Lieldienu svētku izdarības ir saistītas ar Sauli, ar dzīvības un auglības simboliem.
Pirmās Lieldienas - Kristus Augšāmcelšanās diena7
52
1
Spilgtākā tautas tradīcija - olu vārīšana un krāsošana. Olas uzskata par saules simbolu un kopš seniem laikiem atzīst par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, jo arī no olas rodas jauna dzīvība. Parasti Lieldienās vāra un krāso vistu olas, taču retos gadījumos zosu olas.
Lieldienās olas mēdz krāsot dažādi. Parastākais krāsošanas veids senatnē un arī tagad - vārīt tās sīpolu mizās.
Vēl olas vārīja bērzu lapās, rudzu zelmenī un siena gružos , mētru un sūnu novārījumā - tad tās nokrāsojas zaļas, bet ,vārot alkšņu pumpuros, kļūst brūnas.
Pazīstama tradīcija ir sišanās ar olām. Tā skaidrota tiek dažādi. Piemēram, Lieldienās olas sit, lai mājās nāktu svētība, vai lai uzzinātu, kurš ilgāk dzīvos. kam stiprāka ola, tas dzīvos ilgāk.
Viena no galvenajām vietām seno Lieldienu rituālā ieņem šūpoļu kāršana un šūpošanās. Atkarībā no novada šūpoles sauc par šūpotnēm, līgotnēm, līgačām, airēm jeb eirēm. Tās kāra katrā ciemā. Šūpolēm jau laikus izraudzījās piemērotu vietu: parasti augstākā kalnā, lai no tālienes varētu ieraudzīt. šūpoles vairījās kārt ūdens malā un labā zemē. Lai gan galvenais šūpošanās laiks bija Lieldienas, šūpojās vēl visu nedēļu pēc tam, un tad svinīgā ceremonijā, pieaicinot kaimiņus, šūpoles izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Skaistākās olas dāvināja par šūpošanu un šūpoļu kāršanu.
Ticējumi
Lai pasargātu vistas no vanaga, Lieldienu rītā izpērtās pirtsslotas lika sētas mietu starpā un aplēja ar ūdeni, kurā vārītas Lieldienu olas.
Olas krāsojot, nedrīkst ne runāt, ne smieties, ne uguni pūst, citādi tās saplīstot.
Ar olām jāmainās, lai cāļi padotos.
Ļoti rosīgi Lieldienu rītā ir arī visādi mošķi un negantnieki, tādēļ jau no vakara jāizsprauda visas malu malas ar pīlādža nūjām un zariem, lai neviens ļaunums netiktu iekšā.
Tev patiks šie raksti
