Dopings7

Kas vispār ir dopings? Daudzi, dzirdot šo vārdu, uzreiz iedomājas anaboliskos steroīdus un lielus atlētus, taču tā ir tikai puspatiesība. Jā, anaboliskie steroīdi ir dopings, taču tā ir tikai viena no dopinga grupām. Tā kā katram sporta veidam prasības ir dažādas, tad arī preparāti, kas tiek lietoti ir dažādi. Izturības sportā tas ir, piemēram, EPO, spēka sporta veidā – anaboliskie steroīdi jau pieminētie, bet kādos komandu sporta veidos, sezonas laikā, nereti izmanto dažādus stimulantus.

Tāpat nevar nepieminēt arī to, ka dopings nav tikai kādas vielas, bet arī paņēmieni. Piemēram, pirms sacensībām atlētiem veic asins attīrīšanu vai citas ar asins pārliešanu saistītas darbības, tā paaugstinot organisma veiktspēju. Pie šī paša var atzīmēt, ka, lai saņemtu diskvalifikāciju par dopinga lietošanu īstenībā nav obligāti lietot pašu dopingu, bet gan pietiek ar kādu noteiktu preparātu, piemēram, diurētiķu (palielina urīna izvadi), lietošanu, kas tiek pielīdzināts dopinga lietošanai, jo tieši diurētiķi ir vieni no populaŗākajiem preparātiem, lai slēptu dopinga lietošanas pēdas.

Vēl viens maldīgs uzskats, kas skar dopinga jautājumu ir dopinga iedarbība. Tas, manuprāt, ir 80-to un 90-to gadu filmu iespaidā, kad galvenajam varonim deva tableti un viņš no vārguļa pārvērtās par supermonstru – lielu, stipru, ātru, veiklu utt. Katrā gadījumā ieguva visas spējas maksimālajā līmenī. Turklāt, tas viss notiek, varonim turpinot sēdēt pie TV.

Realitātē tā ne tuvu nav. Dopings nedod atlētam jaunas spējas. Pēc būtības, tas vispār neko nedod atlētam. Dopings palīdz efektīvāk izmantot esošos cilvēka resursus, palīdz atjaunoties, koncentrē atlēta spējas. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, pirms lietot dopingu, vajag būt kārtīgai bāzei iegūtai un otrs – lietojot dopingu, pretēji daudzu domām, ir jātrenējas VĒL VAIRĀK nekā to nelietojot, lai izmantotu to maksimālā līmenī.

Un vēl – par jaunu spēju rašanos. Ir skaidri jāsaprot arī cita lieta. Trenējoties kādā sporta veidā tiek attīstītas konkrētas atlēta kvalitātes. Vai tas būtu ātrums, vai izturība vai spēks, vai reakcija, vienalga, bet tas ir konkrētu spēju kopums. Uz kā rēķina tas tiek attīstīts? Pareizi – uz citu spēju rēķina. Un jo izcilāku veikumu rādi vienā kvalitātē, jo sliktāks esi kādā citā. Tā ir aksioma. Stāsti par ātrajiem, veiklajiem un spēcīgajiem ir tikai sākumskolnieku izklaide. Realitātē tas tikai nozīmē to, ka tādi ir viduvējības visās kvalitātēs (no otras puses – tas nav arī slikti, bet vairs ne lielais, augsto sasniegumu sports).

Līdz ar to, nevajag domāt, ka dopinga lietotāji ir slinķi un lūzeri pēc dabas, kas ir sadomājušies, ka brīnumtablete viņus glābs. Parasti tas ir atlēts, kurš jau ir sasniedzis labu līmeni bez farmakoloģijas, taču, lai spertu soli augstāk, ir nepieciešams tas, ko lieto visi (par to vēlāk), lai vispār varētu konkurēt.  

Kāds iebildīs, ka replika par to, ka visi lieto ir pārsteidzīga un nekorekta, jo vajadzīgi pierādījumi. Jā, tā tas ir un vienīgais, kas var apliecināt kāda atlēta dopinga lietošanu ir analīzes. Taču, paskatamies tā reāli uz sporta sabiedrību kopumā - ir sporta veidi, kur, ne bez pamata, sabiedrība liek vienādības zīmi ar dopingu – spēka sports, riteņbraukšana, peldēšana, arī vieglatlētika. Īstenībā var teikt, ka visi tie sporta veidi, kur starp rezultātu un atlētu nav nekādu starpnieku, vai to ietekme uz rezultātu ir minimāla/standartizēta, ir kārtīgā dopinga ēnā.

Nav tā, ka citi sporta veidi būtu bez vainas, par ko ziņo ik pa laikam medijos. Atšķiras tikai preparāti un lietošanas ilgums. Ja spēka sportos tas var būt kurss gandrīz vai gada garumā, tad kādam hokejistam tas būs pāris mēnešu kursiņš.

Ja jums liekas, ka tas ir kaut kas tāls un neaizsniedzams, ka ar to nodarbojas šie atlēti tumšos pagrabos, tad kļūdāties, jo aiz visu šāda veida sportistu mugurām ir lielas laboratorijas, kas strādā pie šī jautājuma – izstrādā, pielieto, testē, slēpj utt. preparātus un kursus. Atlētam faktiski nemaz nav jālauza galva par to. Protams, ka viņi zina kas tas ir un kāpēc, taču tā ir katra izvēle – pieņemt noteikumus un turpināt vai palikt kā mūžīgi perspektīvajam (un tagad padomājiet par Latvijas jaunajiem sportistiem, kas junioru līmenī visus sita, bet pie pieaugušajiem pat tā īsti neatzīmējās... iemesli?)

Lai arī spoku auditorija nav gluži atbilstošā kam to teikt, bet atcerēsimies 2000-šo gadu sākumu, kad viens pēc otra dopinga kontrolēs krita Latvijas Olimpiskajā vienībā esoši sportisti – Sandis Prūsis, Viktors Ščerbatihs, Staņislavs Olijars, Andris Naudužs. Gadās, teiks kāds... protams, ka gadās, bet interesanti liekas tas, ka viņi visi ir vienas organizācijas pārstāvji, kas vienā laika periodā iekrīt uz viena un tā paša preparāta – nandrolona. Kāpēc tā? Ščerbatihs teica, ka tas ir dēļ nekvalitatīva kreatīna, Prūsis arī kaut ko par uztura bagātinātājiem runāja, taču... Nandralons, kas zināms arī kā "deka" tiek uzņemt ar injekcijām, kuras nu tā galīgi nemanot nevar dabūt.