mantas. Protams,tā nav nekāda pils,bet šeit dzīvot ir daudz ērtāk nekā uz ielas."
Bratislavam nekad nav bijis patstāvīgs darbs. Savas mājas viņš zaudēta iekuļoties lielā bankas parādā. Pēctam viņš klīda pa ielām vairākus mēnešus,līdz beidzot nolēma pārvākties uz kapiem. Tagad viņš savu laiku tērē savācot no kapiem izdegušus svečturus.
Viņš saka,ka dzīvot ar mirušajiem nav nemaz tik slikti,kā daži to varētu iedomāties: "man bija bail sākumā,bet ar laiku es pieradu. Tagad es vairāk baidos no dzīvajiem,nekā mirušajiem". Savukārt,gadās arī reizes kad viņš kādu nobiedē,lienot laukā no savas mītnes. Tādēļ,pirms tam viņš iepriekš pārbauda apkārtni,lai nenobiedētu kādu līdz nāvei.
Cilvēki ir ļoti labi pret manīm. Viņi dažreiz atnes pārtiku vai apģērbu. Dažkārt arī nākas vakariņām lasīt pārtiku no atkritumu konteineriem,bet tādas vakariņas var būt ļoti barojošas. Tas ir pārsteidzoši,kādus garšīgus un labus produktus cilvēki izmet. Kā arī,es nebaidos gulēt kapā. Jo miris ir miris. Un ja es nakts laikā miršu,tad vismaz būšu īstajā vietā," - viņš stāsta.
Viņa mītne ir aptuveni divus kvadrātmetrus liela un divus metrus augsta. Kapsētas administrācijas sacija,ka viņu "īrnieks" var palikt tik ilgi,kamēr nav sūdzību no kapsētas apmeklētājiem. Un ģimenei kura tur duss,no radiniekiem arī neviens nav palicis. Tādēļ,tehniski tā kapu teritorija nepieder nevienam.
Tev patiks šie raksti
