Lai gan mūsdienās varam izvēlēties kādas frizūras mums vien ienāk prātā, vēsture frizūrām ir diezgan sarežģīta un nozīmīga.
Frizūras agrāk norādīja ne tikai cilvēka sociālo statusu, bet pat vecumu un daudzas citas lietas.
Ceru, ka raksts liksies interesants :) Veiksmīgu lasīšanu :)
Atvainojiet, ka bildes ir no google.lv, bet nekā piemērotāka man nav :))
Seno ēģiptiešu un mūsdienu frizūrām ir daudz kā kopīga, tikai mūsdienās šādas frizūras var veidot, kas vien vēlas, taču ēģiptiešiem tas apzīmēja valkātāja vecumu, dzimumu un sociālo statusu. Bērniem Senajā Ēģiptē bija unikālas frizūras. Viņiem tika noskūti mati, vai nogriezti ļoti īsi, izņemot garu matu pīni galvas sānos, tā saucamā jaunības loka. Gan meitenēm, gan zēniem bija šādas frizūras līdz pubertitātes iestāšanās brīdim. Jaunie puiši bieži vien noskuva galvas, savukārt, meitenes nēsāja pīnēs, vai saņēma tos zirgastē. Jaunas meitenes, kuras bija dejotājas nēsāja matus garā, sapītā zirgastē. Zirgastes gals parasti bija dabiski saskruļļojies, vai tika saskruļļots. Ja zirgastes gals nebija skruļļains, tajā tika iestiprinātas rotas, vai nelieli metāla diski. Ēģiptiešu vīrieši parasti nēsāja matus īsus, atsedzot ausis. Cita vīriešu frizūra bija īsas lokas, kas apsedza ausis un veidoja apgrieztu loku no deniņiem līdz pakausim. Ir apšaubāms, ka šī frizūra bija dabiska, drīzāk šāda frizūra tika izveidota laiku pa laikam. Sieviešu frizūras bija daudz interesantākas par vīriešu frizūrām. Sievietes deva priekšroku nogludinātiem, pieglauztiem matiem ar dabīgām lokām, kā arī īsiem griezumiem, vai tā sauktajam “karē” griezumam, kurš sniedzās līdz zodam un ir ļoti populārs arī mūsdienās. Katrā ziņā, ēģiptiešu sievietes, kuras no dabīgajiem matiem nevarēja izveidot “karē” frizūru, nēsāja parūkas. Sievietes dekorēja matus ar ziediem un lentēm. Stilizēts lotosa zieds bija pieprasītākais matu rotājums. Diadēmas, kuras veidotas no zelta, tirkīza, granāta, vai malahīta krellēm uz ēģiptiešu galvām tika valkātas 3200 g.p.m.ēNabagāki ļaudis lietoja daudz vienkāršākus un lētākus rotājumus no ogām un ziedlapām, lai viņu mati turētos saņemti uz aizmuguri. Bērni izkrāšņoja matus ar mazu zivtiņu amuletiem, iespējams, kā simbolu par Nīlas bīstamību. Bērni dažkārt lietoja matu riņķus, vai sprādzes. Ēģiptieši arī sēja ap galvām saites, lai saturētu matu sakārtojumu. Vergi un kalpi nedrīkstēja ģērbties tāpat kā Ēģiptes aristokrāti un brīvie ļaudis. Veids kā viņi kārtoja matus bija pavisam citādāks. Viņi sasēja matus uz pakauša cilpā, vai mezglā. Citi veidi bija sasiet matus astoņās, vai deviņās garās pīnēs galvas aizmugurē – uz pakauša, lai tie nekristu uz sejas. .
Senajā Grieķijā sievietes nēsāja savus garos matus cirtās , tas iespējams ir tāpēc, ka ar to viņas darīja zināmu savu precētās sievietes statusu, sieviešu mati parasti bija gari, taču sērās sievietei pienācās tos nogriezt īsus. Vergi nēsāja īsus matus. Pirms 5.gs. sievietes mati varēja krist pār pleciem un muguru, tie parasti bija sastiprināti ar matu stīpu, vai diadēmu, vēlāk matiem bija jābūt savāktiem. Pēc 5.gs. bija daudz iespējas, ieskaitot mezglus, matu lentes, lakatus un matu aizsegus, kuras varēja izmantot rotājot matus. Vēlāk matus varēja arī mākslīgi salokot. Senās Grieķijas frizūras bija sekmīgas un organizētas sabiedrības rezultāts un nopelns. Kā jau attīstītai valstij Senajai Grieķijai bija arī daudz vergu un kalpu. Zemākās kārtas sievietes nēsāja matus vienkāršos un ērtos matu sakārtojumos.
Senajā Romā bija tendence sekot Senās Grieķijas stilam. Augstāko kārtu ļaudis lietoja grieķu ikonu un zeltaino grieķu izskatus. Sievietes bieži krāsoja matus blondus, vai nēsāja parūkas, kas bija veidotas no vergu matiem. Vēlāk frizūras kļuva bagātīgākas ar lokainiem matiem sasietiem un veidotiem augstu uz galvas,populāra un augstāko kārtu ļaudis apmeklēja vergus, vai frizieru veikalu. Romiešu frizūras bija ļoti sīki izstrādātas, kaut arī jaunas meitenes tikai savilka matus mezglā uz pakauša, vai veidoja pinumā galvas augšā. Precētu sieviešu frizūras bija daudz sarežģītākas – mati tika sieti ar lentēm uz galvas virsas. Matus klāja slāņos ar bagātīgām lokām, kuras krita uz visām galvas pusēm. Aizrautībā ar neīstiem matiem un matu ekspertiem romiešu sievietes patērēja lielu daļu sava laika un piepūles. Viņām pat bija matukrāsa un balinātājs. Lietojot pulētas metāla plāksnes spoguļu vietā, romietes bieži krāsoja matus zeltaini sarkanus, padarīja matus biezākus un garākus, liekot klāt saviem matiem vergu matus, kurus piestiprināja ar rotātām matu pīnēm. Pēc vienkāršajiem matu mezglu stiliem un šinjoniem, kuri neapmierināja romiešu sievietes, tika radīti sīki izstrādāti uzlabojumi, dodot frizūrām augstumu un neatkārtojamību līdz vēlākiem gadsimtiem, Luija XVI laikam. Tagad sievietēm bija uzliekamas frizūras, kuras lietot veidojot portretu, tādējādi viņas varēja palikt atmiņā kā tā laika stila ikonas.
Sākoties Viduslaikiem augstāko kārtu cilvēki, gan vīrieši, gan sievietes nēsāja matus brīvās, vaļīgās lokās. Sievietes reizēm sēja matu galos nelielas zelta bumbiņas. Zemo kārtu cilvēki nēsāja matus bez rotājumiem un parasti tie arī bija īsāki, ka augstāko kārtu cilvēkiem, parasti līdz zodam, vai pleciem. Dižciltīgās sievietes nēsāja nelielas aubītes, ar kurām nosedza matus, vai lentītes un zeltītas vītnes tajos. Vēlāk aubes, cepures un plīvuri kļuva vēl populārāki, kad baznīca pieņēma likumu, ka precētētu sieviešu galvām jābūt apsegtām vislaik. Konusveida cepures ar plīvuriem arī bija populāras. Sievietes dažkārt veidoja frizūras, kas atgādināja divus identiskus paugurus katrā galvas pusē. Šajā laikā arī sievietes piere tika uzskatīta par skaistu iezīmi un tādēļ daudzas sievietes noskujot lieko, attālināja matu līniju no pieres. Viņas arī rotāja pieres ar galvas lentām, kuras bieži arī bija rotātas ar pērlēm, vai dekoratīviem akmeņiem. Vēl sievietes matos valkāja tīkliņus. Bieži vien sieviešu cepures un matu rotas pilnībā apsedza matus, bieži bija redzamas tikai šķipsnas sānos. Viduslaikos bija arī savas problēmas, no reliģiskā viedokļa. Matu izrādīšana bija pārlieka izrādīšanās un zaimošana. Bieži mati tika piepīti tuvu pie galvas. Pīnes varēja krist brīvi, taču tas nebija labi publikā rādīt savus matus, kā arī lietot daudz kosmētikas, citādi varēja saņemt apsūdzību par būšanu saistītai ar maģiju. Viduslaikos cilvēki mazgājās reti, tāpat arī reti mazgāja matus. Frizūras tika radītas, lai “turētos” ļoti ilgu laiku un būtu reti jākopj. Tādējādi, pieauga klēpja sunīšu popularitāte, jo tie kalpoja, lai atbaidītu blusas no sieviešu matiem. Lielākā daļa viduslaiku frizūru bija veidotas ar stiepļu un lenšu palīdzību. Šīs frizūras izskatījās efektīvi un labi neatkarīgi no tā, vai mati bija tīri, vai netīri. Šīs frizūras bieži tika veidotas torņu, vai siržu formās. Matu lentes bieži simbolizēja ģimenes, kuras sievietes pārstāvējaMazgāšanās bija ļoti reta nodarbe, tāpēc, ka valdīja uzskats, ka kailums ir ļauns un grēkpilns. Parasti, iepriekšminētie, klēpja sunīši bija atbildīgi par insektu noķeršanu un to pārvilināšanu uz savu kažoku, lai tie nemitinātos sievietes matos. Viduslaiku frizūras vīriešiem sastāvēja no vienkāršām parūkām un ļoti īsiem matu griezumiem. Iespējams parūkas tika izveidotas, lai nebūtu jācīnās ar insektiem īstajos matos. Īstie mati zem parūkas regulāri tika apgriezti īsi un kā zināms īsos matos insekti neieperinās. Barbari, kuri ieņēma Eiropu Viduslaikos nēsāja garas un krītošas bārdas. No 9.gs. augstmaņi nēsāja īsus matus, līdz kaklam un bija gludi skūti. Pēc Normandiešu Anglijas iekarošanas mode mainījās – parādījās bārdas un gari, lokaini mati, papildināti ar liekajiem matiem. 13., 14. gs. mati tika glīti sarullēti pie kakla. Agrā 15.gs. šis matu sakārtojums joprojām bija moderns, taču tas bija kļuvis mazliek garāks. Garīdzniekiem bija uz galvas izskūts īpašas formas matu sakārojums. Tā forma bija aizņemta no romāņu baznīcām 7.gs. Baznīcai bija liela ietekme, tāpēc precētām sievietēm bija jānēsā mati garās pīnēs ar lentēm un liekajiem matiem. 13., 14.gs. sievietēm savas matu pīnes bija jāsavij gredzenos virs ausīm, vai jāsasien tie kūlītī zelta,vai sudraba matu stīpās, vai jānoslēpj mati, kakls un zods ar audekla sejas aizsegu. Visu šo stilu frizūras tika nobeigtas ar plīvuru, vai lakatu. 15.gs. modernas Ziemeļeiropas sievietes atbrīvojās no matiem, kas veidoja dabīgo matu līniju, lai to atvirzītu un padarītu augstāku, tādējādi padarot pieri platāku un lielāku. Siltākā klimatā, Itālijā, sievietes izkārtoja savus matus pīnēs un rotāja ar rotātiem turbāniem, lakatiem, vai aubēm. Gan sievietes, gan vīrieši aktīvī cīnījās, lai iegūtu blondu matu toni, lietojot balinātāju, vai safrāndzelteno krāsu, vai sīpoju mizas sulu, vai, ka itālietes, sēžot spilgtā saulē vairākas stundas..
16.gs. sievietes mati bija noslēpti zem audekla aubes, kuras ar laiku kļuva mazākas, atklājot vairāk matu. Priekšējie mati bija sasprogoti apkārt sejai un sasukāti apkārt metāla stīpām Aizmugurējie mati bija sacelti augšā ar pīnēm. Blondi, vai Anglijā rudi mati, kā Karalienei Elizabetei, bija populāri, kā arī tika lietoti liekie mati un parūkas. Mati tika apkaisīti ar pūderi, vai miltiem blondīnēm, brunetēm izmantoja violetas nokrāsas pūderi.
Reklāma
Sievietes atkal sāka izrādīt matus. Renesanses periodā matu sakārtojumi ietekmējās no Romāņu un Grieķu frizūrām un tajos bija vairāk izdomas un kreativitātes. Sievietes dekorēja matus ar dārgakmeņiem, pērlēm, lentēm, plīvuriem. Viņas arī pina matus, visbiežāk, lai noformēti kroni matus. Mati joprojām tika krāsoti un balināti blondā un zeltainā nokrāsā. Francijā dāmas pārvērta ziedus pulverī un lietoja lipīgu mikstūru ar kuras palīdzību ievietoja pulveri matos. Renesanses beigu posmā sievietes sāka nesāt galvassegas, sākumā vienkārša kapuce, kurai vēlāk parādijās smails gals. Vīrieši nēsāja platas cepures. Elizabetes ērā vīrieši un sievietes nēsāja ļoti augstas apkakles, kuras radās spāņu kultūrā. Vīrieši nēsāja matus īsus, kamēr sievietes cēla savus garos matus augšā, kur tos fiksēja ar stiepļu rāmjiem, kuri bija izlocīti sirds formā. 16.gs. Karaliene Elizabete kļuva par sieviešu ikonu un noteica ēras modi. Viņas maigi rozā sejas krāsa un sarkanās cirtas lika sievietēm visās pasaules malās.
Baroka un rokoko stili ir ļoti līdzīgi tāpēc nolēmu tos apvienot. Baroks bija mākslas periods un tas norisinājās visu 17.gs. Vārds “baroks” radies no portugāļu valodas, tas nozīmē - “pērle”. Rokoko sekoja uzreiz pēc baroka, 18.gs. Vārds “rokoko” radies no franču valodas un nozīmē – “gliemežvāks”. Baroka laika sievietes sadalīja matus uz leju no vidus, parasti sadalot matus, krusteniski, vai apļvaidīgi ap pakausi. Viņām bija arī lokas, kuras rotāja pieri un krita sprogās lejup sejas abām pusēm. Parasti sprogas bija ļoti biezas. Tai pašā laikā parādījās cits modes trends - hurluberlu coiffure() Šis stils pieprasīja, lai mati tiktu nēsāti īsā griezumā tādā kā ērkulī ar lejupejošām sprogām, kuras tika sakārtotas blīvi galvas aizmugurē.
18.gs. parūkas, speciāli nopūderētas parūkas bija modē. Gan sievietes, gan vīrieši tās nēsāja, parasti, protams, augstdzimušie. Šīs parūkas parasti tika pūderētas baltas. Šajā ērā arī sāka ataudzēt savus matus. Sprogaini mati, ūsas un kazbārdiņas bija šīs ēras vispārējā mode. Arī Luijam XIII (kurš ļoti agri kļuva par plikpauri.)bija izgatavota sprogaina parūka. Šajā ērā parūkas tika veidotas no cilvēku, vai zirgu matiem. 17., 18.gs. parūkas kļuva par tādu kā statusa simbolu un jo vairāk vienam cilvēkam bija parūku, jo prestižāks un turīgāks viņš kļuva sabiedrībai. Vēlāk šajā ērā maigs, dabīgs stils tika aizstāts ar daudz formālāku stilu. Sievietes sāka “celt” savus matus ļoti augstās, līdz pat 60 cm, frizūrās. 17.gs. pirmajā pusē vīrieši nēsāja garus, sprogainus matus, bieži ieeļļotus un tie krita pār augstajām apkaklēm. Dažkārt tie tika nēsāti arī sastieti ar auklu. Vēlāk 17.gs. vīriesi skuva sejas apmatojumu, galvas sedzot ar aubēm mājās, bet parūkām sabiedrībā. Sievietes mati 17.gs. sākumā bija plakani galvas augšā un augstām bārkstveida lokām uz pakauša, un uz stiepļu rāmjiem sastiprinātiem
Reklāma
Sievietes frizūra starp 1825. un 1845. gadu bija sīki izstrādātas un ģeniālas. Vismodīgākā frizūra bija “Apollo Knot” – uzkrītoša stila frizūra, kas bija koncentrēta uz vienu. Vēl kāds, ne tik populārs, matu sakārtojuma stils bija “Madonna” – frizūra ar centru uz kura tika “celta” augsta frizūra, kuru stiprināja ar stieplēm. Dažas sievietes pat uzskatīja, ka šis sakārtojums ir pārāk sarežģīts, parasti to nēsāja svinīgos pasākumos. 18.gs. beigās ļoti populāras bija arī sarežģītas uzbūves parūkas, augstas frizūras un augstas, dekorētas lokas. Balti pūderētas parūkas ar garām pīnēm. Bieži lokas tika aizmugurē sietas ar melnām lentēm vīriešiem un dekorētas ar spalvām, lokiem un vainagiem sievietēm. Lieli mati noteikti bija galvenais stila elements, tos veidoja īstajiem matiem pievienojot zirgu krēpes un stieples, jo lielāki tie bija, jo labāk. Apbrīnojami augstas frizūras prasīja stundas, lai tās izveidotu, tās bija smagas un bagātīgi pūderētas. Laiks, kas tika izmantots, lai izveidotu un izplānotu frizūras prasīja nedēļas.
1830.g. sievietes veidoja matus cilpās, vai ruļļos, tādā kā kroņa veidā uz galvas. Sākoties 1840.g. mati bija pieglausti un atturīgi. Matus eļļoja un pieglauda līdz deniņiem un sānos, zem deniņiem, kā arī aizmugurē atstāja lokas. 1880.g. priekšējos matus gofrēja, vai cirtoja. 1890.g. modē bija pompadūras veida frizūra. Lokas un dabīga izskata viļņoti mati bija modē.
