Meiteņu elks un mūzikas leģenda Frenks Sinatra (1915-1998) ir balss ne vienai vien klasiskajai kompozīcijai, kas mūsdienās tiek uzskatīta par īstu šedevru: My Way, Strangers In The Night, New York, New York u.c.
Frenks Sinatra.7

Lai gan dzimis un audzis Amerikā, Frānsiss Alberts Sinatra bija itāļu imigrantu bērns, kam sākotnēji svešajā kultūrā bija ļoti grūti iejusties. Vidusskolā puisis noturējās vien 47 dienas, jo viņu izslēdza par kauslīgu uzvedību.

Arī Frenka ģimene nebija no tām labvēlīgākajām – māte nodarbojās ar nelegālu abortu biznesu, tāpēc laiku pa laikam saskārās ar likuma sargu uzmanību un pat vairākas reizes tika notiesāta. Lai gan dienas puisis vadīja strādādams par avīžu iznēsātāju un veikdams citus nelielus darbiņus, brīvajā laikā viņš ļoti aizrāvās ar džeza klausīšanos.

Jau astoņu gadu vecumā viņš uzstājās uz vietējā naktskluba letes, kur apmaiņā pret ziedojumiem priecēja klātesošos ar savu dziedājumu. Profesionālai dziedāšanai Frenks pievērsās pusaudžu gados, taču visu mācījās tikai pēc dzirdes un lasīt notis dzīves laikā tā arī neiemācījās.

Pirmo pazīstamības vilni Frenks piedzīvoja, kad viņa māte pierunāja vietējo grupu pieņemt puisi savā sastāvā. Hoboken Four uzstājās vietējā televīzijas šovā un guva iespēju noslēgt ierakstu līgumu uz sešiem mēnešiem, kā arī uzstāties uz skatuves un radio ēteros visas Amerikas mērogā.

Vēlāk gan puisis grupu pameta un nodevās dziedošā viesmīļa darbam, taču vēlāk atkal atgriezās profesionālajā mūzikas industrijā un šoreiz ar vēl lielāku vērienu. Frenku uzrunāja mūziķis Tomijs Dorsijs, kura paspārnē tolaik atradās viena no ASV populārākajām grupām, un puisis piekrita pievienoties tās dalībniekiem.

Pirmajā darbības gadā ar Dorsija grupu laida klajā vairāk nekā 40 dziesmu, no kurām daudzas ierindojās topu pirmajos desmitniekos. Panākumi mūzikā un milzīgā fanu – meiteņu auditorija noveda pie loģiska iznākuma – Frenks izlēma pievērsties solokarjerai.

Tā kā mūziķi visu dzīvi pavadīja problēmas ar nerviem, viņš netika pieņemts armijā, kā pamatā iemeslu minot gan pārplīsušo bungādiņu. Tas pamatīgi saniknoja daudzus nācijas vīriešus, jo, kamēr tie devās aizsargāt dzimteni, Frenks tikai pelnīja naudu un pozēja ar daudzām skaistulēm pie sāniem.

Tomēr veselības problēmas patiešām nebija izdomātas – kad mūziķis kļuva vecāks un pusaugu auditorija pamazām no viņa sāka novērsties, zvaigzne gandrīz aizgāja no dzīves pašrocīgi. Frenka draugs reiz atrada dziedātāju uz virtuves grīdas neilgi pēc tam, kad viņš bija mēģinājis nosmacēties, atgriežot gāzes plīts gāzi. Taču pašnāvības mēģinājums netika novests līdz galam, un Frenks atzina, ka savā dzīvē ir cietis tādu sakāvi, ka pat nespēj sev vairs padarīt galu.

Dziedātāja karjerai bija lemts atdzimt, un kā lielu talantu viņš sevi pierādīja arī aktiermākslas lauciņš, tiekot pat pie sava Oskara par tēlojumu filmā From Here To Eternity (1953).

Lai gan Frenks bija liels cīnītājs par afroamerikāņu tiesībām, dziedātājs itin nemaz nebija uz mutes kritis, un laiku pa laikam viņa komentāri sabiedrībai šķita pat šokējoši. Tā, piemēram, Elvisa Preslija mūziku viņš raksturoja kā nožēlojamu un sasmakušu. Pašam Elvisam par to nebija pārāk daudz ko teikt: ’’Sinatra ir lielisks dziedātājs un aktieris, taču, manuprāt šos vārdus tomēr nevajadzēja teikt.’’
Tev patiks šie raksti
