Stāstiņš ar 13 bildēm, jo šodien ir 13. datums un piektdiena.
Vecajās pavārgrāmatās lasīju, ka bubertu senāk nevārīja ar mannas putraimiem, bet bīdeļmiltiem.
Mana vecmāmiņa darīja tā: olu dzeltenumus saputoja ar cukuru, piejauca miltus, tad atšķaidīja ar nelielu piena daudzumu, lai veidojas šķidra putriņa, ko lēja maisot verdošā pienā. Vārīja tikai kādu minūti, tad iecilāja ar cukuru saputotus olbaltumus un daudz vairs nekarsēja, jo toreiz lauku vistu olu olbaltumi bija droši lietojami arī bez termiskās apstrādes.
Jau mana mamma miltu vietā sāka lietot mannu, jo to var pa taisno iesijāt verdošā pienā. Putriņu ar mannu uz lēnas uguns gan jāvāra vismaz 15 minūtes, nepārtraukti maisot, lai nepiedeg. Tad pievienoja olas dzeltenumus, sakultus ar cukuru, vēl minūti vārīja, tad verdošā iecilāja saputotos ar cukuru olu baltumus un vairāk nekarsēja.
Tālos padomju laikos biju Kurzemē kāzās. Pirmo reizi sastapos ar miltu bubertu, kam padzesētam vēl iecilāts putukrējums. Man apgalvoja, ka tas esot visīstākais kurzemnieku buberts.
No tās reizes radušies arī mani buberta varianti. Par vienu šodien.
! 
