Reiz sen-seno laikos, kad vēl nebija ne telefonu, ne datoru, kur nu vēl ICQ, tikko no ūdens bija izkāpuši pērtiķis un godzilla. Bet lieta bija tāda, ka uz salas, uz kuras viņi bija izkāpuši, nebija neviens cits viņu sugu pārstāvis, tur vispār nebija neviens cits.
Vienīgais daudz maz jēdzīgais nodarbošanās veids bija kandžas taisīšana no ,ar zobiem sakostām, serdēm. Šis alkohols krietni vien labāks par melno dziru, ko vēlāk dēvēja par kafiju.
Kādu nakti, kad pērtiķis ar godzillu apdzērās kandžu, sākās jautrība ,zibeņiem zibeņojot, abi atklāja savus dzimuminstinktus. Izdvešot skaņas, kas bija drausmīgākas par Tokio hotel mūziku, notika akts.
Pāris mēnešus vēlāk pasaulē nāca vēl briesmīgāks dzīvnieks par zebieksti. Briesmīgāks par zebieksti nebija neviens dzīvnieks, līdz šim. Šo indivīdu nosauca par cilvēku.
Cilvēks nebija nemaz tik stulbs. Viņš pat , lai neatkārtotu pērtiķa un godzillas kļūdu, izgudroja apakšbikses un vēlāk daudzus citus inovatīvus izgudrojumus. Un tā cilvēks ir nodzīvojis līdz mūsdienām.
Stāsta morāle? –Neesi pērtiķis, un nedari to ar citu sugu pārstāvjiem! Ja tomēr ļoti gribas, tad vismaz izsargājies!