Pats skaistākais parasti ir mums ļoti tuvu, tikai ne vienmēr mēs spējam to pamanīt...
3 stāsti “iz dzīves”, kurus lasot var izsmieties un izraudāties!8
63
0
Mani sauc Liene. Man 25 gadi. Manam bērnam tagad ir 8 gadi, un viņš mācās 2. klasē. Es viņu dzemdēju 17 gados, un man nebija iespējas pabeigt izglītību. Tagad strādāju par konsultanti lielā apģērbu veikalā un pelnu maz. Dēls mācās privātajā ģimnāzijā, dodu pēdējo naudu, lai viņš varētu iegūt labu izglītību. Dēlam bija retorikas stunda, kurā viņam uzdeva atnest uz skolu to, ko viņs mīl visvairāk, un uzrakstīt par to sacerējumu. Kāds bija atnesis bruņurupucīti, kāds suni, viena meitenīte atnesa Apple planšetdatoru un telefonu... Bet mans dēls atveda...mani. Es pat sāku raudāt, kad viņš lasīja savu sacerējumu.
Kaut arī es bieži vien nevaru nopirkt viņam to, ko var atļautes klasesbiedru vecāki, es sapratu, ka viņš mani mīl ne par naudu.
Vakar es piepildīju viņa sapni, mēs nopirkām suni, kaut arī bezšķirnes, taču mīļu un draudzīgu.
Šodien veikalā redzēju, kā 9 gadus veca meitenīte savai mammai vairākas reizes lūgusi nopirkt šokolādi. Pēc dažiem "nē" māte tomēr nopirka kāroto saldumu. Meitenīte paņēma nopirkto šokolādi, pagāja man garām rindā pie kases, un iedeva to mazam zēnam, kurš rūgti raudāja. Mamma jautāja meitai, kāpēc viņa atdevusi saldumu zēnam. Meita atbildēja: "Es dzirdēju, kā šī zēna mamma pateica, ka viņiem pietrūkst naudas, kamēr viņa nevar atrast darbu. Līdz ar to viņu ģimene nevar atļauties šokolādes tāfelīti."
Stāvam ar meitiņu veikalā. Viņai bija 3 gadi. Balts kažociņš, pūkaina cepurīte, zābaki ar pērlītēm. Acis lielas, lielas, vaigi apsārtuši no aukstuma. Īsta princesīte! Te sadzirdēju maza puisēna šņukstēšanu: "Mammu, es gribu tādu meitenīti! Tik skaistu! Es bez viņas nevarēšu dzīvot!" Pasmējāmies ar puisēna mammu. Bērni iepazinās, sadraudzējās. Šogad viņiem būs kāzas.