Roberts Patisons aktieris viss biežāk dzidēts no Kresla sērijas.
Par Kristenas Stujartes.....
Kristena Stjuarte ir dzimusi Losandželosā, Kalifornijas štatā 1990. gada 9. aprīlī. Viņas tēvs Džons Stjuarts ir TV producents un strādā telekanālā FOX TV, bet māte ir austrāliete Džūlza Mena – Stjuarte, kura strādā par scenāriju redaktori. Kristenai ir vecāks brālis Kamerons un divi adoptēti brāļi – Dana un Teilors.
Smalkumi
Trīs gadus pēc kārtas tika nominēta balvai Labākais jaunais aktieris (Young Artist Award, 2003 – 2005), bet nekad šo balvu neieguva.
Kristenai ir trīs suņi un kaķis.
Filmā „Twilight” vajadzēja nēsāt brūnas kontaktlēcas, jo Kristenai ir dabiski zaļas acis, bet Bellai tās ir brūnas.
Uzņemot „Twilight” izlaiduma balles kadrus, Kristena iebilda pret izvēlēto mūziku un ieteica režisorei Katerinei Hārdvikai dziesmu „Flightless Bird, American Mouth”, kas aizstāja oriģinālo dziesmu un tika iekļauta arī filmas mūzikas albumā.
Lasa Čārlza Bukovski un Kurta Vonnegūta Juniora stāstus.
Mīļākā grāmata ir Džona Stainbeka „Austrumos no Ēdenes”. Patīk arī Alberta Kamus „Svešinieks”.
Kristena dievina lasīšanu. Viņa vēlas studēt literatūru un turpināt savu karjeru kā rakstniece.
Viņas tuvi draugi ir „Twilight” kolēģi Roberts Patinsons un Nikija Rīda.
Kristenas izteikumi
Par to, kpēc viņai patīk aktiera profesija. Man tas patīk, jo man patīk stāstīt stāstus. Man patīk filmas, kurām ir stāsts, ko pastāstīt. Mani neinteresē visa tā Holivudas zvaigžņu būšana. Saprotiet, tas vienkārši ir darbs. Kad tev visu nedēļu jāceļas sešos no rīta, tas liekas ļoti smags darbs.
Tas, kā es vēlos izturēties pret presi, ir būt maksimāli godīgai, runājot par lietu, kas man tiešām rūp.
Man vienmēr ir bijusi nepatika pret vajadzību izskatīties „seksīgi”, bet esmu tikusi tam pāri.
Par Kristenas vēlēšanos kļūt par rakstnieci. Es gribu piestrādāt pie rakstīšanas, jo māka rakstīt ir prasme. Rakstīšana ir kaut kas, ko var iemācīties darīt labāk. Rakstīt, lai izprastu sevi. Un tas ir intīmi pēc velna! Es, protams, domāju turpināt darīt to, ko daru. Esmu arī sāku fotografēt, tas palīdzēs attīstīt rakstīšanu. Es domāju, fotogrāfijas un teksts kopā jau ir grāmata, es gribētu radīt grāmatu. Gribu uzņemt bildi un tad aprakstīt to. Tad man nevajadzēs rakstīt veselu stāstu, jo ir jau bilde, bet man atliek tikai bilst dažus vārdus.
Par to, kā Kristenas dzīve mainījusies pēc „Twilight”. Mana dzīve nav mainījusies. Protams, apstākļi, kādos es atrados pirms gada, ir mainījušies, bet es pati esmu palikusi iepriekšējā. Tikai dzīve ir kļuvusi daudz vieglāka. Es varētu šo darbu darīt arī tad, ja neviens manas filams neskatītos! Es pat nevaru izskaidrot, cik patīkama sajūta pārņem, ja kaut kas, kas ir tik dziļi manā sirdī un dvēselē, spēj iedvesmot arī citus. Tas ir apbrīnojami. Un tā ir lielākā pārmaiņa.
Par Bellu grāmatā „New Moon”. Bella zaudē visu, kādēļ viņa vispār dzīvo. Viņa ne tikai zaudē vīrieti, ko mīl, viņa zaudē savas dzīves pavedienu, un viņa ir pārāk jauna, lai spētu pieņemt lēmumu tik smagā situācijā. Šī ir tikai glorificēta un sarežģīta versija par vissmagāko šķiršanos, kādu jebkuram cilvēkam varētu nākties piedzīvot savā dzīvē. Pēkšņi viss ir zem jautājuma zīmes. Pēkšņi tu saproti, ka neko nesaproti, ka esi iemests ledus aukstā bangojošā okeānā. Un tas ir lieliski, ka blakus ir personāžs, kurš ir pietiekami atbalstošs, saudzējošs un dzīvesprieka pilns, lai izvilktu Bellu no ledusaukstā okeāna. tomēr – lai cik ideāls nebūtu Džeikobs priekš viņas, viņa turas pie sapņa, pie savas dedzinošās, visaptverošās mīlestības pret Edvardu, pat ja tas nav ērti, nav praktiski un nemaz nav laba ideja.
Filmogrāfija
1999. gads – The Thirteenth Year – meitene
2000. gads – The Flintstones Ina Viva Rock Vegas – meitene
2001. gads – The Safety of Objects – Sam Jennings
2002. gads – Panic Room – Sarah Altman
2003. gads – Cold Creek Manor – Kristen Tilson
2004. gads – Speak – Melinda Sordino
– Catch That Kid – Maddy
– Undertow – Lila
2005. gads – Fierce People – Maya Osbourne
– Zathura – Lisa
2007. gads – The Messengers – Jess Solomon
– In the Land of Women – Lucy Hardwicke
– The Cake Eaters – Georgia
– Into The Wild – Tracy Tatro
– Cutlass – Young Robin
2008. gads – Jumper – Sophie
– The Yellow Handkerchief – Martine
– What Just Happened – Zoe
– Twilight – Bella Swan
2009. gads – Adventureland – Emily „Em” Levin
– Welcome to the Rileys – Mallory
– New Moon – Bella Swan
– The Runaways – Joan Jett
2010. gads – Eclipse – Bella Swan
Par Robertu Patinsonu intervīja...
Iespējams, nav nepieciešamības īpaši iepazīstināt ar Robertu Patinsonu, pievilcīgo, 23 gadus veco britu aktieri. Tikai viens sīks apraksts: viņš ir tas vampīrs no Krēslas, kurš iekarojis tik daudz siržu. Viņš ir arī cilvēks, kurš zina, ko runā. Ar viņu sarunāties ir tīrā bauda, uzreiz var redzēt, ka viņš nav nekāds vējgrābslis, ko dažkārt nevarētu teikt par dažām citām slavenībām. Filmā Jauns Mēness viņš vēlreiz iepriecināja ar lielisku aktierspēli noslēpumainā Edvarda Kalena lomā. Šoreiz bija vieglāk, viņš saka.
Vai tev patīk intervijas?
Es pret tām neiebilstu. Bet viens ir tiesa: ārzemju žurnālisti ir labāki par amerikāņu. Viņi seko atbildēm un piemeklē jautājumus, kamēr amerikāņi cenšas piespiest izstāstīt to, ko viņu redaktoram vajag, lai stāstītu. Būtu labāk, ja viņi vienkārši izsniegtu man sarakstu ar lietām, kas man jāpasaka, un es to pateikšu. Tad viņi vienmēr būtu apmierināti.
Kāds ir tev visbiežāk uzdotais jautājums pēdējās dienās?
Viņi nerimstas jautāt, vai mēs izspēlējam kādus jokus savā starpā filmēšanas laikā. Šo lietu vienmēr vēlas uzzināt, praktiski par visām filmām. Interesanti, vai jūs izjokojat viens otru sēžot savā birojā?
Kas viņiem ir kopējs
Vienreiz Tu teici, ka jūs abus ar Edvardu, Tavu varoni filmā, vieno stūrgalvība.
Es esmu stūrgalvīgs kā auns itin visā. Dažreiz pat izskatās, ka es gribētu piespiest cilvēkus darīt to, ko es gribu. Bet par to nudien nevajadzētu runāt, es tāds esmu bijis visu laiku. Un nav tā, ka es izvēlētos cilvēkus ar kuriem nu tagad būšu riebīgs, nē, es tāds esmu ar visiem. Bet man tas nepatīk. Es esmu tik sīkumains, ka riebjas!
Edvards ir neizprotams, mistisks puisis. Vai Tu par sevi arī varētu teikt to pašu?
Es gribētu. Reālajā dzīvē ir cilvēki, kurus mēs varētu nosaukt par neizprotamiem, nedomāju, ka to varētu attiecināt uz mani. Es to visu saku, lai parādītu, cik grūti patiesībā ir nospēlēt neizprotamu, noslēpumainu cilvēku. No kurienes man ņemt šo pamatizjūtu? Varbūt no apjausmas, ka tu nemaz nezini, kas tu patiesībā esi. Man liekas, ka šī sajūta ir vistuvākā neizprotamības būšanai.
Jaunā Mēnesī Edvardam nākas daudz ciest. Kā Tu sevi sagatavoji ciešanu ainām?
Pēc Krēslas turpinājuma izlasīšanas es uzreiz iejutos stāstā – es saskatīju cilvēcisko Edvardu. Jau pēc pirmās lasīšanas reizes es zināju, kā viņu nospēlēšu. Pirmajā filmā mēs iepazinām Edvarda raksturu, otrajā filmā mēs viņu izskaidrojām. Varētu teikt, ka es neapgrūtināju sevi pārāk daudz domājot par viņa notēlošanu. Pirmajā filmā es pavadīju daudz vairāk laika gatavojoties lomai.
Tas nāca it kā pats no sevis?
Jā, es pilnīgi skaidri zināju, kas un kā man ir jādara.
Vai Tu nedomā, ka Edvards ir dīvainis?
Es tā neteiktu. Nu, ja tu uzvestos tāpat kā viņš reālajā dzīvē, cilvēki varētu padomāt, ka esi dīvainītis, bet savās paša acīs viņš nav jocīgs, vismaz šajā filmā noteikti nē. Mēs ļoti viegli varam identificēties ar šo stāstu.
Tu esi liels mūzikas mīļotājs. Vai Tu klausījies kādu specifisku mūziku pirms pārtapšanas par Edvardu?
Nē. Pirmajā filmā gan es to darīju. Es klausījos komponista Gjorgija Ligeti (György Ligeti) skaņdarbus un tas palīdzēja.
Daļēji par to jāpateicas režisoram Krisam Vaitsam, viņš radīja tādu vidi, kurā mēs jutāmies brīvi un nesaistīti izpausties un eksperimentēt. Pat ja kādā ainā es notēloju pilnīgi atšķirīgi no atrunātā, viņš nesūdzējās. Viņš pieņēma visu, un es nejutos tā, it kā man vajadzētu darīt ko īpašu. Mūzikas labums ir tas, ka tā palīdz iejusties lomā jau pirms filmēšanas, un tas noder tad, ja no aktiera gaida nezin ko jau pirmajā dublī. Ar Krisu to nevajadzēja. Viņš ļāva ainām attīstīties dabiski. Pirmajā filmā tā nebija.
Krēsla plešas plašumā
Nesenajā preses konferencē Tu teici, ka neviens nevarēja iedomāties, cik nozīmīgs kļūs Krēslas fenomens. Vai Tu joprojām esi pārsteigts? Izskatās, ka Tev ir izdevies ar to sadzīvot tīri labi.
Ha-ha, tā ir tikai laba maska. Īstenībā joprojām esmu pārsteigts. Popularitāte uzleca apmēram piecus mēnešus pēc pirmās filmas iznākšanas, un tas bija neparasti, jo tam nebija nekāda iemesla. Tagad jau Krēsla ir sasniegusi neticamus apmērus. Esmu lasījis intervijas ar slavenībām, kurās viņām jautā par Krēslu, un viņas pārsteigumā samulst. Paši žurnālisti nesaprot, kāpēc viņi uzdod šāda veida jautājumus. Varbūt viņi zina, ka jebkura Krēslas pieminēšana palielina raksta lasīšanas apjomus internetā. Vai tas nav jocīgi?
Vai Tu kādreiz esi nožēlojis, ka pieņēmi šo lomu?
Nē. Kaut kādā ziņā tas ir pat patīkami. Tam ir savas labās un sliktās puses. Nedomāju, ka ir bijuši brīži, kas man liktu nožēlot šo izvēli. Tā būt neveselīga, neauglīga analizēšana. No otras puses, neesmu arī sev teicis, ka esmu laimīgs, pieņemot šo lomu, ka nu es dzīvoju paradīzē. Par to visu ir jādomā pirms tu kā aktieris – bezdarbnieks ej uz noklausīšanām un dusmojies, ka tevi noraida, jo neesi pietiekami slavens vai neizskaties pēc tāda, kurš varētu nest naudu.
Vēlāk tu kļūsti mazliet slavens, esi dabūjis darbu, un viņi jau gaida, ka cilvēki plūdīs uz tavu filmu, tāpēc sagaida jau īpašu aktiera sniegumu no tevis. Viņi sagaida, ka būsi aktieris, filmu zvaigzne, naudas kāšamā mašīna. Visi apkārt kļūst traki. Nemaz nav iespējams darīt sīkus darbiņus, jo tev apkārt visu laiku jābūt 25 miesassargiem, un tas neatmaksājas.
Un kā ar grimu? Tev patīk nēsāt maskas?
Es uzņēmos filmā Remember Me, tas bija starp Jaunu Mēnesi un Aptumsumu, tur es biju parasts puisis ar parastām prasībām. Un tad es sev nosolījos negrimēties , jo man tas nepatīk. Un viņi tiešām man ļāva filmēties bez grima, tas bija tāds atvieglojums. Tici man, tā ir briesmīga sajūta, kad tu pieskaries sejai un neko nejūti, jo to klāj grima kārta. Pat ja tas ir tikai krēms, sajūtas uzreiz ir atšķirīgas. Tavas rokas jūtas savādāk, tās ir kā sastingušas. Tad vēl tev jāieliek kontaktlēcas un vēl visādus sīkumus. Patiesībā, tevis vairs nav.
Vai tu piekopi kādus sporta veidus pirms filmēšanās?
Bija daudz boksa, tas arī viss, un tikai ķermeņa uzturēšanai un figūras aprišu nostiprināšanai. Boksā ir kaut ks garīgs: kad pēc boksa treniņa izej uz ielas, tu sajūties savādāk, mazāk ievainojams. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc to darīju.
Īpašā epizode
Vai filmā ir kāda Tev īpaša epizode?
Es teiktu, ka tā ir aina pirms šķiršanās, iepretī Bellas mājai. Tā bija neaizmirstama pieredze. Iepriekšājā vakarā pirms filmēšanas mēs ar Kristenu Stjuarti šo ainu pārtaisījām. Es aizgāju pie režisora un ieteicu izmaiņas. Viņš pamainīja apgaismojumu un mēs nofilmējām tieši tā, kā mēs ar Kristenu bijām izdomājuši, un tagad šī epizode ir filmā. Tā ir fantastiska sajūta – kaut ko radīt un pēc tam skatīt to savām acīm gala produktā.
Izskatās, ka Tu esi izvilcis laimīgo lozi ar šo filmu?
Esmu īsts meistars, kas attiecas uz laimīgajām lozēm. Tas man padodas ļoti iespaidīgi, ha – ha.
Kā Tu to domā?
Ir vieglāk palikt sevi zem sitiena, nekā uzvesties kā briesmonim, kurš nevienam nepatīk.
Tava kolēģe Kristena ir atzinusies, ka viņu nereti jauc ar viņas varoni. Vai ar Tevi arī tā gadās? Vai cilvēki zina, ka Tu neesi vampīrs vai arī viņi Tev mēdz uzsaukt: „Hei, Edvard!”?
Daudzi cilvēki nezina manu īsto vārdu un sauc mani par Edvardu. Pirms pirmās filmas pirmizrādes, daži fani izturējās pret mani tā, it kā es būtu filmas varonis. Jokaina sajūta. Bet nekas tāds jau ilgu laiku nav noticis.
Vai ir kāds aktieris, kuru Tu varētu nosaukt kā savu paraugu aktiermākslā?
Nē, nav. Bet man vienmēr ir paticis, kā spēlē Vakins Fēnikss (Joaquin Phoenix) un Raians Goslings (Ryan Gossling).
Tur ir gan plakati gan fragmenti no filmas :)
