Tā mums skrējās Stipro skrējienā 2014, atskats aprakstā14

Līst. Ap pusdiviem iekārtojamies baznīcā, kur rāda filmu 'Sapņu komanda 1934'. Tur ir silti - ui, ku labi, jo jau paspējām nedaudz nosalt lietū un slapjajā zālē. Pusstundu paskatāmies filmu, un, reizē ar vīriešu startu, ejam uz auto, pārģērbties. Komandu starts trijos. Ruporos runā organizatori, visvairāk dzird Bergmani. Cik nopratu, startēja 900 sievietes, 2800 vīrieši, un ap 900 komandu - katrā pa četri skrējēji. Komandā jābūt vismaz vienai meitenei. Skaiti pats – daudz. Šie cipari ir tīri no galvas, iespējams, ka ir paliela kļūda skaitļos, bet aptuveni tā arī bij.

Ap 14.20 sākam skriet un sildīties, vienlaikus tuvoties starta zonai. Drīz jau esot gandrīz pie starta, sākas stiprāks lietus, mēs ejam tuvakajā šķūnī. Tur lēkājam, cenšamies sevi sasildīt līdz daudzmaz sportiskai kondīcijai. Neilgi pirms trijiem visi iet uz startu. Bergmanis uz stalažām kaut ko runā nefunkcionējošā mikrofonā, un plāta rokas. Starts kavējas. Cik var saprast, mediķi nespēj uzspēt apkopt daudzos pārsalušos dalībniekus, un ir kaut kādas nelielas izmaiņas trasē, kura, ar lietu un iepriekšējiem diviem skrējieniem kļūst arvien grūtāk pārvarama. Lēkājam, uzdziedam, cenšamies neatdzist. Man pieredze saka priekšā, ka Ilmārs mazliet par maz kustās, sāk jau drebināties. Cerams, sāksim skriet, uzkarsīs. Tikmēr starta, kā nav, tā nav. Nezinu, cik, bet sava pusstunda noteikti bija aizturē, varbūt vairāk. Pa to laiku brīžiem smidznāja. Patīkamais - visapkārt jūtama kopības sajūta, vispārēja jautrība. Būs interesanti.

Beidzot starts! Piekodinu, ka sākuma burzmā mums jāpieskata, lai mazo Daci nesamin kāds joņojošs bifelis. Labi, ka visi skrējēji ir vienlīdz pieklājīgi, no tā prieks vēl lielāks. Tas pabalē jau pirmajā šķērsojamajā grāvī – jābrien pa ūdeni dziļumā līdz stilbiem, gandrīz - līdz riekstiem. Oi, auksts.. Tālāk jau viss cikliski mijās - zemes kalni, dziļāki vai seklāki grāvji, sajūtu pirmo fizisko nogurumu, bet vēl aukstumu nejūt. Diemžēl, rādās, ka Ilmārs tā ari neuzspēj uzsildīties. Dace un Jānis jūtas labi.

Pirmais sastrēgums – cauri krūmājiem pa dubļu taku lielais skrējiena dalībnieku pulks knapi kust. Pēc minūtēm 15 saredzam iemeslu – 5 -6 metrus augsts māla valnis. Tas ir noblietēts, salijis, un vienatnē to rādās nereāli pārvarēt. Dalībnieki stumj viens otru augšā, bet augšā esošie, sadodas rokās, lai aizsniegtos līdz apakšējiem. Visi draudzīgi palīdz viens otram – tā ir kopēja lieta. Šeit arī satiekam mūsu draugus Ēriku, Jāni un Baibu. Aiz vaļņa ir kārtējie grāvji ar ūdeni, jau dziļāki. To galā vēl uzspēju padot roku Baibai, un tad jau viņus vairs neredzēju - viņi skrien ātrāk.

Bildē: Priekšplanā - ūdenī es un Dace, Jānis jau augšā

Esmu atvilcis elpu, varu skriet, pat neatminos kādi un kur ir šķēršļi vēl, domas par apziņu, ka vēl nav pat vidus, lieku malā. Skrienam, palīdzam viens otram šķēršļu pārvarēšanā, kamēr trase ieved mūs kārtīgā dubļu takā – sper soli, un iestiedz līdz puslieliem. Taka gara, fiziski grūta, vienlaikus dubļi ir ļoti auksti. Pēkšņi Ilmārs atpaliek. Kārtīgi sasildīties viņam tā arī neizdevās, un kādā momentā dubļos sarāva krampī kāju. Viņš vēl mēģināja pārvarēt sāpes un līda atpakaļ dubļu takā, bet mēs nelaidām. Jānis palīdzēja Ilmāram iziet pa malu līdz mežmalai, iedevu auto atslēgu, lai Ilmārs var tikt pie sausām drēbēm. Trases tiesnešmeitene melš, ka šis esot vidus.

Nu ko, mēs vēl varam kustēt. Dubļu takas galā pavisam dziļs un garš grāvis, var teikt - dīķis. Jānim laikam sakāpa asinīs adrenalīns – viņš ar ieskrējienu ielec un ienirst ūdenī ''bombočkā''. Man, vismaz šajā grāvī, vēl pleci un piedurknes saglabājas daļēji sausi. Saglabāt siltumu tagad pat svarīgāk, nekā spēku. Jau pēc pusotra kilometra, pēc citiem slapjajiem šķēršļiem, Jānis sāk just pārsteidzības sekas, pāratdzesēšanās ir klāt. Priekšā sastrēgums – vairāku koka sienu joslas, kurās rāpties augšā pa striķi. Gaidot pirmo barjeru, jūtu - nav labi. Runājamies, kustamies, tad es ar slapju cimdu iedodu vieglu pļauku Jānim. Zinu, ka tam jādarbojas. Viņš negaidīja to un smejot pabrīnījās, bet uzreiz atdzīvojās. Vēlāk vairākas reizes padunkāju Jāni pa vēderu, šad tad - viņš mani. Sitieni liek sasildīties. Tāpat arī spiedāmies visi trīs kopā, reizē pat izprovocējām lielāku ''saspiesto aitu'' bariņu. Kur tikai paskaties – ik uz soļa kāds trīs no aukstuma. Daudzi negaida rindu, izstājas, vai iet apkārt šiem šķēšļiem. Pēc noteikumiem tas ir 30 minūšu sods komandai. Mēs domu izstāties nepieļāvām ne mirkli. Dace tik pēc skrējiena teica, ka daudzajās peldēs un tam sekojošajos stindzinošajos skrējienos, bija nobažījusies par veselību vispārējā ziņā, bet ne tik daudz, lai to teiktu skaļi.

Manas cerības par atpūtu kāpelēšanas šķēršļos attaisnojās – rāpos augšā, un centos palīdzēt gan savējiem, gan arī citiem. Pašam auksti, bet citiem vēl grūtāk – kas nav radis pie augstuma, barjeru augšās vienkārši sastinga. Redzējām arī vienu puisi, kurš no 4 metru augstuma nokrita atmuguriski. Es biju tieši augšā tikai metrus divarpus no viņa tai brīdī. Šķiet, viņš tikai stipri sasitās, apakšā bija samīdīta slapja zeme, bez citiem priekšmetiem uz tās.

Lēnītēm arī mani sāk pārņemt sasalums – trīsu nav, tas vienkārši bija kas līdzīgs pieaugošu sāpju sajūtai. Visgrūtāk ir skriet – drēbes slapjas, jo ātrāk pārvietojies, jo vairāk dzesē. Arī fiziski kājas sāk pagurt. Tai pat laikā zinām, ka neskriet nedrīkst, jo tikai skrienot ķermenis saražo pietiekoši daudz siltuma. Tai brīdī man domas līdzīgas, kā reizēm ir darbā – ir lieta, kura ir fiziski grūta, bet jāizdara. Caur sāpēm, stingumu, aukstumu.

Pēc kāda meža pudura priekšā ir dziļais dīķis, kuram pāri dēļi. Ja kurpes neslīdētu, es bez problēmām pārietu pāri, bet bremzē tas, ka pa dēļiem vairums rāpjas pāri sēdus. Es to principiali negribu darīt. Dace nemaz nemēģina, iet uzreiz peldus. Pēc mīņāšanās rindas galā pie dēļa, es nospļaujos, un arī metos peldus. Kā par brīnumu, šī pelde man noņēma lielo sasaluma sajūtu.

Skrienam tālāk. Reizēm bļaujam kaujas saucienus vai eneģisku dziesmu frāzes. Īslaicīgi palīdz. Viens no pēdējiem šķēršļiem, kas atdalīja ''astes pārkāpšanas'' attāluma robežu bija tāds kā meliorācijas grāvis, kuru bija jāšķērso zigzagā savas desmit reizes. Katru reizi - ūdens līdz krutīm. Tajā, šķiet, arī Jānim atlaida pārsaluma sajūtas. Vienkārši ejam un daram visu pēc kārtas, ko rīkotāji izgudrojuši. Smejam, ka viņi riktīgus sadistus piesaistījuši visu to izdomāt.

Pēdējo pusotru kilometru es knapi spēju paskriet, bieži pārgāju uz ātru soli, tomēr ik brīdi piespiedu sevi skriet. Dace un Jānis ikdienā raduši skriet vairāk, līdz ar to beigās es mazliet bremzēju, cerams, ne daudz. Pareizāk sakot, es vispār nekad mūžā pat pusi tik garu skrējienu nebiju veicis. Pēdējais šķērslis, kāpšana pāri kuģītim jau bija tāda, kā izklaide. Pēc tās sakodu zobus, vēl nez cik simti metru skrējiens, un - finišs klāt. Komandu ieskaites nav, jo finišā jābūt visiem četriem, tomēr tas musuprāt, ir pilnīgākais sīkums. Sajūtas ir fantastiskas!

Aiz finiša mēs dabūjam karstu, mazliet saldu, augļu tēju, un iespēju pasildīties burzmā pie liela ugunskura. Lieliskas sajūtas, smaidam mēs, smaida visi apkārt. Piekusuši, netīri, pārsaluši, bet priecīgi bez gala Ik brīdi maliņā uzrodas kāds pārsalis, kautrīgs, no aukstuma trīcošs dalībnieks. Tos uzreiz ievelkam tuvāk siltumam. Kopības sajūta virmo visapkārt. Par dušām ātri domu atmetam, jo tas nozīmē vairakkārtēju pārvietošanos starp auto un rīkotājvietu, bet mēs tomēr esam slapji līdz vīlei un nosaluši. Pie uguns silti ir tikai esot pavisam tuvumā, bet tur pusstundas laikā tikpat kā nekas neizžuva. Vēlāk izrādījās, ka dušās ir tikai auksts ūdens..

Sākotnējais piekodinājums iegaumēt stāvvietu bija tālredzīgs, jo ar to visu mēs mazliet pamaldījāmies. Uz stāvvietu, protams, atkal skrējām, citādi stindzina. Pēdējā rakstura pārbaude – saņemties uz minūti, lai Ilmārs uzņemtu mums kopbildes piemiņai. Tad jau - mašīnā iekšā, sildīties un pārģērbties.

Epiloga vietā. Es Bauskas ielā pārvaldu kādas telpas, tur ir arī pirts. Tāpēc uzreiz ierosināju sarīkot ''atsildīšanās'' pasākumu, ko draugi ar prieku pieņēma par labu domu. Tā nu mēs uzrīkojām afterpārtiju, mums pievienojās Kristīne un Andrievs, kurš arī skrēja Stipro skrējienā. Ar gardām vakariņām, karstu pirti, ģitārām un latviešu dziesmām, mēs skaisti noslēdzām šo lielisko dienu.

Beidzot klāt brīdis teikt – mēs to izdarījām!

Vai skriesim nākamgad ? Noteikti skriesim!