Teikšu skaidri - raksta mērķis ir uzmanīgi apskatīt un analizēt šīs trīs cieši savītās idejas. Racionāli motivētu rakstu nevajag - nē, pat nedrīkst - sākt ar absolūtu secinājumu par to, kā šīs idejas mūs ikdienā ietekmē vai par to noderīgumu, tāpēc sākumā - definīcijas.
Patriotisms, nacionālisms un tradīcijas.37
Patriotisms - savā visvienkāršākajā formā patriotisms ir vienkārši piederības un, iespējams, kaut kādas atbildības izjūta pret savu valsti.
Nacionālisms - nacionālisms patriotismam pievieno nacionālās identitātes stiprināšanu, ko parasti balsta kultūras saglabāšana un valsts spējas tieši atsevišķi no citām valstīm. Bieži anti globālistisks, parasti raksturo uzskats, ka valsts ir labāka par citām - īsumā, ekstrēma patriotisma forma.
Kultūra - valsts kultūra ir tajā pastāvošās tradīciju, uzskatu un uzvedības normas, kā arī mākslinieciskie izteiksmes veidi, kas kaut kādā veidā izsaka viedokli vai spriedumu par tām.
Tradīcijas - paražas un uzskati, kas padoti no paaudzes paaudzē.
Tradicionāli (ak vai), domājot par tradīcijām, prātā nāk Jāņu nakts pasākumi un tamlīdzīgas lietas - kaut kas, kas dots no paaudzes paaudzē, specifiskas darbības, kas tiek darītas noteiktos laikos. Lai gan lēkšana pāri ugunskuram var būt mazliet bīstama, šaubos, ka kāds nopietni iestātos pret to. Tradīcijas kā nekaitīga jautrība - kāpēc kādam tās nepatiktu?
Protams, tā ir problēma, ka Latvija ir starp Eiropā māņticīgākajām valstīm un ka cilvēki mēdz lietot maldīgo argumentu "ja jau tā paaudzēm ilgi darīts, tas nevar būt nepareizi", bet tur neslēpjas tradīciju tumšā puse.
Cilvēkiem kaitīgas tradīcijas var kļūt mirklī, kad tās tiek uzskatītas par labākām sava tradīciju statusa dēļ. "Tradicionālas vērtības" kā politiska ideja tiek bieži piesauktas, taču ko īsti nozīmē "tradicionālas vērtības"? Ja šīs vērtības ir labas, tās ir labas pašas par sevi, tradicionālas vai progresīvas. Tradicionālisms pats par sevi ir nevis vērtība, bet gan jebkādu izmaiņu slāpēšana. Pretestība pret izmaiņām ir laba, ja, piemēram, valdība mēģina ieviest cenzūras likumus, taču vēsturiski ir redzams cits stāsts.
Galvenokārt, tradīcijas ir traucējušas zinātnei. Pat neskatoties uz vienkāršākajiem piemēriem kā Zemes atrašanās vieta Saules sistēmā vai tās apaļums, zinātnieki ir tikuši apspiesti par status quo izaicināšanu. Frenoloģijas apšaubīšana un daudzas no modernajās medicīnas metodēm tika uzskatītas par amorālām, jo tās neietilpa pieņemtajās idejās.
Līdzīgas lietas var novērot arī ikdienā, taču tās parasti netiek pamanītas. Kāds nokrāso sev zilus matus, un pēkšņi šo cilvēku izsmej, jo "tas nav normāli". Paejot soli atpakaļ ir pašsaprotams, ka pašā sliktākajā gadījumā, šādi mati vienkārši neizskatās pārāk labi, un vienīgais pretarguments ir "tā nav pieņemts".
Netradicionāla domāšana ir vienīgais veids, kā atrast jaunus risinājumus un progresēt, tāpēc tradīcijas vajag saglabāt tikai tad, ja tās ir labas neatkarīgi no tā, ka tās ir tradīcijas. Kā teica Einšteins: "Mēs nevaram risināt problēmas, izmantojot tādu pašu domāšanu, ar kādu tās tika radītas"
Kaut kas, ko biežāk izdzirdam, kad runa ir par politiku, īpaši šādu valstiskuma apspriešanu, ir vārds “nacionālisms”. Nacionālisms ir faktiski stiprāks, ekstrēmāks patriotisms. Mēs visi to esam redzējuši - savas valsts lielīšana, citu valstu noniecināšana, pilnas neatkarības (no citām valstīm) vēlēšanās. Pat, ja neseko Latvijas politikai, noteikti esi dzirdējis par nacionālismu, klausoties par protestiem ASV, kur nacionālisms bieži noved pie naida.
Nacionālismam raksturīgi spēcīgi, taču nepamatoti apgalvojumi, ka mums ir jāsaglabā valstiskā identitāte - mums ir mūsu kultūra, valoda, rase, reliģija un vairākās vietās arī raksturīgi politiski uzskati, un viss cits ir “nevēlams”. Cik reizes tu esi dzirdējis argumentu, ka “mums ir jāsaglabā savs *raksturīgais valstij*”? Ļoti bieži gadās dzirdēt, ka mums ir jādara kaut kas, lai saglabātu mūsu valsti tieši tādu, kāda tā ir, taču cik vērtīgs ir šis arguments?
Šis arguments īstenībā var tikts sadalīts pāris citos apgalvojumos: šādas izmaiņas, parasti ārēju spēku vadītas, eksistē un ir nopietnas, t.i. fundamentāli izkustina esošos kultūras pamatus un šīs izmaiņas ir lielākoties negatīvas.
Par laimi, kultūras un ar to saistīto lietu mijiedarbība ir notikusi tūkstošiem gadu un mēs varam izvērtēt, kas ir iespējams. Vēsturē vairākas reizes kultūras ir "izzudušas", vai, pareizāk sakot, izbalējušas.
Seno grieķu un romiešu kultūras ir lielākoties pazudušas, taču svarīgi apskatīt, kas no tām ir palicis. Gadu simteņu laikā no sākotnējā ir destilēts vissvarīgākais un vērtīgākais. Mēs esam saglabājuši mākslu, zinātni un filozofiju, taču ne verdzību un citus barbariskus tā laika kultūras elementus.
Vēl jo svarīgāk, kultūras ne tikai izgaist, tās mainās. Cilvēkiem rodas maldīgs priekšstats, ka multikulturālisms nozīmē, ka mēs tagad samaisīsim visas kultūras kopā un skatīsimies, kas iznāks, vai ka mēs pametīsim savu veco kultūru un mēģināsim ieviest jaunu.
Multikulturālisms īstenībā ir multi. Tas nozīmē, ka kādā vidē, piemēram, valstī, var eksistēt vairākas kultūras vienlaicīgi. Pašsaprotami, ka neviena kultūra nav monolītiska, t.i. viengabalaina, un multikulturālisms savā veidā ir mērs tam, cik daudz kultūras var vienlaicīgi eksistēt.
Vēlos arī pievērst uzmanību tam, ka mainīšanās un pielāgošanās var padarīt kultūru par spēcīgāku. Spēļu veidotājs un politisks aktīvists Džonass Kiratzes ir par savu kultūru teicis: “Jo vairāk es lasu, jo vairāk es nonāku pie šiem secinājumiem: Grieķu kultūra un valoda ir *īpaši* sajauktas un transkulturālas, un grieķu kultūra un valoda ir *īpaši* stabilas cauri laikam, salīdzinot ar citām.”
Lai gan nav slikti saglabāt kultūru (nepārspīlēti), ir jāatceras, ka šo nevar lietot par pamatu kādam politiskam argumentam. Tajos ir daudz svarīgākas lietas, kas ņemamas vērā, un mums nav uzreiz jāķeras pie tās izvēles, kas saglabā mūsu kultūru. Šis nenozīmē, ka mēs ļaujam citām kultūrām kāpt mūsējai uz galvas - šis nozīmē, ka mēs izprotam, ka mūsu kultūra nav rets dārgakmenis un ka mēs esam iecietīgi pret svešām kultūrām.
Ejot soli atpakaļ uz nacionālismu - mēs tagad redzam, ka nacionālismam īpaši raksturīgās identitātes saglabāšanas paražas nav labs pamats argumentam.
Vēsturiski redzam, ka nacionālistiski noskaņotas valdības ar mērķi saglabāt un godāt tradīcijas, gūstot varu, parasti ved uz fašismu.
Pēc definīcijas, fašisms ir ārkārtīgi nacionālistisks un kopš sākuma bijis cieši saistīts ar pārspīlēti idealizētu iepriekš bijušo kultūru un tradīciju kopumu (Oriģināli 20. gs. Itālijā tika “atdzīvināta” seno romiešu kultūra). Kulturālā ziņā, šis nozīmē senāku kultūras elementu paņemšanu vēlreiz un mēģināšanu to “uzspiest” mūsdienām. Politiskā ziņā, šis nozīmē autoritārismu.
Salīdzināšanai - mūsdienās var redzēt, ka Itālijā vienlaikus eksistē gan laicīgā kultūra, gan elementi no seno romiešu kultūras. Tādējādi lepnums par valsti nemaz nav kaitīgs, ja tas netiek izmantots kā darbarīks politisku ideoloģiju vai seno laiku vērtību uzspiešanai.
Vēl jo vairāk, ir jāatceras, ka šīs kultūras bija dabiski radušās atšķirīgos laika periodos, un daudzās mūsdienu situācijās ir bezjēdzīgi izmantot novecojušu domāšanas veidu.
Nacionālisms politikā parasti nozīmē savas valsts interešu redzēšana virs pārējās pasaules interesēm, bieži pat tad, kad sadarbībā ar citiem būtu iespējams lielāks kopējais labums.
Elementārā līmenī, tas gan ir pašsaprotami - mūsu pienākums ir attīstīt mūsu valsti, pašiem risināt savas problēmas, pirms mēs varam ķerties klāt globālu problēmu risināšanai, taču globālajā vidē eksistē visas valstis, un, gluži kā individuālajā līmenī, vairāk ir iespējams, sanākot kopā.
Īstermiņā vēlme domāt tikai par savām problēmām var būt izdevīgāka, taču ilgtermiņā tā neizbēgami noved uz starpvalstu attiecību saspīlējumiem un tīri ekonomiski nostāda valsti neizdevīgākā pozīcijā. Kā piemērs no laicīgās politikas šeit varētu tikt pieminēts Brexit, kas jau negatīvi ietekmē Apvienotās Karalistes (AK) ekonomisko situāciju. Gluži vienkārši - tā zaudē spēku pārrunās ar Eiropas Savienības (ES) valstīm, jo tā ES ir mazāk nepieciešama, nekā ES ir vajadzīga tai.
AK ar Brexit ir zaudējusi spēku pārrunās ar ES, jo eksportiem un importiem savā starpā tāpat būs jāatbilst ES standartiem. Šajā gadījumā ir redzams piemērs ar to, ka modernā rietumu valstī vēlme fokusēties uz savu valsti neizdodas tīri ekonomiskā veidā.
Un nu mēs esam nonākuši pie patriotisma. Patriotisms nav kaut kas ļoti “indīgs” un, faktiski, tam parādās dažas līdzīgas, maigākas nacionālisma pazīmes. Lai gan nacionālisms ir kaut kas, no kā mums ir aktīvi jāizvairās, nav iemesla dusmoties uz patriotiem.
Un tomēr, jau atkal, būtu pilnīgi nepareizi balstīt jebkādu argumentu uz patriotismu. Protams, ir vajadzīga kaut kāda cieņa pret savu valsti tāpat, kā cilvēkiem ir vajadzīga kaut kāda pašcieņa. Bet jāatceras, ka vajag arī atpazīt savas problēmas (tāpat, kā valsts problēmas), un galvenais - idejas un lēmumus vienmēr balstīt uz racionāliem argumentiem, kurus jābalsta uz loģiskiem spriedumiem un apstākļiem, nevis aspektiem kā cieņu pret valsti.
Pirms komentāriem vēlos vēlreiz uzsvērt: šis nav uzbrukums patriotiem vai apgalvojums, ka nedrīkst mīlēt savu valsti, taču šis noteikti ir raksts pret jebkāda veida tribālismu - sadali "mēs pret viņiem" - kā uzskatu vai darbības pamatu.
Galu galā, cilvēka dzīvības vērtība nemainās no tā, kurā zemes pleķītī tā ir radusies, un būtu muļķīgi pasludināt tieši savējo kā objektīvi labāko vai svarīgāko.