local-stats-pixel fb-conv-api

Nacionālās identitātes krīze18

77 1

Attīstoties dažādām sociālajām platformām un komunicēšanas iespējām tiešsaitē, arvien aktuālāks paliek jautājums par indivīda identitātes faktoriem. Visai iesīkstējis ir uzskats, ka indivīda identitātes galvenais aspekts ir nacionalitāte vai teritoriālā piederība, ko audzinot atvasi stiprina viņas vecāki un piederīgie. Situāciju nebūt neuzlabo arī valstu vadošākās un ievērojamākās personas, kuras nereti maldina un rāda nevēlamu piemēru saviem atbalstītājiem vai valstu politiskā kultūra ar savu piemēru un tikumisko nespēju nevieš cerības par patriotisko vērtību attīstību, gūstot atpazīstamību ar skandālu un nepiedienīgu repliku palīdzību, kas lielai daļai viņu sekotāju liek justies mazvērtīgiem un izjust nepatiku vai kaunu pret sevi reprezentējošiem politiķiem vai sabiedrības līderiem.
Šādi apstākļi rosina indivīdiem meklēt jauna veida piederības iespējas, kuras vairāk tiek asociētas ar to izpausmi un izteikšanās iespējām, tāpēc novērojumi liek secināt, ka aizvien vairāk un vairāk indivīdu sevi vairāk asociē ar kādu no viņu izmantotajiem sociālajiem tīkliem vai platformām, kā ar teritoriālo piederību vai nacionālitāti. Vai tiešsaitē publicētais ļauj indivīdam sajust to, ka viņš kaut kādā mērā spēj ietekmēt savus sekotājus vai draugus ar sava redzejuma paušanu tiešsaitē, kas arī nodrošina tūlītēju atgriezenisko saiti, ļaujot interesentiem paust savu nostāju viena vai otra jautājuma saistībā. Nespēja ietekmēt vai gūt atbildes uz sev aktuāliem jautājumiem no valstu pārvaldes ierēdņiem var radīt izolēšanās draudus, kur valstu aparātiem zūd jebkāda iespēja iegūt objektīvu savu pārstāvju nostāju vai attieksmi pret kādu sabiedrību kontrolējošu procesu, tāpēc nākotnē pilsoņu nevēlēšanās sevi identificēt ar kādu konkrētu apgabalu vai pārvaldes politiku varētu vien palielināties. Vienīgais, kas varētu norādīt uz kādas konkrētas nacionalitātes piederību ir izmantojamā valoda, lai gan zūdot uzticībai valstij zūd arī vēlme sekot valodas dinamikai un likumiem. Smagākajos vilšanās gadījumos indivīdi var arī atteikties no savas dzimtās valodas, cenšoties apgūt kādu citu valodu, lai mazinātu savu nepatiku par savu piederību ar noteikto pie varas esošo spēku. Ja šāda veida attieksme pastiprināsies, tad nākotnē pastāv reāli draudi valstīm zaudēt savu nozīmību, jo lielākā daļa kādā teritorijā dzīvojošo sevi vairāk identificēs ar kādu noteiktu tiešsaites vietni kā ar noteikto valsti, kas varētu izraisīt visai nopietnas ģeopolitiskās izmaiņas un vajadzību pēc jaunu regulējošo spēku veidošanos.

lasi, vērtē, kometē emotion

77 1 18 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 18

0/2000

Nacionālā identitāte ir viena no politiskās ideoloģijas formām. Mums rāda tautas tērpus un stāsta par latviskumu, dzimtenes mīlestību, bet, ja papēta vēstures avotus, sevišķi baznīcu vizitācijas protokolus, var atrast, ka cilvēki vienmēr ir skatījušies, kā labāk izdzīvot, pārvietojušies un ceļojuši uz citām valstīm. Padomju laikā dzimtenes mīlestība ieguva sevišķi kroplīgas formas - mācīja, ka nedrīkst pamest dzīvesvietu pat tad, ja draud bada nāve, jebkurā brīdī jābūt gatavam nomirt dzimtenes labā, jāupurē sava ģimene, bet jāpaliek uz vietas. Vienlaikus mums visiem ir nacionālā piederības apziņa, kas ļauj atšķirties no citiem. Arī citām tautām esam interesanti ar to, ka esam citādāki. Tā kā nacionālā identitāte ir mūsu personības daļa, kas gan netraucē mums ceļot, mācīties un strādāt visā pasaulē, un nevajag klausīties viltīgos politiķus, kas cenšas manipulēt ar mūsu jūtām un cerībām. 

7 0 atbildēt
Piekrītu.
6 0 atbildēt

Platīties ar savu nacionalitāti ir viens glups un neauglīgs pasākums. Tā ir viena no nedaudzajām būšanām,ko nevaram nedz mainīt,nedz kaut kā ietekmēt... emotion 

4 1 atbildēt

Un? Tas, ka nacionālā piederība ir bijusi nozīmīgs veids kā indivīdi sevi ir identificējuši kādu laiciņu nenozīmē, ka tā tam būtu jāpaliek. Feodālajā periodā un pirms tam valstis vispār neeksistēja kā tādas. Identitātes mainās, progress turpinās, sistēmas reformējas. Varbūt kādreiz, kad beigsim domāt par valstīm un savstarpējiem kašķiem, cilvēce varēs sākt izplešanos Visumā, sasniedzot pēdējo un svarīgāko attīstības soli.

2 0 atbildēt
Ko nozīmē būt nacionāli piederīgam? Vai tas ir tikai skaists sauklis un meli, ar kuriem pirms katrām vēlēšanām pozīcija vai opozīcija grib pārvilkt sev vairākumu? Agrāk nacionalitāte bija identitātes simbols, tika ievēroti tērpi, un arī svētki bija kā iepazīšanās pasākumi, kur ēda, dzēra, līksmojās. Tagad reti kurš to ievēro un reti kuram arī to vajag. Bet arī agrāk bija tas viss ļoti izspušķots- ne jau visiem bija tīras drēbes un koklēšanas, dziedāšanas prasmes. Par mūsdienām- ir daudz labāki apstākļi, bet arī naudas nepieciešams vairāk, un ar nacionālo identitāti vien vairs nepārtiksi- ir tiešā vārda nozīmē "jālien d###ā" citām nācijām, jo viņiem ir vairāk naudas, un savs viedoklis par sensitīvām tēmām ir jāapspiež- nevar pateikt, ka tu nestrādāsi attālināti indieti, jo tev krīt indiešu darba ētika, vai arī tev krīt uz nerviem, ka būtībā tavs darbs ir atdots indietim, jo viņš to izdarīs ātrāj un lētāk. Asti kājstarpē un smaidi, izlikdamies ka viss ir ok un tev neinteresē nacionālisms, jo visi ir vienlīdzīgi. Mūsdienu realitāte.
1 0 atbildēt

Ja nebūtu nacionālās pašapziņas nebūtu arī valstu. Katrai etniskai grupai ir sava mentalitāte, kultūrtelpa kurā tā jūtas komfortabli. Valstis ir nepieciešamas lai saglabātu šo vidi, vietu kur pabūt mājās.

Tie kuri atsakās no savas nacionālās identitātes piekļaujas bezpersonisku patērētāju baram. Šeit vietā teiciens; "Koks bez saknēm ir tikai baļķis" Tautas labākā daļa saglabās savas saknes, bet pabiras ir bijušas visos laikos un visās tautās.

1 0 atbildēt
Who cares?!
0 0 atbildēt