Šovakar palasīju šī gada Helovīnu konkursa komentārus un noskurinājos no izlasītā. Laikam tikai letiņš prot tā šausmināties par to svinēšanu vai nesvinēšanu. Neviens Latvijā tos atzīmēt nevienam neuzspiež. Nebūtu arī jāuztraucas par kodu atslēgām un citiem drošības līdzekļiem lai mūsu pašu kaimiņu bērni, nevis kautkādi citplanētieši no nekurienes nevarētu pieklauvēt pie durvīm. Atgādinu, ka tie ir mūsu bērni un tādus viņus mēs visi kopā esam izaudzinājuši - atvērtākus un arī daudz zinošākus par mani un tevi viņu gados. Viņi redz, ka visā pasaulē šo dienu šā vai citādi atzīmē. Lielai daļai no mums šodien radi dzīvo ārzemēs un tur šiem Helovīnu pasākumiem jau pievienojušies, vismaz tur savas durvis neslēdz ciet un ar saindētām konfektām pat neiedomājas kaimiņu bērnus indēt. Kad Anglijā Straumēnos daudzus gadus jau svinēti Jāņi, vietējiem nekad nav bijusi doma ka tos būtu jebkādā veidā jāizskauž kā pagānu svētkus. Nešūmēsimie nevietā, jo mums ir nopietnākas lietas darāmas pat valstiskā mērogā.
Pati pret Helovīniem izturos pilnīgi bez savas iniciatīvas, bet labprāt apmainos ar mums ierastajiem apsveikumiem spoku vidū. To uzskatu par vienkārši patīkamu kontaktēšanos un labu attiecību apliecinājumu un neko vairāk.
Lasot komentārus iedomājos, kā būs, ja man pie durvīm piezvanīs bērni, ar ko pacienāšu. Pagajušā gadā zvanu pie durvīm nebija, bet agrāk šad tad gan to piedzīvoju. Un tā izdomāju, ka sen nav izceptas kraukšķošās vafelītes vecajā krievu laiku vafeļpannā, kas visiem maniem mazbērniem labi patikušas.
Turpinājumā tikai par vafelēm.
