19 gadus vecā dziedātāja Antra Stafecka, kura uzstājas ar skatuves vārdu Džūda (attēlā), martā gatavojas kļūt par māti savam pirmajam bērniņam, bet joprojām veiksmīgi apvieno mazuļa gaidīšanu ar karjeras attīstību, strādājot pie jaunām dziesmām un turpinot uzstāties.
Ar kādu dziesmu tu sevi raksturotu?
Raksturotu sevi ar 4 Non Blondes dziesmu Whats up. Šī dziesma ikvienam ļauj saprast stāstu - neatkarīgi, vai cilvēks saprot vai nesaprot angļu valodu. Rodas saikne ar publiku, un tāda esmu arī es - vienmēr veidoju saikni ar apkārtējiem. Dziedātājam, manuprāt, tā ir vajadzīga īpašība.
Kāda ir atšķirība starp Džūdu un Antru?
Esmu dzirdējusi atsauksmes, ka daudziem vārds Džūda asociējas ar dzīvnieka vārdu, toties man šis vārds asociējas ar kaut ko lecīgu, roķīgu, koķetu. Uz skatuves neesmu lecīga, bet vienmēr zinu, ko daru, un spēju uzkurināt cilvēkus.
Vārds Džūda man asociējas ar The Beatles dziesmu Hey Jude, kas daudziem asociējas ar rokmūzikas saknēm. Turpretī tie, kas pazīst Antru, zina, ka esmu dīvaina personība - nespēju paklusēt, vienmēr runāju. Tā laikam ir mana loma manā draugu lokā - būt par personu, kas runā vienā laidā.
Vai kādreiz esi vīlusies sevī vai mūzikā?
Ar to saskāros šovasar, uzstājoties uz Tallink kompānijai piederošajiem kruīza kuģiem. Dziedāt sanāca katru vakaru, un man vienmēr pēc uzstāšanās bija problēmas ar balsi. Tas tāpēc, ka nepareizi dziedāju - izmantojot balseni, nevis vēderu, un vienmēr pēc koncertiem dienu vai divas nespēju parunāt. Uz kuģa sapratu, ka tā ir problēma, ja iekrīt vairāki koncerti pēc kārtas, un likās, tik zemu esmu kritusi, ka neprotu pat dziedāt. Daudz strādāju, lai to izlabotu, un man tas izdevās.
Sajūti atšķirību starp to, kāda biji, uzsākot dziedāt, un to, kāda esi tagad?
Sākot solokarjeru, biju pārliecināta, ka būšu rokmūzikas izpildītāja, mēģināju kopēt savu mīļāko dziedātāju Džoannu Džetu, jo man viņā patīk viss, sākot ar mūziku, beidzot ar skatuves tēlu.
Strādājot sāku mūzikā saskatīt sevi, sapratu, ko pati vēlos, kas esmu mūzikā, un nu kopēšanu atstāju aiz muguras - esmu es pati. Ikvienā radošā profesijā sākums ir meklēšanas laiks, kad mācies no tiem, kas ir jau ko sasnieguši konkrētajā laiciņā, tāpēc arī notiek kopēšana.
Savu nākotni saskati mūzikas lauciņā?
Dziedāšana man ir ļoti svarīga, es dziedu vienmēr, arī dušā, bet esmu reāliste un apzinos, ka dzīvē var notikt dažādi, tāpēc nodrošinos pret iespēju palikt pie sasistas siles. Mācos par grāmatvedi, man padodas un interesē šī profesija. Dzīvē mana stiprā puse ir mana ģimene. Tas varbūt skan banāli, bet tā tas ir. Lielu lomu spēlē vecāki, brālītis, omes un nu arī manis pašas jaunā ģimene, ko veidoju. Uzskatu, ka cilvēks var būt laimīgs tikai tad, kad viņam apkārt ir cilvēki, ko mīlēt.
Kas tev ir būtiski, veidojot attiecības un ģimeni?
Ierakstu studijā jaunu dziesmu Saki man. Dziesmas vārdu autore ir mana mamma Ilze Mūrniece, un dziesmas pamatdoma arī raksturo manas domas, rīcības attiecību jautājumos. Mamma ir mans tuvākais cilvēks, līdz ar to lieliski saprot mani un zina, kas atrodas manā sirdī.
Dziesma ir par to, ka jebkurš cilvēks savā dzīvē ir bijis iemīlējies un iemīlēšanās ir cilvēku iespējamo ilgstošo attiecību pirmā stadija, un ne vienmēr tā pāraug mīlestībā, ģimenē un beidzas laimīgi.
Katrs cilvēks ir individualitāte, ar savām rakstura īpašībām, attieksmi pret dzīvi un vērtībām. Tāpēc bieži vien, beidzoties iemīlēšanās stadijai, cilvēki viens otrā ierauga arī sev nepatīkamas nianses. Rodas jautājums - ko tālāk? Dziesmā izskan jautājums - vai paliksim kopā un pratīsim pieņemt viens otru tādu, kādi esam?
Aukstums, kas radies cilvēku starpā, nav nāvējošs, tikai atskārsme, ka viss var būt nopietni un uz ilgu laiku. Tātad jāpieņem lēmums - būt ar kādu kopā, vai doties prom. Attiecības vienmēr pieprasa sadarbību, un tās neaprobežojas tikai ar asins virmošanu sirdī...
Tu esi principu cilvēks?
Man dzīvē ir tikai viens princips - es pati. Nekad nepārkāptu pāri sev, bet savādāk man nav tādu principu, ar kuriem saskaņā es dzīvotu. Princips ir vienkārši spītība, un es neuzskatu, ka man būtu jāspītējas, jo tā tikai bremzēšu pati sevi. Kā jau teicu, mans vienīgais princips esmu es pati, kam nekad pāri nepārkāptu, jo sarunas, kas notiek ar savu sirdsapziņu, ir vissvarīgākās jebkuram cilvēkam.
Būt māksliniekam nozīmē arī turēt sevis doto vārdu?
Tam pilnībā piekrītu. Vasarā bija situācija, kad biju uzaicināta dziedāt Latvijas gāzes un Rīgas brīvostas valžu basketbola spēlē. Mans hobijs ir riteņbraukšana, un, dodoties mājās no Ogres centra ar velosipēdu, ceļam priekšā izskrēja suns. Es strauji bremzēju, kā rezultātā pārlidoju pāri stūrei.
Pārsitu degunu, lūpu, kājas un rokas, bet biju devusi savu vārdu, ka ieradīšos, un ierados. Turoties, lai neraudātu, uzliku grimu, nobintēju ceļus, rokas un uzstājos. Ar visām sāpēm spēju gan dziedāt, gan uzmundrināt Aināra Šlesera centienus iedabūt bumbu basketbola grozā.
Zinu, ka brīvajā laikā tu interesējies par paranormālām parādībām.
Jā, mani interesē šī tēma, priekš sevis meklēju pierādījumus tam, vai eksistē paranormālas parādības vai nē. Sākot internetā skatīties video par šo tēmu, varu to darīt stundām ilgi, neatejot no datora.
Daudzi smejas par manu interesi, bet neuzskatu, ka tur ir kas smieklīgs. Ja ir redzams, kā uzņemts video, un ir skaidrs, ka tas nav samontēts, tad kāpēc lai es nemēģinātu pārliecināties, ir tā patiesība vai nē? Viens no pēdējiem atmiņā paliekošajiem video ir par poltergeistu, kur kamera nostādīta ar skatu pret skapi - tas naktī atveras un no tā vienkārši bez iemesla sāk krist ārā šķīvji.
