local-stats-pixel fb-conv-api

Audrey Hepburn9

13 2
Piedzima: Odrija Katlīna Hepberna 4. maijs 1929. gads Briselē, Beļģijā Nomira: 20. janvārī 1993.gadā (63 gadu vecumā) Šveicē Cits vārds: Eda van Hēmstra Darbīgākie gadi: 1948. gads-1989.gadam Bija laulāta ar: Melu Ferreru (1954.-1968.) Andrea Dotti (1969.-1982.) Odrija Hepberna ir dzimusi 1929. gada 4. maijā. Viņas tēvs bija britu baņķieris, bet māte Nīderlandes karaliskās ģimenes tiešās paaudzes aristokrāte.
Kad Odrija bija jauna, viņa vēlējās kļūt par balerīnu. Tas bija iepriekš paredzams, ka karš beigsies, un šajā laika posmā bija ļoti pieprasīts modeles darbs. Odrija strādāja naktsklubos, piedalījās mūziklos, lai varētu nopelnīt pietiekoši daudz naudas un iestāties baleta skolā.
Pēc tam kad viņa ieguva „Jauniešu kinobalvu” viņa satika franču rakstnieku Gabrielu Koledu. Šī tikšanās izmainīja Odrijas likteni. Gabriels Koleds meklēja aktrisi kinofilmai „Gigi”. Odriju izvēlējās galvenajai lomai. Uz skatuves Brodvejā Odrija stāvēja kā līdere. Un Viljams Vūlers redzēja kā tiek uzņemta filma „Romas brīvdienas.” „Romas brīvdienas” kļuva par visslavenāko filmu, kurā ir filmējusies Odrija. Šai filmai piešķīra Akadēmijas godalgu.
Odrija kļuva ļoti populāra. Daudzas meitenes sekoja viņas modei. Piemēram, filmā „Sabrina” viņai mugurā bija garās bikses ar platajiem galiem un kurpes uz maziem papēdīšiem. Pēc šīs filmas šāds fasons bija modē. Odrija Hepberna spēja ietekmēt sievietes.
Odrijas vēlākie gadi bija ļoti sašķelti, viņa braukāja no vienas vietas uz otru, lai palīdzētu visiem pasaules bērniem attīstīt viņu spējas. Viņa ir bijusi daudzās valstīs. Ceļojumi pa Etiopiju, Turciju, Dienvidameriku, Centrālameriku, Sudānu, Bangladešu, Vjetnamu un Somāliju turpinājās vairākus gadus. Viņa bija neapmierināta par to, ka cilvēki visā pasaulē dzīvo trūcīgos apstākļos. Un piesaistīja diezgan lielu uzmanību.

"Princese, kas uz mirkli izbēga no pils, lai paciemotos pie mums." Tā par Odriju Hepbernu teicis pasaulslavenais Givenchy modes nama īpašnieks Ibērs de Živenšī, kurš dievināja un mīlēja šo sievieti visu mūžu, kaut viņam nebija lemts būt par viņas liktenīgo vīrieti. Un pasaule viņam piekrita, jo būtne ar tik dabisku skaistumu un izsmalcinātu grāciju nevar dzīvot tepat kaimiņsētā! Viņas vieta ir pilī – starp dārgumiem un pērlēm.


Tomēr, lai arī šī princese ar pasaulē pazīstamo vārdu un skaistumu patiesi ir dzimusi zīda autiņos un auklēta zelta šūpulī, viss pa īstam sākās gaužām drēgni, pelēki un skumji. Princese bērnībā zināja, kā tas ir – lasīt drupačas no zemes un iet gulēt kopā ar žurkām. Viņa savā dzīvē sastapa arī prinčus, kas mēdza nomest no baltā zirga un sagraut princešu sapņus. Zināja, ka cilvēkus nogalina viegli un vienkārši... Odrija Hepberna bija princese, kuras skaistums slēpās ne tikai daiļumā, bet to nereti rotāja arī viņas zīda vaigus glaudošās pērļu asaras... Skaistums dzima kā fēnikss – no pelniem... 1929. gada 4. maijs. Šodien es piedzimu! Esmu pavasara bērns. Nāku laikā, kad daba mostas un plaukst... Viss smaržo, un es arī atvēros kā zieds! Jau todien mani kristīja. Ļooootiii garā vārdā – Eda Ketlīna van Hemstra Hepberna Rastona! Un ne velti, jo es piedzimu baronesei – Ellai van Hemstrai. Mana tēva dzīslās gan neritēja zilās asinis, turklāt viņš vairāk par visu šajā pasaulē mīlēja nevis mūs, bet gan manas mātes naudu...

To varēja just ar katru dienu arvien vairāk... Tomēr, par spīti mana tēva izšķērdīgajai uzvedībai, māte viņu mīlēja... Viņa pat mainīja dzīvesvietu – mēs dzīvojām tur, kur vēlējās tēvs, nevis tur, kur interesanti šķita viņai. Vīne, Parīze... tas viss palika tikai sapņos, jo mums bija jāsamierinās ar pelēcīgo un tukšo Beļģiju.

1932. gads. Vecāki ar katru dienu arvien vairāk strīdas... Vecākie brāļi mani nespēj uztvert par līdzvērtīgu būtni. Es esmu tik vientuļa... Un man šķiet, ka visi šie vecāku strīdi ir manis dēļ. Es nespēju būt viņu ideāls. Un man liekas, ka citādi nemaz nevarētu būt. Mana vienīgā mīlestība dzīvē bija šokolāde... Par tās ēšanu māte mani rāja. Viņa paniski baidījās, ka varu palikt resna un neglīta... Par to viņai atkal būtu kauns. Varbūt arī viņa mani sargāja, lai vīrietis no manis neaizietu pie citām, kā to praktizēja mans tēvs... Lai vai kā, tas mani ļoti sāpināja.

1933. gads. Kārtējais vakars, kad aiz manas istabas sienām dzirdami vecāku strīdi. Es cenšos to visu nedzirdēt un lūgties Dievu, cik spēka! Es darīšu visu, lai šie strīdi beigtos – es zvēru vienmēr sakārtot savas spēļmantas, mazgāt rokas pirms ēšanas, uzvesties kārtīgi un nekad mūžā nesvērt vairāk par 46 kg, jo, kā mana māte saka, tas ir īstais lēdijas svars!

1935. gads. Lai vai kā es lūdzos, Dieviņš mani nesadzirdēja – vecāki izšķīrās... Turklāt sākās Otrais pasaules karš. Mēs ar māti palikām Nīderlandē savos īpašumos, bet par tēvu dzirdēju tikai to, ka viņš vainots par līdzdalību Trešajā reihā. Mūsu muiža pārvērtās par nacistu štābu. Lai gan mūs nedzina ārā, mums atņēma visu mantu un naudu. Mēs palikām nabadzīgāki par visiem... Turklāt vēl gūstā. Man tikko palika 7 gadi, bet es jau zināju, ko nozīmē būt izsalkušai, kas ir aukstums, kas neļauj aizmigt, ko nozīmē mukt no bombardēšanas. Visā šajā murgā visvairāk es ilgojos pēc tēta, kas pasargātu. Turklāt māte bija kļuvusi pavisam jocīga... Viņa vairs nebija mana stiprā un stingrā māte, kuras paspārnē es jutos droši. Viņa tikai raudāja un raudāja, nekā nedarīdama lietas labā. Un man bija jāatgādina, ka dzīva esmu vēl arī es, ka mani ir jāsargā un par mani ir jārūpējas. Šķiet, man tas arī izdevās...

1937. gads. Ir agrs rīts, un man jāceļas, lai ietu darīt savu pirmo darbiņu – lēkt ar lecamauklu lielajā laukumā. Jā, jā – tādējādi es kareivjiem nodevu ziņu, kura bija paslēpta man zābaciņos. Tas nebija viegls darbs – tā kā nevarēja paredzēt, kad viņi nāks, bija jālēkā visu dienu. Bet tā bija kā loma. Mana pirmā loma – lēkājoša pastniece. Un tas nebija viss – vēl es tēloju meiteni ar groziņu, kas pastaigājas pa mežu. Īstenībā es piegādāju ēdienu kara pilotiem.

1939. gads. Šodien es veiksmīgi izmuku no nacistiem, kuri centās mani aizvest uz Vāciju strādāt. Ielīdu pagrabā, kur mudžēja no žurkām, bet es sev pavēlēju nebīties no tām. Atcerējos, kā gājām ar mammu uz teātri un tur cilvēki prata attēlot jebko. Es arī tā varēju! Veselu mēnesi es iztēlojos vijoļu skaņas, angļu valodas daiļrunību un deju soļus, lai nesajuktu prātā šajā tumšajā pagrabā. Mēnesi ēdu sešus ābolus, kas bija manā somā. Saprazdama, ka ir droši, es devos mājās. Kad māte ieraudzīja mani stāvam mājas vārtos, viņa zaudēja valodu. Līdzinājos spokam, bet tomēr biju dzīva... Tas bija brīnums!

1941. gads. Kara laikā lielākā laime bija izdzīvot, bet, kad tas beidzās, cilvēkiem atkal vajadzēja mašīnas, dārglietas, greznas mēbeles un arī kino. Mēs pārcēlāmies uz Amsterdamu, kur māte strādāja par mājas pārzini kādā ģimenē, bet es nolēmu kļūt par balerīnu. Bija jāsāk dzīve no jauna! Lai cik sāpīgi tas būtu – sākt no zemākās pakāpes... Man savos septiņpadsmit gados tas šķita kā piedzīvojums, bet mātei tas bija pazemojums. Tāpēc es centos kļūt par balerīnu, lai kaut mazliet iepriecinātu savu mīļo mammu.

1942. gads. Baleta skolā mani ieraudzīja kāds režisors, šķiet, vārdā Čārlzs van der Lindens. Viņš tieši tobrīd meklēja kandidāti epizodiskai stjuartes lomai kādā mazbudžeta filmā. Lai gan es sākotnēji nepavisam neatbildu šīs stjuartes tēlam, režisora kungs kaut ko manī saskatīja un uzticējās. Pēc tam jau nāca piedāvājumi no citiem režisoriem.

1945. gads. Amsterdamā turpināju baleta nodarbības, kaut gan man jau bija pateikts, ka nevaru būt spilgta balerīna sava garā auguma dēļ. Tāpēc vairāk sāku orientēties uz aktrises un modeles karjeru. Nebūšu balerīna – būšu aktrise!

1947. gads. Es nealkstu slavas, es tikai vēlos sapelnīt naudu, lai mums ar mammu būtu viss. Pēc tam es apprecēšos un man būs divi, nē, labāk trīs bērni. Mans vīrs mīlēs mūs visus un rūpēsies par katru no mums. Mēs dzīvosim ilgi un laimīgi! Bet pagaidām... Ir vēl jāpastrādā.

1951. gads. Mani ievēroja arī slavenā franču rakstniece Kolete, kura manī saskatīja Žizī. Žizī kļuva par absolūtu Brodvejas hitu. Filmēšana notika tik ātri, ka pat īsti nepaguvu nevienam pateikt, ka neesmu nekāda talantīgā aktrise... Bet ļāvos straumei un tikai ieguvu. Man daudz palīdzēja māte, kura neļāva sākt šaubīties, jo dzīvē gadās tā, ka neglītais pīlēns pārvēršas par daiļo gulbi. Un es jau kravāju mantas, lai dotos uz Ņujorku!!!

Tā sanāca, ka slava pie manis atnāca ātrāk nekā mans vīrietis, bet nauda kontā krājās vieglāk, nekā es spēju kļūt par māti. Bet jau biju nolēmusi – es vēl mazliet pastrādāšu, lai būtu stabilāks pamats zem kājām.

1952. gads. Sāku filmēties jaunā filmā "Romiešu brīvdienas", kur loma bija domāta Elizabetei Teilorei, bet paņēma mani. Mans karjeras ceļš iet augšup! Mani ievēroja vairāki dizaineri, režisori... Viss šķita tik rožains!

1953. gads. Beidzot es esmu arī iemīlējusies!!! Esmu aizmirsusi par visu pasauli... Lai gan visi apkārtējie apgalvo, ka mana izvēle ir ļaunākais murgs, mani tas neuztrauc. Nu un, ka viņš ir parasts aktieris, alkoholiķis, histēriķis un vēl precējies? Es taču viņu mīlu! Mēs iepazināmies filmas "Sabrina" uzņemšanas laukumā. Lai gan mans filmas partneris bija arī Hamfrijs Bogarts ¬– kā no žurnāla vāka, es Billiju iemīlēju uzreiz. Kaut kas mani tā viņā pievilka, ka zaudēju galvu. Bogarts gan ārdījās par to, ka nekrītu viņa apskāvienos, bet priekšroku dodu Billijam, bet man tas bija gluži vienalga!

***

Kā jau rakstīju, mani neuztrauca mana mīļotā nepilnības: depresijas, mūžīgā dzeršana un ballītes... Taču todien man bija šoks, kad viņš atzinās, ka ir neauglīgs... Tas nozīmēja, ka mums nekad nebūs bērnu... Es to nespēju pārciest, jo tas nebija manos sapņos plānots... Es visu nakti raudāju kā nekad... Bet no rīta viņam pateicu, kas tas ir viss – visam ir beigas! Un aizgāju...

1954. gads. 25. septembris. Ir pagājis gads kopš šķiršanās no Billija, bet es jau stāvu kāzu kleitā un mēģinu vēlreiz atrast laimi. Mans topošais vīrs ir aktieris Mels Fērers. Es cenšos aizmirst Billiju, kaut gan vēl aizvien klusībā raudu par šo nelaimīgo mīlestību... Mels ir skaists, viņš ir pat perfekts visās lietās un, galvenais, viņam nav nekādu veselības problēmu. Mūsu kāzas bija fantastiskas. Lai gan māte centās mūsu mīlestību izjaukt, viņa nepaguva, jo mēs jau bijām slepenībā precējušies. Turklāt šogad es saņēmu kinobalvu "Oskars" par "Romas brīvdienām" kā labākā aktrise!!!

1955. gads. Pasaule ir radījusi manu tēlu – Odrijas Hepbernas stilu. Sievietes cenšas man līdzināties. Tomēr tas šķiet mazliet smieklīgi, ka cilvēki ģērbjas kā tu un cenšas visu iegādāties manā apģērbu līnijā... Katrs cilvēks taču ir individuāls!

1956. gads. Laikam manai mātei bija taisnība – nu jau kuro reizi... Es neesmu laimīga. Esmu pat gaužām satriekta... Jo mans sapnis tika sašķaidīts, kad dzirdēju ārsta vārdus pēc savām pirmajām dzemdībām: "Man ļoti žēl, bet jūsu mazulis ir miris..." Kā lai es spēju dzīvot tālāk ar šo visu? Vai man patiesi nekad dzīvē nebūs iespējas kļūt par māti? Turklāt mūsu pirmā kopīgā filma "Karš un miers" piedzīvoja pilnīgu izgāšanos... Es nebiju spējīga saņemties un būt perfekta... Es postu arī sava vīra karjeru...

1958. gads. Bet tas bija tikai pirmais mēģinājums – es mēģināšu dzīvot tālāk un smaidīt... Laikam Dievs vēl nav mani kārtīgi norūdījis, lai kļūtu par māti. Es cenšos būt ideāla – palīdzu vīram viņam tik nozīmīgajā karjerā. Piekrītu lomai tikai tad, ja arī viņam atrodas kaut kas šajā projektā. Bieži man nācās atteikties no patiesi labām lomām... Turklāt viņš sāka mani kontrolēt – pat intervijās lika atbildēt viņa vārdiem, un nereti tas par mani lika domāt, ka esmu naiva un muļķīga personība... Bet nu un... Es toties spēšu būt māte!

1959. gads. Ir pagājuši pāris gadi... Biju palikusi vēlreiz stāvoklī, bet manas neuzmanības dēļ, krītot no zirga, zaudēju savu bērnu... Man ir jākļūst nopietnākai un atbildīgākai. Lai gan tas jau nebija manas vainas dēļ... Kritu depresijā – nekādas ēšanas, 2 paciņas cigarešu dienā... Mani vairs neinteresēja kino – atteicos no Kleopatras lomas, kas vēlāk tika Elizabetei Teilorei. Es tikai lūdzu Dievu, lai dāvā man brīnumu.

1960. gads. 17. jūnijs. Dievs beidzot mani ir sadzirdējis – es laidu pasaulē veselu mazuli. Nosaucu viņu par Šonu, kas tulkojams kā Dieva dāvana. Viņš bija tik veselīgs, ka svēra 4,5 kg. Šis ir laimīgākais brīdis manā mūžā... Paldies! Esmu atkal spēcīga un gatava cīnīties tālāk.

1961.–1964. gads. Atgriezos kino un pieņēmu piedāvājumus filmās "Brokastis Tifānijā", "Mana skaistā lēdija" un "Kā nozagt miljonu". Tās izdevās lieliskas, un esmu atkal Holivudas virsotnē. Mani mīl pasaule!!! Pēc kinolentes "Brokastis Tifānijā" tādas pasaulē zināmas firmas kā "Tiffany & Co" un "Fendi" laida tirgū juvelierizstrādājumus un kažokādas, nosaucot šo modes līniju manā vārdā. Sievietes sāka līdzināties manam tēlam šajā filmā.

1967. gads. Tomēr, lai gan man ir brīnišķs mazulis, mīlestības pietrūkst. Mels bija tik alkatīgs savā karjerā, ka mūs bieži aizmirsa... Es darīju visu, lai saglabātu laulību, jo nevēlējos pieļaut, ka Šonam jāpārdzīvo tas pats, kas man, kad mūs pameta tēvs. Man bieži ir tik skumji un sāpīgi, bet es cīnos...

1968. gads. Pēc piecu gadu mocībām es tomēr šķīros no Mela. Esmu satikusi jaunu savu mīlestību – Andrea Dotti. Viņš ir lielisks un ļoti mūs mīl abus ar Šonu. Lai gan viņš ir gandrīz desmit gadus jaunāks par mani, tas nemazina mūsu mīlestību – viņš kļuva par manu otro vīru. Es atkal centos noticēt laimei un sagaidīju to ar atvērtu sirdi. Andrea mani dievina un nēsā uz rokām. Es pat nespēju noticēt, ka tas ir reāli, bet to apliecina katrs viņa smaids, vārds un acu skats... Mēs dzīvojam Romā, un es dzīvi ieraudzīju citādu – varēju plānot savu dienu un kino skatīties no malas... Tobrīd es jutos laimīga un sev nosolījos vairs nekad nefilmēties...

1970. gads. Kā par brīnumu, Dievs man atkal sūtīja bērniņu, kuru nosaucu par Luku. Es atkal kļuvu par māti, bet tikpat izmisīgu jutu, ka atkal zaudēju vīru... Avīzēs parādījās nevis kā senāk Odrija un Andrea, bet... Andrea un Frančeska... Andrea un Paola... Andrea un... Es kodu sev lūpās un domāju - viņš ir itālietis un pārāk jauns... Tas viss pāries. Viņš tāpat mīl tikai mani...

1982. gads. Rīdama asaras, smaidīju pasaulei... Tomēr mana sirds plīsa uz pusēm... Kad avīzē ieraudzīju viņu kopā ar kādu palaistuvi, sapratu, ka manas Romas brīvdienas ir beigušās... Laimes nevar pietikt visai dzīvei... Tā gadās; laikam es laimi meklēju ne tur, kur tā ir.

1988. gads. Es atkal atsāku filmēties un vēlreiz satiku Viņu... Šoreiz pēdējo un laikam vienīgo reizi. Jo par šīm attiecībām pat mana māte bija priecīga. Kā nekā mans vīrs Roberts Volders beigās izrādījās patiesi kārtīgs un uzticams cilvēks. Es atkal spīdēju. Pasaulei es atdzimu no jauna. Visi sāka runāt par manu grāciju un dižciltību. Mājās es iekopu dārzu. Atvēru palīdzības fondu bērniem OOH. Braukāju uz karstajiem punktiem, lai palīdzētu izsalkušiem un nomāktiem bērniņiem. Tādiem, kāda biju es pati kara laikā. Un šeit es atradu laimi... Miers mita palīdzībā citiem. Un arī laime.

1991. gads. Ārsts noteica diagnozi – resnās zarnas vēzis. Re, kā! Pagātnes neēšanas pusbads, smēķēšana un stress ir darījis savu... Bet gan jau būs labi.

1992. gads. Šogad es saņēmu Brīvības medaļu no Džordža Buša par savu ieguldījumu UNICEF darbībā. Esmu apbraukājusi ap 50 pasaules nostūru, lai palīdzētu cietējiem.

1993. gads. Kad Odrija Hepberna bija uz nāves gultas, viņai blakus atradās visi viņas vīrieši, kuri nebija pārstājuši viņu mīlēt un dievināt. Likās, ka, pirms aizvērt acis mūžīgajā miegā, viņa visiem pateica paldies un atzinās, ka beidzot ir laimīga...

Viņa centās radīt ap sevi pasaku, kā jau princesēm pienākas, un darīja to patiesi un no sirds, bet... Cīņā ar likteni viņa tomēr zaudēja, jo pasakai taču ir jābeidzas laimīgi! Bet, kas zina, varbūt šī arī bija viņas laime – pabūt kaut neilgu laiku pie mums, taču šis laiks bija piepildīts ar talantu, slavu un mīlestību...
Ar gadiem ir nedaudz nepareizi, bet tas nevisai maina lietas būtību. ODRIJAS citāti:
" Mana karjera ir pilnīgs noslēpums priekš manis. Tā bija liels pārsteigums jau kopš pirmās dienas. Es nekad nebiju domājusi, ka būšu aktrise. Es nekad nebiju domājusi, ka spēlēšu filmās. Es nekad nedomāju, ka tas notikas tā, kā tas notika." "Nekad neaizmirstiet bērnus, kuri nezin, kas ir miers, Kuri nezin, kas ir spēles un kuri nesmaida. Es runāju priekš tādiem bērniem Par bērniem, kuri paši nerunā. " "Atcerieties, ja Jums vajag palīdzīgu roku, Jūsu rokai ir beigas. Paliekot vecāks tu saproti, ka tev ir arī otra roka: Pirmā tev ir nepieciešama lai palīdzētu sev, taču otra - lai palīdzētu citiem." "Cilvēki, pat vairāk kā jebkura lieta tiek restaurēti, atjaunoti, atdzīvināti, laboti, pirkti. Nekad nesviediet nevienu ārā no savas dzīves" "Es negribu būt vientuļa, es gribu pabūt pati ar sevi". "Mans izskats IR sasniedzams. Sieviete var līdzināties Odrijai Hepbernai sakārtojot savus matus, nopērkot lielas saulesbrilles un mazu, bezpiedurkņu kleitu." "Ja es precos, es gribu precēties paīstam". "Es nekad par sevi nedomāju, kā par ikonu. Kas ir citu cilvēku prātā nav manā. Es tikai daru savu darbu." "Es mīlu cilvēkus, kas liek man smieties. Godīgi sakot - tas man cilvēkos arī patīk vislabāk - spēja sasmīdināt. Tā ir svarīga lieta katrā cilvēkā."

13 2 9 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 9

0/2000
Es atvainojos, ka tik gari, bet jau kopš dzimšanas neprotu izvilkt galveno. emotion
4 0 atbildēt
Ideāls raksts, izlasīju visu vienā elpas vilcienā, paldies! emotion
4 0 atbildēt
sitas tagad buutu jaalasa? emotion
3 0 atbildēt
Skaistas acis!emotion
2 0 atbildēt
es apsolos kādreiz izlasīt ;)
2 0 atbildēt
skaista aktrise. bija. :) +
1 0 atbildēt
Diemzheel tekstu lasiit biju par slinku, bet vienu gan varu apgalvot- aktrise tieshaam super! :))
1 0 atbildēt
I love her!
1 0 atbildēt
super. +
0 0 atbildēt