Arnolfīni laulības15

Vientuļā sveces liesma misiņa lustrā, kas deg ļoti spožajā Briges dienasgaismā ir interpretējama kā laulību svece(svece, kas simbolizē vīra un sievas kļūšanu par vienu veselu) vai Dieva visu redzošā acs.Turpat netālu no lustras ir redzama izgrebta koka figūra no gultas apdares, figūra attēlo Svēto Margarēti (grūtnieču patronese), iespējams, Džovanna bija mātes cerībās, taču apstiprināt to nevar, jo šajā laikā modē bija tērpi, kas prasīja lielus krokojumus, kas apslēpa ķermeņa aprises(mūsdienu pētnieki norāda, ka Džovannai nav bijuši bērni). Vēl vairāk pastiprina viedokli par jau laulāto pāri ir Džovannas galvassega, šāda tipa galvassegas mēdza nēsāt precētas sievietes, jaunas meitenes nēsāja atsegtus matus. Arī pati tērpa krāsa – zaļā norāda uz cerību, cerību uz ģimenes pieaugumu. Citi uzskata, ka gultas apdarē attēlotā lūdzošā sieviete ir Svētā Marta - mājas pavarda sargātāja. Virs gultas karājas putekļu slotiņa, kas simbolizē mājas rūpes, taču ja uzlūko birsti un netālu esošo rožu kroni kopā – tad veidojas kāds kristīgais likums ora et labora (lūdzies un strādā).

Spoguļa attēlojumā ir saskatāmas mākslinieka profesionāli augstās iemaņas, tā ietvarā ir redzamas desmit sīki izstrādātas miniatūras, kuras atspoguļo Jēzus Kristus dzīvi un nāvi. Jāpievērš liela uzmanība spoguļa stikla atspulgam, kurā redzami četri cilvēku tēli – jaunais pāris(no mugurpuses), pats mākslinieks, kā arī, iespējams, laulību oficiālais liecinieks. Pats spogulis ir stikla, visticamāk nācis no Venēcijas, tā izgatavošana tika turēta slepenībā, izstrādē tika izmantots sudrabs, padarot to jau atkal par „bagātnieku atribūtiku”. Iepriekš spoguļa vietā izmantoja noslīpētas bronzas plāksnes.Tāpat kā tagad, tad arī 15.gadsimta Flandrijā laulību varēja noslēgt gan privāti savās mājās, gan baznīcā. Jana van Eika gotiski kaligrāfiskais latīniskais paraksts tika lietots dažādos normatīvajos dokumentos, līdz ar to tas dod iemeslu uzskatīt, ka glezna kalpojusi par „laulības apliecību”, kas prasīja ceremonijas liecinieka parakstu – „Jans van Eiks bija šeit 1434.gadā”.

Kā jau visos šī laikmeta darbos, katrs priekšmets netiek gleznots kā vienkāršs kompozīcijas elements, bet kā informācijas nesējs par konkrēti attēloto personu. Mazais sunītis, Džovannas kompanjons, ir uzticības un mīlestības, kā arī modrības simbols. Mazais mājdzīvnieks norāda arī pāra mantisko stāvokli, jo attēlā redzamais draugs ir labi kopts un nekalpo kā sargsuns, bet kā „interjera priekšmets”.

Uz galda un palodzes nevīžīgi saliktie augļi(varbūt, āboli, Grieķijā, jaunais pāris ābolu pārdalīja uz pusēm un pārkāpjot jaunlaulāto telpas slieksni to apēda, pasviests vai nosūtīts ābols nozīmēja simpātijas izrādīšana, taču daudz ticamāki ir apelsīni) attēlo auglību un mūsu nevainību, tas ir, pirms padzīšanas no Paradīzes. Protams, jāatceras, ka redzamie augļi parāda pāra pārticību, jo nopirkt dienvidu augli bija dārgs prieks.

Arnolfini nodarbojās ar auduma tirdzniecību, iespējams, ar greznajiem tērpiem tika parādīta viņa profesija, pašam Arnolfini ir kažokādas apmetnis, lai gan ja pievērš uzmanību logam, tad var redzēt, ka esošais koks (ķirsis) ir jau nogatavojies. Tā parādot jau atkal savu bagātību.