Pašlaik man ir 20 gadi. Uzrakstiju dažas lietas kuras bērnībā mēdzām darīt, un nešaubos, ka arī Jūs tās darijāt, ne visas, bet nu vismaz vienu. Pēdējā laikā tik daudz domāju par to, ka gribēju izaugt un, ka tagad gribu atpakaļ būt maziņa, ka tas viss ir nonācis līdz rakstam spokos un iespējams būs arī otra daļa.
Ar prieku komentāros izlasīšu arī Jūsu nedarbus no bērnības, vai arī vienkārši jaukās atmiņas, par kurām bieži aizdomājieties.
Kad man bija 12 gadi, mēs pa vasaru braucām uz laukiem un palikām pie vecmāmiņas, atceros, kā ravējām biešu vagas ar māsicu un mums par to maksāja. Mums laukos nebija ne inernets, un arī tv pa dienu mum sslēgt iekšā neļāva.
Nezinu vai mēs bijām vienīgās, vai nē. Bet nu mum slaukos bija tikai viena lelle un tā pati maziņa. Taka mums bija arī rati no mūsu bēbīš dienām un šķūnis ar pagalēm, mēs ar māsicu pagales ietinām dvieļos un iztēlojāmies, ka tie ir mūsu bērni. Tagad mana fantāzija noteikti neļautu ko tādu tik dzīvi iztēloties, bet bērnībā tas likās ļoti interesanti.
Taka doma uz laukiem atvest zirgus, bija tikai vecāku doma. Mēs ar māsicu iedarbinājām savu iztēli un uztaisijām šķēršļus no visa kam varējām pārlekt, izveidomām trasi, paņēmām puļķus diezgan garus, puļķiem galā uzlikām zeķi pildītu ar vati vai ko citu, un izveidomām sev zirgus. Katru dienu, mēs varējām ilgi jo ilgi pavadīt spēlējoties, ka mums ir savs stallis.
Nu neiztikt arī bez tā, ka ar māsicu atradām virtuvē sērkociņus. Paņēmām un aizgājām uz lielo siena šķūņi. Māsica sāka mēģināt aizdedzināt, kas arī, protams, izdevās. Taču viss nebija tā, kā mēs bijām iztēlojušās. Māsica nobijās no uguns un sērkociņu nometa sienā, siens aizdegās un mēs aizskrējām. Aizgājām spēlēties, pēc kāda laika visi kaimiņi bija saskrējuši ar spaiņiem un dzēsa lielo ugunsgrēku. Šķūnis nodega. Un to, ka mēs ar māsicu to izdarijām, mēs pastāstijām tikai kad mums bija aptuveni 9 gadi.
Tomēr vissvairāk no bērnības man patika sētā ar draugiem iet spēlēties. Spēlēt ķerenes, augstāk par zemi un paslēpes. Tagad skatos pa mājas logu un joprojām redzu, ka bērni spēlējas sētā un spēlē tās pašas spēles, un manī rodas tāds prieks, ka nekas nav mainijies joprojām, ka bērni joprojām iet sētā spēlēties, apvainojas viens uz otru un kaujas. Tā vien gribas atgriezties bērnībā, no kuras tik ļoti gribēju izaugt.
Simona plus un simts ! 
Bet ! Man jau ir tris reizes pa divdesmit , un es vel tapat maku un gribu ( nu jau kopa ar mazbernie ) uzspelet paslepes ! Palekat ar aukliņu !
Neviens jau ar varu Tevi nespiež but pieaugušai !
Kaut kas nesaskan,12. gados brauca pie vecmāmiņas,dedzina šķūni,bet paziņo to kad ir 9 gadi,tad cik gadu vecumā svilinājāt šķūni? Un to ,ka klusējāt nestāsti.
Manā bērnībā spēlējām sunīšus, nez no kura laika nosaukuši par idiotiskām ķerenēm.
MAN PRIEKS ! 
