Īzaks Ņūtons savā laikā bija viens no racionālākajiem prātiem cilvēces vēsturē. Viņa smadzenes nelīdzinājās citām, tās ļāva viņam izstrādāt gravitātes un fizikas pamatlikumus, kā arī sniegt būtisku ieguldījumu rēķinos, turklāt pēdējie no tiem viņam izdevās īsākā laikā nekā vairumam cilvēku nepieciešams tos iemācīties. Tomēr katrs izcils prāts ir neparasts, un viennozīmīgi tāds bija arī Īzaka Ņūtona prāts. Dzīves gaitā Īzaks Ņūtons lēnām zaudēja saikni ar veselo saprātu, un viņš no zinātnes vairāk pievērsās mistikai.
Dzīves laikā Ņūtons uzrakstīja desmit miljonus vārdu, tomēr lielākoties tie nekādi nebija saistīti ar zinātni. Lielākais vairums viņa uz papīra izlikto domu bija par alķīmiju, pravietojumiem un antīko misticismu – neparasta, maz zināma viena no izcilākajiem zinātniskajiem prātiem cilvēces vēsturē puse.
Īzaks Ņūtons: 9 dīvaini stāsti, kā ģēnijs kļuva par vājprātīgo10
Īzaks Ņūtons draud sadedzināt savu māti dzīvu. Īzaks Ņūtons bija ļoti reliģiozs. Paralēli savam darbam zinātnes jomā, viņš ar milzu aizrautību pie katras izdevības lasīja Bībeli. 20 gadu vecumā, kad viņa veselais saprāts vēl bija neskarts, Ņūtons apsēdās un izveidoja sarakstu, kurā uzskaitīja 57 savus vismagākos grēkus līdzšinējās dzīves laikā, kā savu veidu, kā lūgt piedošanu. Viņa grēku sarakstā bija daudz sīkumu, tādu kā, ābola ēšana baznīcā vai ķiršu zagšana no vietējā veikala, tomēr starp tiem bija arī tādi, kas vedina domāt, ka Ņūtons reizēm varēja kļūt vardarbīgs. Viņš lūdza Dieva piedošanu par savas māsas piekaušanu un vēlāk par to, ka izgājis no mājas un piekāvis cilvēku, vārdā Arturs Stīrers. Pēc tam viņa grēki kļuva atklātāki: "sist daudziem" un "vēlēt nāvi dažiem un cerēt uz to". No viņa dusmām visvairāk cieta viņa māte un tēvs Barnabass Smits. Viens no daudzajiem grēkiem, kuros jaunais Ņūtons atzinās, bija "draudēt savam tēvam un mātei sadedzināt un aprakt viņus."
Īzaks Ņūtons un filozofu akmens. Pēdējos savas dzīves gadus Īzaks Ņūtons veltīja neprātīgiem filozofu akmens meklējumiem. Viņa laikā daži cilvēki uzskatīja, ka filozofu akmens, saukts arī par dzīvības eliksīru, ir noslēpumaina viela, kas spēj parastos metālus, piemēram, svinu pārvērst zeltā un dot mūžīgo dzīvību jebkuram cilvēkam, kas to izdzers. Ņūtonam tā nebija māņticība - tā bija īsta zinātne. Kaut kāda iemesla dēļ viņš bija nešaubīgi un pilnībā pārliecināts, ka filozofu akmens ir īsts. Viņš pētīja katru darbu par alķīmiju, ko varēja atrast, un veica testu pēc testa sevis izveidotajā laboratorijā, pūloties radīt eliksīru, kas dotu viņam mūžīgo dzīvību. Ņūtons uzskatīja, ka galvenais ir dzīvsudrabs. Savās piezīmēs viņam bija citu alķīmiķu uzrakstīta recepte kā radīt "sofisku dzīvsudrabu", un viņš, šķiet, izveidoja pats savu. Gadiem ilgi viņš sēdēja savā laboratorijā, ieelpodams dzīvsudraba toksiskos tvaikus. Viņš pat to dzēra. Ļoti iespējams, ka Ņūtons pats izmēģināja kādu no savām receptēm, jo atstāja zīmīti, kurā sūdzējās, ka dzīvsudraba garša esot "spēcīga, skāba un nepateicīga". Daži uzskata, ka tas bija viņa neprāta sākums - dzīvsudrabs viņa ķermenī saindēja viņa smadzenes un dzina viņu vājprātā. Dzīvsudrabs pavisam noteikti bija izplatījies viņa ķermenī. Mēs to zinām, jo 1970-tajos gados viņa matu paraugs uzrādīja 40 reižu lielāku dzīvsudraba līmeni par pieļaujamo.
2060. - gads, kad Ņūtons apgalvoja, pienāks pasaules gals. Pasaules gals, kā to traktātā paziņoja Īzaks Ņūtons, būs 2060.gadā. Tas būs gads, kad eņģelis laidīsies pār debesīm, sprediķojot par Babilonijas impērijas sabrukumu un to, ka Kristus atsāks sludināt jaunā dievišķi iedvesmota miera laikmetā. Ņūtons par to visu izteicās diezgan burtiski. Viņš nedomāja, ka būs kāds metaforisks eņģelis – viņš apgalvoja, ka faktiskais eņģelis lidos debesīs 2060.gadā. Un viņš bija diezgan pārliecināts, ka viņam ir taisnība.Viņš uzrakstīja sarežģītus pierādījumus, kas lielā mērā bija balstīti uz Daniēla grāmatām un Atklāsmēm, kas lielākajai daļa cilvēku ir diezgan nesaprotami. Šeit ir neliels tā fragments: Laiks reizināts ar laiku&puse laika ir 42 mēneši jeb 1260 dienas, jeb trīs gadi &puse, pārrēķinot 12 mēnešus gadā& 30 dienas mēnesī kā tās bija darīts primitīvā gada kalendārā. Lai kāda arī nebūtu viņa loģika, viņš secināja, ka pasaules gals pienāks 2060.gadā vai, iespējams, nedaudz vēlāk, bet noteikti ne agrāk. Tas viss ir ļoti neparasti, bet visdīvainākais ir tas, ka Ņūtons ticēja, ka rīkojas diezgan racionāli. Viņš tikai vienkārši laboja “cilvēku steigā izteiktos pieņēmumus”, kā viņš izteicās, kuri muļķīgi nosaka, ka apokalipse pienāks ātrāk. Viņš vienkārši sniedza pasaulei racionālāku, rūpīgi aprēķinātu pastardienas pravietojumu.
Katoļu baznīca un apokalipses briesmonis. Beigu sākums, Ņūtons uzskatīja, jau bija pienācis. Ņūtons, garā traktātā par apokalipsi, apgalvoja, ka daži no Daniēla pareģojumiem jau ir piepildījušies. Pastardienas briesmonis ar 11 ragiem, kas saskaņā ar Daniēla grāmatu celsies un izteiks zaimus pret to Kungu un liks pasaules ķēniņiem noliekties tā priekšā, jau ir pie varas. Tā bija katoļu baznīca. Ņūtons uzrakstīja veselu darbu par to, ka baznīca “nosaka likumus valdniekiem un tautām kā orākuls un izliekas par nekļūdīgu un ka tā teiktais ir saistošs visai pasaulei. Tajā viņš apsūdzēja katoļu baznīcu zaimošanā, atbalstot “mirušo pielūgšanu un viņu tēlu godināšanu,”, visdrīzāk ar to domājot svēto godināšanu. Pēc Ņūtona domām, beigu laiki bija sākušies, Briesmonis jau bija pie varas, un pilnīgs pasaules gals bija vairs tikai dažu gadsimtu attālumā.
Ņūtons un septiņas varavīksnes krāsas. Īzaks Ņūtons bija pirmais, kurš noteica varavīksnē septiņas pamatkrāsas: sarkanu, oranžu, dzeltenu, zaļu, zilu, indigo un violetu. Ja kādreiz esat domājuši, ka viena no šīm krāsām nav tāda kā pārējās, tad neesat kļūdījušies. Indigo mūsdienās tiek uzskatīts par diezgan bezjēdzīgu šī saraksta papildinājumu, jo patiesībā tas ir tikai vēl viens violetās krāsas tonis. Indigo bija pēdējā, septītā krāsa, kuru Ņūtons pievienoja varavīksnes septiņām pamatkrāsām. Šī krāsa sarakstā nokļuva tādēļ, ka dziļi ticīgajam Ņūtonam nepatika skaitlis seši. Viņš pievienoja septīto, jo Ņūtona prātā, skaitlis septiņi bija svēts. Ņūtons sekoja senam, mistiskam uzskatam, ka skaitlis septiņi ir "visa gars". Galu galā, tas ir skaitlis,kas ir sastopams daudzviet Bībelē: Dievs radīja pasauli septiņās dienās, Jāzeps paredzēja septiņus bada gadus, Jēzus paēdināja vairāk nekā 4000 sekotāju ar septiņiem maizes klaipiem, u.c. Ņūtons iekļāva indigo sarakstā, būdams pārliecināts, ka visam Dieva radītajam ir jāizriet no skaitļa septiņi. Un 300 gadus vēlāk to mums joprojām māca skolā.
Zālamana templis: Dieva miniatūra Visuma versija. Vēl viens būtisks Ņūtona projekts bija ārkārtīgi gara un ārkārtīgi detalizēta Zālamana tempļa analīze. Tas ir neticami pamatīgs darbs, kurā Ņūtons cenšas noteikt precīzus bibliskā ķēniņa Zālamana tempļa izmērus un katras tā telpas pielietojumu. Tā nebija tikai aizraušanās ar arhitektūru, kas lika viņam uzņemties tik apjomīgu projektu. Ņūtons bija pārliecināts, ka Zālamana templī bija atslēga uz Dieva Visuma uzbūvi. Viņš uzskatīja, ka Bībele ir pilna šifru, ko atšifrēt izdotos tikai gudrajiem, un ja viņam izdotos saprast, kā izskatījās Zālamana templis, viņam būtu skaidra visa Visuma uzbūve. Ņūtonam tas nebija parasts laika kavēklis. Viņš apguva senebreju un latīņu valodu, lai viņš varētu izpētīt oriģinālos Bībeles un seno ebreju tekstu tulkojumus, lai tikai pārliecinātos, ka viņš neko nav pārpratis. Gravitātes aprēķināšana bija laba, tomēr, šķiet, patiesā atslēga uz Visuma izprašanu Ņūtonam bija Bībelē apslēptā šifrētā ziņojuma atšifrēšana.
Īzaks Ņūtons un Smaragda plāksnes noslēpums. Pēc tam, kad Ņūtons nomira, starp viņa piezīmēm tika atrasts ar viņa roku rakstīts Smaragda plāksnes tulkojums. Smaragda plāksne ir leģendām apvīts mistisks alķīmijas teksts, kas, kā runā, tad piešķir atslēgu uz dzīvības spēku. Teksts mudina pievērsties savas garīgās pasaules izzināšanai, aicina izmantot formā (cilvēka organismā) apslēpto spēku. To var traktēt kā aicinājumu strādāt ar sevi, sākot ar pašiem pamatiem. Par Smaragda Plāksnes autoru tiek uzskatīts Hermejs Trismegists – mītiem un leģendām apvīta persona, kura it kā apvienojusi ēģiptiešu Tota (rakstīt mākas un gudrības dievs) un grieķu Hermeja zināšanu elementus. Tiek apgalvots, ka Smaragda plāksne māca par prima materia (primārās matērijas) noslēpumiem - pirmelementu visām iespējamajām formām un to eksistences „odiseju”. Ja tas viss jums izklausās pēc Harija Potera grāmatas sižeta, tad jūs noteikti neesat vienīgais, bet Ņūtonam tas bija nopietni. Ņūtons ticēja, ka Smaragda plāksnē ir paslēpts kodēts ziņojums, kas ļautu viņam kontrolēt prima materia un pārvērst jebkuru elementu par jebkuru citu, un viņš uzrakstīja veselu virkni piezīmju, cenšoties atrisināt tās noslēpumus.
Īzaks Ņūtons un Atlantīdas liktenis. Ņūtons rakstīja ne tikai par kristiešu uzskatiem. Viņš arī sarakstīja veselu traktātu par pazudušo Atlantīdas pilsētu, analizējot Platona un Homēra darbus, lai mēģinātu noskaidrot, kur slēpjas nogrimusī pilsēta. Ņūtons uzstāja, ka tā bija diezgan parasta pilsēta, kuras varenība laika gaitā tikusi pārspīlēta. To iznīcināja milzu plūdi, kas appludināja visu pasauli, bet pilsēta nepalika zem ūdens, un ne visi gāja bojā. Ņūtons rakstīja, ka Atlantīdas princese ir izdzīvojusi. Viņš rakstīja, ka tā bija Kalipso - nimfa no Odisejas. Kad Odisejs nolaidās Kalipso salā, viņš nolaidās uz Atlantīdas drupām un tikās ar pēdējiem izdzīvojušajiem. Viņam pat bija datumi tam visam. Pamatojoties uz Ņūtona aprēķiniem, Atlantīda nogrima 1796. gadā pr. Kr., un Odisejs tur nolaidās 896. gadā pr. Kr., kas nozīmē, ka tajā laikā Kalipso bija vismaz 900 gadus veca. Nav īsti skaidrs, kā Ņūtons nonāca pie kāda no šiem secinājumiem. Tomēr šajā dzīves posmā viņš bija gatavs ticēt, ka visa planēta reiz bijusi applūdusi, ka stāsts par Odiseju ir vārds vārdā patiess, un, ka Atlantīdas iedzīvotāji varēja nodzīvot pat tūkstots gadus.
Ņūtons sajūk prātā pavisam. Laiku pa laikam Ņūtona garīgais sabrukums izlauzās ārpus viņa darbiem. Viņš ne tikai sēdēja dienu dienām pie galda, rakstot dīvainus, mistikas pilnus traktārus - bet arī laiku pa laikam izgāja ārā un aprunājās ar saviem draugiem. Tiesa gan, šīs satikšanās ar Ņūtonu viņiem nenāca par labu. 12 mēnešu periodā, kas sākās 1693. gadā, Ņūtons knapi gulēja. Labākajā gadījumā viņš naktīs gulēja vienu stundu, gandrīz nepieskardamies ēdienam, un reiz pat negulēja vispār piecas naktis pēc kārtas. Viņam sāka rasties neprātīgas, paranoiskas domas, ka viņa draugi plāno kaut ko ļaunu pret viņu, un kad satika viņus, tad metās tiem virsū. Ņūtons bija pārliecināts, ka viens no viņa draugiem - filozofs Džons Loks - ir sazvērējies pret viņu, bet ne lai viņu nogalinātu. Loks vēlējās lauzt Ņūtona škīsto dzīvesveidu, un beidzot atrast viņam draudzeni. Ņūtons zināja, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Viņš bija zaudējis savu "kādreizējo prāta konsekvenci", viņš stāstīja savam draugam Semjuelam Pepisam, un bija kļuvis bīstams saviem draugiem. Viņam vairs nebija droši atrasties viņu tuvumā. "Tagad apzinos, ka būs jāpārtrauc pazīšanās un ka vairs neredzēšu ne Jūs, ne arī manus pārējos draugus, ja es varētu doties prom no viņiem klusi,” viņš rakstīja tajā, kas bija domāta kā pēdējā vēstule viņa draugiem. “Lūdzu piedošanu par to, ka teicu, ka vēl tiksimies.”
Tev patiks šie raksti
