72

Ādolfs Hitlers


Pirmdien, 19.apr., 43.g. 1.lpp.


Rīt , 20. aprīlī, svin savu dzimšanas dienu virs, kas vada Eiropas gigantisko cīņu pret boļševismu un plutokratijām. Tas ir vācu tautas Vadonis un Vācijas reichskanclers Ādolfs Hitlers. Viņš patlaban atrodas pašos spēka gados - kļūst 54 gadus vecs.

Tas vīrs, uz ko šodien vērsis visas pasaules acis, boļševisma iznīcināšanu ir uzņēmis par savu mūža darbu. Nešaubīgo ticību šai savai sūtībai viņš apliecināja 20 gadus atpakaļ tiesas priekšā, pirms aiz viņa kā bīstama dumpinieka aizvērās Landsbergas cietuma durvis. Un savu vārdu viņš ir turējis. Līdz šim bieži ienīstais un nievā-tais fantasts drīz vien pārvērtās par valstsvīru, ko uz saviem pleciem pacēla vācu tautas miljoni un aizvien spožāka triumfa gaitā ielika viņa rokas augstāko varu. Jo augumā auga pārliecība, ka viņš ir vienīgais, kas var glābt no chaosa. So chaosu, ko sevī nesa demokrātija kā žīdisma un boļševisma atspulgs, Ādolfs Hitlers novērsa un pārvarēja ar drošu roku. Viņš izdzina tautu vampīrus no _ Vācijas. Pec tam viņš palīdzēja Spānijai, Ungārijai, Rumānijai. Bez Ādolfa Hitlera no žīdiem un boļševikiem nebūtu tikusi pasargāta Norvēģija un Francija. Bez viņa sen jau gulētu drupas lepno somu brīvības granīta obelisks. Un latviešu masu kapi nebūtu tikai dažus desmitus metru gari, kā centrālcietuma sētā, Baltezerā un pie Juglas, bet drausmīgais miroņu klāsts stieptos neskaitāmu kilometru garumā. Jo boļševiki gribēja, lai latviešu zeme kļūst par latviešu kapsētu.

Sešos miera gados, ko Ādolfam Hitleram bija no likteņa ļauts lietā likt pēc varas pārņemšanas, viņš paveica brīnišķīgus darbus. Viņš nodibināja darba mieru un sociālo taisnību. Lika jaunus pamatus tautas tiesībām un mākslai. Ievadīja morāles un veselības principus ģimenes attieksmēs. Nostiprināja zemnieku stāvokli un no jauna uzņēma tautas vidū strādniecību. Izbūvēja un uzcēla simtiem ceļu, tiltu, sabiedrisku ēku. Atdeva savai valstij starptautisko cieņu, izbeidzot pazemojošus līgumus. Radīja Lielvāciju, apvienojot visus vāciešus viņu etnogrāfiskajās robežās.

Bet pāri visam, Vadonim turklāt izdevās šais nedaudzajos gados uzkrāt savā tautā milzīgu morālisku, materiālu un arī fizisku spēku, tā ka 1939 gada karu jaunā Vācija varēja uzņemties pilnā apbruņojumā, kā Atēna, kas dzimusi no Ceisa galvas. Ir tiešām brīnums, kā atbruņotā, okupētā un kontrolētā zeme, kas drīkstēja turēt likai dažus pulkus karavīru, bez lidmašīnām, artilērijas un zemūdenēm, ko pie tam izsūca un nospieda reparāciju un demokrātijas radītais materiālais sabrukums, varēja iegūt un attīstīt tādu spēku, kas dažās nedēļās pārvarēja un salieca rietumnieku - bijušā kara uzvarētāju modernākos cietokšņus un vislabāk bruņotās, skaitliski līdzvērtīgās armijas.

Ādolfs Hitlers radīja Eiropas centru, no kā akās visas Eiropas organizēšana pēdējai, izšķirī-gai cīņai. Šī cīņa vēl nav galā. Mēs to izjū-tam katru dienu, un tā arī vajag būt. Jo tagad notiek spēku mērošana, kas var izšķirt cilvēces likteņus uz gadu tūkstoti. Ir noticis tas, par ko nevarēja ne sapņot mūsu tēvi šā gadu simteņa sākumā, kas sevi turēja par apgaismības bērniem, kas domāja, ka civilizācijas un kultūras labumi nekad nebeigsies, ka ikvienu godīgu darba rūķi allaž sagaidīs mierīgas vecuma dienas. Šī ilūzija sašķīda kā papīrs peļķē. Pret Eiropu vē-lās tāds mongoļu viesulis, kāds vēl nekad nebija piedzīvots: primitīva laupīšanas un iznīcināšanas dziņa, iemiesota modernākajā apbruņojuma technikā.

Adolfs Hitlers stājās šai vētrai pretī un vienīgi viņš varēja to, jo bija savai sūtībai idejiski sagatavojies. Ādolfs Hitlers ieies vēsturē kā vīrs, kas cilvēci paglābis no boļševisma. Ja arī viņa līdzšinējo sasniegumu jau pietiek, lai tā vārdu daudzinātu gadu simteņiem, tad pēdējā cīņa būs visgrandiozākā un uzvara visspožākā. Ādolfs Hitlers nav tikai patstāvīgs, oriģināls domātājs, viņš tiešām ir vēstures ierocis, ko franči apzīmē ar vārdu l'Homme Prēdēstinē. Jo sadursmei starp kultūru un nekultūru bija jā-nāk, elementārā divkauja bija nenovēršama. Cik sīkas, nenozīmīgas mums tagad liekas diplomātu apspriedes un ķildas par robežām un mandātiem, par pilsētām un zemes gabaliem, palasoties 1920.-39. gadu laikrakstosļ Arī pagāju-šais, tā sauktais lielais karš izceļas nenozīmīgu iemeslu dēļ, un miera konferencē, kas to noslē-dza, pasaules jaunā karte tika lipināta no _ sīkam mozaīkām. Notika saimnieciska kaulēšanas, kas darītu godu katram priekšpilsētas veikalam. Bet neviens neredzēja vai negribēja redzēt sarkano mēri, kas draudēja austrumos, pie kam liela krievu tauta tam bija nodevīgi atstāta par inkubācijas trusīti.

Vienīgi Ādolfa Hitlera ārpolitiskā koncepcija dibinājās uz pasaules uzskatu pretišķībām, un tā tikpat tālu pārspēja vakarzemju politiķu novecojušās dok'rinas, ka Napoleona k->-a vešanas māksla 18. gadu simteņa stratēģiju un taktiku.

Ādolfs Hitlers nojauta, ka pienācis laiks domāt -kontinentu mērogā Ne lepnas pilsētas un ne atsevišķas valstis noteiks Eiropas seju, bet visu kultfirtis tautu kopība. Tagad jāatmet partikulStiĒma lukss jo cilvēcei, slavenajam baltajam vīram kultūras pionierim ar nāvīgu ienaidu acīs raucās apbruņots ārprāts: boļševisms.

Ādolfa Hitlera nopelns ir tas. ka viņš izkala idejiskos ieročus, ar ko stāties pretī nihilismam un mežonībai. Reakcijas spēki bija tam par vā-jiem un par sadilušiem, demokrātijas par gļēvām un kompromitētām. Sociālisms šķietami veda uz boļševismu.

Ādolfs Hitlers radīja nacionālo sociā-lismu - spēcīgu idejisku kustību, kas varēja vienot un sajūsmināt miljonus, nesaucot tos atpakaļ, bet tikai uz priekšu, stādot plašus sociālus mērķus par labu visiem, pie tam neiznīcinot cilvēces līdzšinējos sasniegumus nākotnes vārdā, saglabājot veco kultūru tautām un atļaujot arī cilvēkam paturēt viņa brīvo personību.

Turpmāk īsumā apcerēsim apstāklis, kādos radās, kādos bija jārodas nacionālsociālisma mā-cībai.

C ilvēces likteni virza uz priekšu lieli gari, to noteic dziļas un gudras mācības, kas sa-ņem laužu prātus kā skavās, veseli jauni laikmeti sākas ar grāmatām, no kūpu lapām staro spožas un kaislas idejas. Bieži pēcnieki brī-nās, kā acīm redzot skaidrai domai un vienkār-šai patiesībai' bijis vajadzīgs tik ilgs laiks, līdz tā kļuvusi par vispārības _ atziņu. Bet cilvēces gars aug lēnām un smagi, ka jau milzis. Arī mācības par sabiedrību un valsti izveidojas, pārveidojas tikai gadsimteņos. Kā Rodēna «Domātājs», blu-ķaini monumentālais pasaules pilsonis risina savas problēmas gausi un ar milzīgu piepūli. Daž-reiz teorijas, ko vispār pazīst kā «pēdējo vārdu», uz d-iudziem gadu desmitiem novirza pētnieku un sludinātāju. ' kā arī to sekotāju miljonu prātus neceļos. Tad nākas atzīt maldīšanos, griezties kā-du gabalu atpakaļ un sākt par jaunu. Tā milzums enerģijas izšķiests veltīgi un daudzas dzīves nodzīvotas nelaimīgi. Dumpjos un revolūcijās simti un tūkstoši godīgu cilvēku nolikuši galvas par ideāliem, kas sevī slēpuši faktisku kļūdu, kā Ma-ķedonijas karaļa dārgakmenis - tārpu. Bet ar visām ciešanām, maldiem un katastrofām tas vilciens, ko sauc par progresu, tomēr neatlaidīgi, kaut lēnām, kustas uz priekšu.

Līdz 18. gadu simtenim ļaudis ticēja, ka pareiza un laba sabiedriska iekārta ir tīra prāta jautājums, ka to iespējams izdomāt un uzstādīt neatkarīgi no jebkādiem ārējiem apstākļiem, it kā laba pulksteņa mechanismu. Da-žādi autori atšķīrās tikai' ar to, ka ieteica dažā-dus paņēmienus Platons domāja, ka cilvēce kļūs laim īga, ja katram būs noteikta sava dzīves kārtība un valdnieku krēslos sēdēs filozofi. Makiavelli sludināja, ka valdniekam jādara viss, lai paturētu varu, un ka mērķis attaisno līdzekļus. Hobss iztēlojās valsti kā milzīgu organismu - Leviatanu. Monarchi paši, kā Fridrichs Lielais, franču Ludviķis un Katrīna II rakstīja traktātus par valdīšanas jautājumiem un uztvēra valdīšanas pienākumu kā tīri technisku uzdevumu. Par savas varas pamatiem viņi nešaubījās.

Franču revolūcija pasludināja jauno principu, ka vara nenāk no Dieva bet no tautas. To jau iepriekš ar saviem rakstiem sagatavoja revolūcijas filozofi: Voltērš, kas izsmēja Dieva iestādīto kārtību, Ruso, kas sludināja atgriešanos pie dabas un pie vienkāršības un izskaidroja valsts rašanos sabiedriskā līguma ceļā, Monteskjē, kas prasīja varas dalīšanu.

1 Q S adu simteņa beigas ticēja visu cilvēku J.O. vienādībai. 19 . gadu simtenis liecina par " nemitīgu cenšanos izvest šo vienādību un vienlīdzību dzīvē. Tas ir liberālisma gadu simtenis. Bet demokrātija, piešķirdama visiem - kā bagātajiem, tā nabagajiem formāli vienādas tiesības un pielaizdama neierobežotu patvaļu ikkatrā saimnļeciskā rīcībā, faktiski radīja plūtokratijas varu un atstāja plašās nemantīgo masas tumsība un nabadzībā.

Pateicoties technikas milzu attīstībai, saule. kas uzlēca 20. gadu simteņa pirmā dienā, ieraudzīja no vienas puses kapitālu koncentrāciiu un miljardieru valdniecību . no otras - strādnieku miljonus, kas kā draudošs mūris ielenca un pilis, ar tumšu rūkoņu dzina revo" aģitāciju un *avās dziesmās solīja visu „veco pasauli" sagāzt.

Strādnieku prātus bija iekarojusi jauna mā-cība - sociālisms. Ne tas ideālistiskais sociālisms, ko sludināja 18. g. s. un 19. gadu simteņa sakuma prātnieki un fantasti: franči Sen-Simons, Furjē, Lui Blans, angļi Tomass Mūrs. Ovēns vai Kromvela laika nevellen („nolīdzinā-tāji», bet gan sociālisms vismateriālākajā, visnegarīgākajā veidā, kāds tas bija izveidojies žīda Marksa smadzenēs un kura atbaidošāko inkarnā-ciju tagad redzam Padomju savienībā.

Marksisti sludināja, ka nav nekādu patstā-vīgu garīgu vērtību, ka visas tās ir tikai biolo-ģiskās eksistences cnimēriska .. virsbūve", ka nav tikumisku vērtību, jo morāli izgudrojuši «pilsoņi" savas šķiras interesēs, ka nav reliģijas, jo Dievs ir izdomājums, ka nav ne tautas, ne tē-vijas, jo viss tas ir to pašu „pilsoņu" - uzņē-mēju izdomājums. Strādniekam nav nekā, iz-ņemot kailas rokas un vēderu, bet viņam nekas arī nav vajadzīgs. Jāsavienojas tikai _ dažādu zemju proletāriešiem, jāpārņem vara savās rokās un jānodibina vienas šķiras - proletariāta diktatūra, kurā tad it kā radīšoties jauna - «taisnī-gāka» sabiedriska iekārta.

Marksa mācība, noliedzot cilvēkam visu, kas viņu atšķir no lopa, un iestāstot strādniekam, ka tas ir visnožēlojamākais radījums, kam nedrīkst būt pat tautības un ticības, kas nedrīkst pazīt mīlestību un pienākumu, - vismaz teorētiski radīja to verga tipu. ko tagad izdevies realizēt Krievijā kā „brīvās padomju zemes pilsoni". Markss tikai vēl nepasacīja, kas būs noziedznieki - šo vergu valdnieki, kas būs ,.proletāriāta diktatūras" realizētāji: tiem bija jā-būt žīdiem, kas šo pseudomācību bija izgudrojuši savās nacionālajās interesēs, lai ar strādnieku palīdzību sagrautu demokrātiju, gluži kā ar demokrātu palīdzību žīdi un to kalpi bija sagrāvuši karaļvalstis. Ja tiešām visu zemju marksistiem izdotos savienoties, tad pasaulē iestātos žīdu ķē-niņa diktatūra: būtu atnācis tas mesija, uz kuru Kaina dēli gaida jau tūkstošiem gadu.

Ādolfs Hitlers bija tas, kas apstulbotajai pasaulei atvēra acis un parādīja žīdiskā marksisma necilvēcīgo dabu, kas atklāja cilvēces naidnieku slepenos nodomus un deva jaunu cerību cilvēces labākajiem gariem, kas jau bija pilnīgi vīlušies, redzot visu līdzšinējo politisko mācību bankrotu. Gan arī pirms viņa bija virzieni un politiķi, kas apkaroja kā demokrātismu, tā marksismu. Bet visi tie aicināja atpakaļ, bija reakcionāri un tādēļ masām nepieņemami. Ko varēja dot modernam cilvēkam, teiksim, franču vai arī citu zemju monarehistu garīgā bagāža, kuriem viss spēks bija nelaimīgo karaļu filantropisko darbu cukurūdeņainos aprakstos. Darba cilvēks nevarēja arī jūsmot par dažādo aristokrātu partiju mācībām, kas bija lepni ar savām vēsturiskajām privilēģijām un noskatījās no augšas uz tiem, kam sastrādātas rokas. Beidzot nevarēja to apmierināt arī demokrātu tukšā pļāpāšana, kas sludināja ticību katra cilvēka iedzimtajam cēlumam, bet slepus pielūdza naudas maku.

P retēji marksismam, kura mācība kā gala mērķi vismaz teorētiski paredz valsts „atmiršanu", nacionālsociālisms atzīst un aizstāv valsti. Taču t§ nav ,.termītu" valsts, kur pavalstnieki būtu pelēka masa bez kādas īpatnības. Nacionālsociālisms pirmā vietā nostāda tautu un valsti uzskata tikai kā tās dzīves formu. Tautas un viņas dzīvības jēdzieni nacionālsociālismam ir vissvētākie. Tauta cieši saistīta ar rasi; rasē un tās asiņu sastāvā nacionālsociālisma teorija atrod visas īpašības, kas noteic ka tautas, tā viņas atsevišķu individu vērtību.

Tādēļ ikviens tautas loceklis, kam dārgs senču mantojums, var but lepns ar savu tautu: arī vienkārša darba strādniekam vairs nav jāmokās ar mazvērtības kompleksiem, viņam nav sevi jā-uzskata par likteņa pabērnu bež tēvijas un mā-jas. Nacionālsociālisms augstu vērtē ikvienu ra-žīgu darbu, turpretim kārtu privilēģijas neatzīst. „Ir tikai viena dižciltība: darba dižciltība," saka Ādolfs Hitlers.

Vispār, nacionālsociālisma uzskatos svarīga loma ir snieguma principam (Leistungsprinzip). Katram pienākas saņemt pēc viņa nopelna: tā arī ir augstākā taisnība, ko formulēja jau Platons un kas iemiesota Romas tiesībnieku darbos.

Uzsverot nacionālisma pirmšķirīgo nozīmi, Ādolfs Hitlers tikpat lielu vērību veltī sociālajam momentam. īsts sociālisms izpaužas valsts vienmērīgā un taisnīgā gādībā par visiem pilsoņiem . Nacionālsociālisms atzīst privātīpašumu kā personīgās iniciatīvas stimulu un rīcības brīvības nodrošinātāju darba vadītājam, bet tas neatzīst neierobežotu uzņēmēja patvaļu kā kapitālisma hipertrofijas, citu pilsoņu izsūkšanas formu .

Šo Jauno mācību pasaulei pasludina vēl nekad vēsturē nepiedzīvoti lielgabalu pērkoni . Cilvēce ir nostājusies krustcelēs: uz priekšu vai at-ņakaļ, uz dzīvību vai postu. Visi krietnie, godīgie nevairās no cīņas un tic jauno principu uzvarai.

Ari latviešu tautā Ādolfa Hitlera darbs un cīņa rod arvien dziļāku atbalsi, jo ir skaidrāks par skaidru, ka no viņa cīņas atkarīgs mūsu pasaules daļas, mūsu tautas mūsu zemes un mūsu pašu liktenis. Mūsu zemē šī milzīgā Eiropas aizsardzības kara jēga un vajadzība ir jūtama ik uz sola. gan dziļas skumjās atceroties boļševiku nosal'nātos vai aizvestos tuviniekus gan vērojot bricsmisās austrumu varas atstātos postījumus. Ādolfs Hitlers ir tas. kas mūs pēdējā brīdī izglāba no drošas boj ā ejas un kura kara pulkiem pievienojušās ari mūsu cīnītāju vienības, lai kopēji noslēgtu pēdējos rēķinus ar Dieva un cilvēces ienaidnieku.

Pateicības jūtu pārņemta latviešu tau*a atceras Ādolfu Hitleru viņa dzimšanas dienā.

Komentāri 72

0/2000

Pilnīgi piekrītu. Heil!

 2  0 atbildēt
Mēs sitīsim tos utainos un tad tos zilganpelēkos arvien!!!
 2  0 atbildēt
piem 1944. gada 20.julijā mēģinaja nogalināt ar portfelī pasleptu bumbu Adolfu Hitleru
 2  0 atbildēt
42 atentata meģinajumi Ādolfam Hitleram
 2  0 atbildēt

Neparaujos uz nevienu propogandu. Bet sava taisnība tur ir par bolšavismu. Sen jau skaidrs, ka bolšivisms un socialisms ir sūdu bedre, cilvēka brīvo gribu apsiešana un vergu izveidošana. Bet nevaru noliegt, ka Nacisms bija tāds pats kā bolševisms. Arī atsevišķu cilvēku interesēs darbojās, bet tāda brīvā griba arī nepastāvēja un tā pati cilvēku apspiešana. Grūti noslēpt tik lielu genocīdu vai safabricēt genocīdu tik lielā mērogā, nav praktiski iespējams. Abas tās sistēmas ir atbildīgas par genocīdu pret cilvēci. Jo savādāk abas puses piekritēji un sekotāji murgo, ka nav bijis tādu genocīdu, ka tas ir pretinieku izdomājums. Muļķi esiet vai izliekaties par tādiem? Sākat domāt paši  ar galvu un nepieļaut vecās kļūdas un nelīst atpakaļ sūdu bedrēs, kur jau esam pabijuš. Bet nezkapēc aizmirstam. Un neaizmirstiet par Molotova—Ribentropa pakts. Es neesmu antisemīts, bet pofig, ka tas ir no sazvērastības teorijas, bet aiz Hitelra stāvēja 100% citi cilvēki, pat tie paši daži Ebreji. Jo nejau valdība, valdnieki utt., vada valstis, bet tie kas tur naudu, jau paaudzēs. 

Par Demokrātiju, piekritīšu, ka viņi tikai tukši muld. Un vel lieta, ka manuprāt tā sistēma ir radīta lai mākslīgi uzturēt haosu. Jo tā ir viena no veidiem kā kontrolēt cilvēkus. Visas tās sistēmas, nav cilveku labā strādājis, tikai atsevišķu cilvēku interesēs. Un tas arī viss, bijām, esam un būsim kā vergi. Tāds mans novērojums. Neesmu pesimists, bet mans novērojums. 

 2  0 atbildēt
Es amerikaannos neklausos,man ir savs viedoklis,netaisos striideeties ar cilveeku,kursh meetaajaas ar leetiem apvainojumiem,un kam ar galvu ir probleemas,vari man nerakstiit...
 1  0 atbildēt

Kamdēl neminēji Hitlera sponsoru Josifu Džugašvilli, kas vairāk pazīstams zem pseidonīma Staļins, kas investēja topošajā fīrerā milzīgus finansiālos līdzekļus, lai ar viņa "palīdzību" sasniegtu savus un savu līdzdomātāju mērķus???  

 0  0 atbildēt

Raksts patika, vienīgais varēji uzrādīt kur un kad tika publicēts oriģinālais raksts, kādos laikrakstos.   +

 0  0 atbildēt

Smieklīgi, nu esi tu nacistu līdzskrējējs, nu esi tad līdz galam. Ko tur meklēt nejēdzīgus attaisnojumus izdarītajam? 

 0  0 atbildēt

visi,kas slavina nesenaas veestures lielaakos noziedzniekus(Hitlers,Staļins) ir aitu bara stulbaakaas aitas...   

p.s. naciku murgu nelasiiju,negribu aizdirst smadzenes

 1  2 atbildēt

Pilnai ainai vajadzētu klāt vēl pielikt kāda latviešu dibena bučotāja tādu pašu slavinošu rakstu par "tautu tēvu" Staļinu. Tāds pats labdaris...

 0  2 atbildēt