zēns12

Zēns savu mazāko māsu ienīda jau kopš viņas dzimšanai. Nabaga puisis cietās asarās un sāpēs jo viņa vecāki pievērsa visu uzmanību Danielai(māsai).

Pienāca puiša 11 dzimšanas diena, un viņš nebija runājis ar vecākiem apmēram 2 nedēļas, viņš brokastīs klusēja pusdienās neēda un vakariņās neieradās, pagāja apmēram mēnesis kopš viņa nelāgā ieraduma sākšanās. Vecāki biežāk sāka ieskatīties viņa istabā līdz māte atvēra durvis un ieraudzīja dēlu pakārušos...

Meita izauga, nosvinēja savu 11 dzimšanas dienu, protams, neatcerējās savu mirušo brāli līdz 21. augustam (dienas kad nomira zēns). Viņa dzīvoja zēna istabā tad katru dienu viņai spilvena vietā bija virve, ar kuru zēns pakārās. Leļļu mājas vietā lācēns, ar kuru zēns spēlējās.

Mājā sāka spokoties. Ģimene pārvācās uz kādu jauku un draudzīgu pilsētu. Bet gars sadusmojas par to, kad ģimene neiet uz viņa kapavietu. Zēns sāka demolēt viņu jauno māju.

Vecāki saprata, kad tas ir viņu dēls. Viņi gāja pie gaišreģes, lai uzzinātu, kā var garu nomierināt. Gaišreģei sašķobījās seja un viņas acis apgriezās kājām gaisā. Raustot valodu, viņa teica

lai izrokot zēna kapu un sadedzinot viņa kaulus. Ģimene tā arī izdarīja, un gars viņus lika mierā.

(Patiess stāsts)