Vajadzīga nopietna palidzība un viedoklis: sajūta, kakkas nav tā, kā vajadzētu. Parasti nastresoju par saņiem, nu....
Jau kopš septembra redzu katru nakti sapnī pilnīgi nepazīstau puisi un mēs vienmēr esam ļoti tuvi.Labākais tas, ka katrā sapnī izskatās pinīgi citādi (ja vien neskaita kastaņbrūnos matus) un uzvedas arī savādāk, nemaz nerunājot par vecumu, kas svārstās no 9 gadiem - 20., bet es vienmēr viņu atpazīstu.... Par viņu sapņoju vien tad, kad dienā nedomāju un īpaši neesmu ilgojusies sapni redzēt viņu (tik tizls teksts)Un pamostoties man ir prieks par to ka dzīvoju, jo tāda sajūta, ka drīz satiksimies....
Vienā sapnī mēs pastaigājāmies pa Ķemeru parku, nu tā, ne šajā laikā, jo viss vēl bija jauns un spodrs. iņs uzvedās tā itkā būtu mans puisis vai kkas tamlīdzīgs.
Citā atkal es vizinājos ar rīgas karuseļiem (to vairs nav) un viņš bija tur, bet centās no manis izvairīties.
Vēl vienā sapnī viņš bija karavīrs no pirmā pasaules kara un mēs draugu kompānījā runājāmies, viņš par visām varītēm atteicās saukt savu vārdu, tā vietā pateica kkādus ciparus. Es sēdēju viņam klēpī un negribēju iet prom. Vēl pamostoties jutu bārdas sarus pieskaramies sejai, tik īsta sajūta!
Vēl vienā naktī es sapņoju, ka mēs pirtiņā rikojam zobencīņas, es viņu uzvarēju un viņš aizgāja prom pasaukt kādu citu un neatgriezās.
Nākošajā naktī viņš bija kaķis! Ruds, aptuveni līdz puslieliem.
šovakar sapņoju, ka abi esam skolnieki. Man 9. klase, viņam 11. Beidzot uzzināju viņa vārdu!
Kā to izbeigt?! Kāda palīdziba, noderīga ideja? Kādam tā bijis? Man jāiet pie psihologa, vai ne?
