local-stats-pixel fb-conv-api

Beyond: Two Souls pēcskats.2

24 0

Kas notiek tad, kad cilvēki nomirst? Vai pastāv paralēlā pasaule, kur mājo dvēseles? To mēs nezinām, un arī neuzzināsim. Taču Quantic Dream boss, Deivids Keidžs, savā jaunākajā videospēles projektā Beyond: Two Souls cenšas pastāstīt stāstu, kas ir saistīts ar to pasauli...


Beyond: Two Souls galvenā spēles varone ir Džūdija Holmsa (Jodie Holmes), kurai piemīt pārdabiskas, neizskaidrojamas spējas. Jau bērnībā, būdama maza meitene, Džūdiju naktīs guļamistabā mocīja murgi un briesmoņi. Viņa kliedza un raudāja katru nakti. Tas turpinājās ilgu laiku, līdz ko vecāki par savu bērnu sāka raizēties. Viņi nolēma, ka bērns ir jāved pie profesionāliem ārstiem, proti, uz speciālu ASV laboratoriju, kur pēta cilvēkus ar paranormālajām spējām. Džūdija tika nogādāta doktora Neitena Davkina rokās. Izcils zinātnieks, kurš pēta un cenšas izskaidrot cilvēka pārdabiskās spējas. Neitens bija pārsteigts par Džūdiju, jo viņa apgalvoja, ka prot sazināties ar garu, kuru viņa sauca par Aidenu, it kā iedomāto draugu. Bet tiklīdz Neitens palūdza Džūdijai, lai tas gars kaut ko izdara, Neitens pēc redzētā bija šokā un saprata, ka tās nav muļķības, bet gan patiesība. Tā arī sākas šis satriecošais piedzīvojums.

Spēles stāsts nav veidots tādā stilā, kur ir sākums, vidus, un tad beigas, bet gan jauktā secībā, kas man personīgi nepatika. Jo nācās pārlekt vairākās spēles epizodēs, proti, tagadnē, nākotnē, pagātnē, tad atkal tagadnē, un atkal pagātnē un tā tālāk. Savā ziņā tas ir interesanti, jo stāsts tiek izklāstīts citādākā veidā nekā vairums spēļu. Sižets ir sadalīts vairākās epizodēs, kur Deivids Keidžs izklāsta vienu sievietes stāstu, kā šīs pārdabiskās spējas ietekmē šīs jaunās sievietes dzīvi. Proti, bērnības, pusaudžu un pieaugušu sievietes dzīves laika posmā. Aidens viņai sagādāja daudz problēmu, jo bērnības laikā viņa daudz cieta. Pusaudžu vecumā viņai bija grūti atrast draugus, turklāt kļūstot pieaugušākai, viņa iemīlējās kādā puisī, taču Aidens, Džūdijas vienīgais draugs jeb gars traucē viņai dzīvot. Lai vairāk neko neizklāstītu par stāstu, kādam sabojājot intrigu par šo spēli, kuri vēl kaut kādu iemeslu dēļ nav spēlējuši, tad īsumā, manuprāt, Deivids Keidžs tiešām lieliski un loģiski spēja atainot šo interesanto daiļo dzimuma pārstāvi dzīvi ar paranormālām spējām un kādas sekas tas rada.

Kā jau mēs Quantic Dream cienītāji zinām, tad Deividam Keidžam ļoti patīk veidot emocionālas videospēles. Viņš ir vienīgais cilvēks patlaban, kas veido videospēles šādā stilā, proti, kā daudzi apgalvo, filmiņas veidā. Kā viņš pats atzina, tad šī nav filma, bet gan videospēle. Ļaujiet paskaidrot. Vienā intervijā Keidžs atzina, ka lasot grāmatu, tu izeji vienam stāstam cauri. Tu noskaties filmu, un tā ir beigusies. Bet lasītājs vai skatītājs neko nevar ietekmēt šajos stāstos. Tāpēc videospēles piedāvā kaut ko tādu, ko filmas un grāmatas nespēj. Proti, Keidža videospēles procesa laikā, mēs varam ietekmēt turpmāko spēles stāsta gaitu un sižeta attīstību, izdarot savas izvēles kā to, piemēram, piedzīvojām viņa iepriekšējā meistardarbā Heavy Rain videospēlē. Šī iespēja ļauj mums vēl vairāk just līdzi galvenajiem varoņiem, jo viņu dzīvība un turpmākās norises ir mūsu rokās. Tas neatstāj vienaldzīgu, izdarot izvēles, kurus normāls ar saprātu domājošs cilvēks pieņems to pareizāko lēmumu, jo pēc tam tevi var mocīt sirdsapziņa. Tas, manuprāt, ir arī tas īstais trumpis, kas tieši izceļ Deivida Keidža veidotās spēles - emocionalitāte un atbildība par savām izvēlēm rēķinoties ar to sekām.

Tagad nedaudz par Beyond: Two Souls spēles procesu. Kaut arī spēles proces lielākoties noris filmiņas veidā un tev jākustina analogi norādītajos virzienos vai jāspaida kāda attiecīga poga, ir brīži, kad arī parādās spēles gameplay mirkļi. Tie izpaužas kā iešana, skriešana un pat aizsegu izmantošana. Šoreiz galveno varoni nenāksies vadīt ar analogu norādītajos baltajos bultiņa virzienos, kas vēl nesen rēgojās mūsu ekrānos Heavy Rain spēlē, bet gan pašiem tas ir jāuzmin, vērojot uz kuru pusi Džūdija ķermenis virzas. Sākumā tas varētu šķist sarežģīti, bet ātri vien pielāgosieties. Tas, manuprāt, ir vēl aizraujošāk, jo piedod tādu patīkamu spriedzi, nevis bultiņas pasaka visu priekšā. Tā tad, jābūt modram un veiklai reakcijai. Vienkāršos spēles brīžos, attiecīgajā telpā, pa ekrānu šat tad pamanīsiet baltas, mazas bumbiņas, kas liecina to, ka jūs varat šajā dotajā brīdī ar to kaut ko darīt, proti, visādas ikdienišķas lietas, piemēram, atvērt durvis, kaut ko pacelt, kaut ko nospiest un tā tālāk. Tas ļauj visu laiku iejusties notiekošajā, neļaujot spēlmaņiem uz brīdi žāvāties.

Pieņemot lēmumus konkrētā situācijā, piemēram, dialogu sarunās vai spraigos mirkļos nāksies ātri reaģēt, jo to domāšanai ir laika ierobežojums. Pašam bija brīži, ka neko neizvēlējos starp izvēlētājām sarunas variantiem, kad spēle automātiski pati pieņēma lēmumu, it kā to vienkāršāko. Kaut arī Beyond: Two Souls ir tikai viena galvenā varone ar citiem svarīgiem un ne tik svarīgiem tēliem, tas nenozīmē, ka neviens no viņiem nevar nomirt. Viss ir jūsu rokās, kā spēles stāsts beigsies. Jāatzīst, ka spēles iznākumi ir savā ziņā ierobežotāki nekā iepriekšējā Keidža projektā (tam arī ir izskaidrojums), kur notikums varēja strauji mainīties un pavērst sižetu ar kājām gaisā, pateicoties četriem galvenajiem varoņiem. Keidžs ar Beyond: Two Souls vēlējās, lai spēlētāji izietu kvalitatīvu, līdzvērtīgu Džūdijas stāstu, tāpēc tika ierobežotas dažas lietas.

Šī ir viena no tām spēlēm, kur es mīnusus nesaskatīju. Beyond: Two Souls ir izcila spēle, bet tā nav ideāla. Nekas nav ideāls. Sev melotu, ja tā neapgalvotu, jo spēlei tomēr ir daži trūkumi un nepilnības, kas man kā šī raksta autoram neviena no tām nešķita kā viens liels mīnus, lai to atzīmētu. Pieminēšu būtiskāko - spēles kamera tieši procesa (gameplay) laikā, šat tad ir neparocīga, kas savā ziņā daļēji ierobežo apskatīt doto vidi, jo nav iespējams gludi pēc sava prāta lūkoties aiz muguras, uz sāniem vai uz priekšu, bet tas viss notiek automātiski, kad tēls ir mainījis virzienu vai atrodas citā telpā. Pārsvarā kamera skats ir vērsts uz priekšu un tas, manuprāt, liedz iespēju spēlētājiem brīvi izpausties. Tā nav liela skāde, un pie tā ātri vien pielāgosieties, taču, pieļauju, ka tas tika veidots ar domu, lai filmiņas un spēles process būtiski neatšķirtos viens no otra, kā saka - viss vienā.

Runājot par spēles tehniskajām lietām, par grafiku, skaņu un tēlu izskatiem un tā tālāk, nav ko lieki piebilst. Viss ir augstākā kvalitātē. Grafika viena no labākajām iepriekšējās paaudzes spēlēm. Skaņa un skaņas celiņš, atļaušos teikt, ir pats labākais, ko manas ausis ir dzirdējušas. Tēlu vizuālais noformējums ir, manuprāt, izcilākais, kāds jebkad ir ticis izstrādāts iepriekšējā konsoļu paaudzē. Neesmu nekur redzējis tik dzīvīgus un reālistiskus tēlus, kā Beyond: Two Souls spēlē.

Es personīgi tiešām brīnījos, kāpēc neviens par šo spēli gan pie mums, gan ārzemju portālos nerunāja 2013. gada beigās? Kāpēc šī spēle nekļuva par 2013. gada spēli un pat netika nominēta? Vai šīs spēles oriģinalitāte un kā vairums saka, tā nav spēle, bet gan filma nav vērtējama kā videospēle? Nepiekritīšu. Tā tomēr ir videospēle, kura tiek pasniegta citādāk. Šis, manuprāt, ir viens no lielākajiem meistardarbiem, kādas ir realizētas spēļu industrijā sākot ar vienreizējo grafiku, skaņu, sižetu un beidzot ar ievērojamo motion capture tehnoloģiju, kur Quantic Dream ievieš un turpina ieviest inovācijas.

Skhen (sataha)



24 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://konsoles.lv
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Sveiki visiem! Manā iepriekšējā rakstā jeb pēcskatā Grand Theft Auto V saņēmu gan uzslavu, gan arī kritēriju. Dārgie lasītāji, uzklausot Jūsu vēlmes, esmu arī ieviesis rakstā dažas bildes un video emotion Novēlu patīkamu lasīšanu!

0 0 atbildēt

Es tiešām nesaprotu, kāpēc par šo rakstu ir tik maz + !Tiešām interesanti!

0 0 atbildēt