interesanti tiem, kas domā par reinkarnācijām, pasaules g2

Mēs, vecāki, vedam savas atvasītes uz bērnudārzu vai skolu, bet viņi ietiepjas un jautā – kādēļ man tur jāiet? Atbildam – lai izglītotos, kļūtu gudrāks, atrastu draugus un rotaļu biedrus. Tomēr viņi kategoriski atsakās iet. Kas ir šie bērni, kuri arvien biežāk konfliktē ar vecākiem un audzinātājiem?
Viņi ir tās paaudzes pārstāvji, ko pasaulē dēvē par indigo bērniem. Viņi neatzīst nekādas autoritātes. Nesaņēmuši atbildes uz būtiskiem jautājumiem, viņi nedarīs to, ko no viņiem prasa. Viņi atsakās darīt to, kam neredz jēgu. Daži ļoti asi, pat agresīvi protestē, ignorējot pieaugušo prasības, citi norobežojas, noslēdzas sevī, klusē, ignorējot apkārtējos. Viņi var tikpat skarbi un noraidoši izturēties arī pret vienaudžiem. Tiek nolemts, ka ar šiem bērniem kaut kas nav normāli un aicina palīgā psihologus un psihoterapeitus. Pārsvarā tas beidzas ar diagnozi – uzmanības deficīta sindroms, hiperaktivitāte vai autisms. Skolās, protama, ir arī šādi bērni – tie, kuriem ir iedzimtas vai iegūtas smadzeņu traumas vai patoloģijas, vai bijušas smagas saindēšanās vai slimības.

Indigo bērniem tamlīdzīgu problēmu nav. Viņu simptomi patiesībā ir norādes uz flustrāciju – vilšanos viņu vajadzībām neatbilstošajā izglītības sistēmā. Lai izprastu, kādā veidā šie bērni atšķiras no iepriekšējo paaudžu bērniem, visiem – gan vecākiem un skolotājiem, gan mediķiem un psihologiem būtu nepieciešams paraudzīties uz izveidojušos situāciju no metafiziskā viedokļa. Pašlaik dominējošās psiholoģiskās teorijas un cilvēku uzvedības interpretācijas ir pārāk ierobežotas, lai varētu pamatot saskarsmē ar šiem bērniem vērojamās parādības. Ar iedzimtību tās nevar izskaidrot, jo indigo bērns var krasi atšķirties no saviem vecākiem, brāļiem un māsām. Arī vides ietekme nedod atbildi uz šo jautājumu: bieži vien indigo bērns ir vienīgais, kurš izjūt diskomfortu, kamēr pārējie brāļi un māsas jūtas labi tradicionālajā skolas vai ģimenes vidē. Lūkojoties no metafiziskā viedokļa, varam atrast šo bērnu uzvedībai pavisam citu skaidrojumu. Indigo bērni – tās ir senākas, pieredzējušākas dvēseles, kas patlaban inkarnējas lielā vairumā, ar misiju palīdzēt Zemei iziet no krīzes situācijas, kā arī sagatavot cilvēces pāreju uz sesto rasi. Zeme atrodas tā saucamajā bifurkācijas punktā, kad vairs nevar dzīvot pa vecam – kaut kam ir jāmainās. Indigo bērni vēl nav sestā rase, bet gan priekšvēstneši, kas sagatavo šo pāreju.

Kā Jēzus Kristus un Jānis Kristītājs, kuri nāca, lai nestu jaunu mācību?
Hmm… Jēzus bija viens un Kristītājs bija viens, bet indigo bērnu katrā valstī jau ir tūkstošiem, un ar katru gadu dzimst arvien vairāk. Indigo bērni ir un būs nevis vienkārši mācības nesēji, bet gan aktīvi darītāji. Problēmas pasaulē ir samilzušas, un viņi ir tie, kas sagatavo sabiedrībā pāreju no disfunkcionālām, agresīvām, bezdvēseliskām saimniekošanas un pārvaldes formām uz pilnīgi jaunu funkcionēšanas veidu. Viskrasāk tas noteikti attiecas uz izglītību, medicīnu, pārvaldes sistēmu un cilvēku attiecībām. Līdz šim šīs sfēras balstījušās uz vecās, materiālistiskās paradigmas – uz zinātni un likumiem, kuros nav mīlestības, izpratnes par garīgumu, par Dievu un nemateriālām realitātēm. Dieva un garīgo likumu esamība jau ir zinātniski pierādīta, bet Latvijā augšas vēl arvien cenšas ietiepīgi turēties pie materiālistiskajiem stūrakmeņiem. Tomēr, par laimi, cilvēki individuāli meklē, atrod un lieto šo informāciju – ne velti ir tik milzīgs grāmatu klāsts par šo tēmu. Indigo bērni vienkārši pieprasa izmaiņas. Vecākajiem no viņiem ir divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit un pat vairāk gadu – viņi jau ir spējīgi aktīvi daudz ko mainīt, un tiešām to arī dara. Tas jūtamas arī Latvijā patlaban, valsts līmenī…

Tātad, viņi ir nākuši ne tikai, lai savas karmiskās lietas sakārtotu, bet…
Viņiem ir īpaša misija – pagriezt cilvēces attīstību no deģenerācijas uz evolūcijas ceļu. Uzdevums nav no vieglajiem, jo vecā sistēma pretojas izmaiņām – bieži nezināšanas dēļ, taču nereti arī apzināti. Indigo bērniem ir ļoti spēcīga saikne ar savu augstāko būtību – dvēseli, spēcīga pašapziņa un misijas izjūta, kas skolotāju vidū un sabiedrībā tiek interpretētas kā spītība, pretošanās un dumpības gars. Šie bērni cenšas strikti turēties pie savas iekšējās patiesības izpratnes, un tādēļ bieži cieš no ārkārtīgi spēcīga spiediena no autoritatīvu personu puses, tiek sodīti, atgrūsti vai ignorēti. Tā jau mazotnē var rasties spēcīgi kompleksi – mazvērtības, nevajadzības sajūta, un bērna dvēselīte lūst. Nesaskaņa starp to, ko bērns jūt un redz, un to, kādās krāsās un veidā šo pasauli mālē pieaugušie, rada neuzticību pret visiem, un sākas norobežošanās savā pasaulē vai domu biedru meklējumi virtuālajā pasaulē. Pusaudžu gados indigo bērni diezgan agresīvi tiešā vai netiešā veidā var norādīt uz esošās sistēmas nepilnībām, piemēram, ignorējot mācības un skolu vispār.

Bet skolā šiem bērniem neklājas viegli.
Skolā indigo bērniem grūtības sagādā viņu izsmalcinātais jutīgums pret dažādu veidu stimuliem. Viņu uztveres diapazons ir plašāks par to, ko mēs uztveram ar pieciem maņu orgāniem. Viņi spēj nolasīt neverbālo informāciju no cilvēka auras un domām – viņi ārkārtīgi spilgti uztver cilvēku izjūtas, emocijas, lasa domas, bet ne vienmēr apzinās konkrēto šīs informācijas avotu. Indigo bērni ir ļoti jutīgi pret to aktivitātes līmeni, kas valda skolas gaiteņos – troksni, skriešanu. Viņu jutīgā nervu sistēma tiek pārliekus kairināta, atrašanās kopā ar tik daudziem cilvēkiem tik šaurās telpās sagādā grūtības. Lai kaut cik adaptētos šajā vidē, viņi ir spiesti sevi it kā aizslēgt. Tam sekas – flustrācija un dusmas, hiperaktivitāte, nesavaldīga uzvedība. Tas ir spogulis apkārtējo agresivitātei un citām negācijām. Mēs ēdam ķimikālijām piesātinātus, nedzīvus produktus – tā ir vardarbība pret savu ķermeni. Izdzīvošanas dēļ mēs darām darbu, ko nemīlam – tā ir vardarbība pret savu dvēseli un misiju. Sava dzīves uzdevuma neizpildīšana arī ir viens no depresijas, alkoholisma, narkomānijas un antisociālas uzvedības cēloņiem.

Mēģinājumi ar farmakoloģiskām metodēm vai likumdošanu risināt garīgas problēmas norāda uz attiecīgās sabiedrības daļas garīgo infantilismu un situācijas neizpratni.
Indigo bērniem mēdz būt savdabīgs mācīšanās stils. Viņi agri jūt aicinājumu iegūt zināšanas par jomām, kas absolūti neiekļaujas skolas mācību programmās. Piemēram, kā mazā Madara (8 gadi) negrib mācīties matemātiku, bet mājās studē anatomijas grāmatu, vienlaikus ar savu iekšējo redzi (tā saucamo biodatoru) aplūkojot pati savu iekšējo uzbūvi. Piespiešana nelīdz, jo indigo bērni skaidri jūt, kādas zināšanas viņiem nepieciešamas savas misijas izpildei. Ja bērna misija ir kļūt par arhitektu, viņam patiks matemātika, zīmēšana un rasēšana, bet var nebūt interese par dziedāšanu un sacerējumu rakstīšanu. Topošam dziedniekam tā pati matemātika un rasēšana būs absolūti vienaldzīgas, un viņš var būt nesekmīgs šajos priekšmetos. Indigo bērni katru tēmu vispirms uztver hologrāfiski – lielajās kopsakarībās, tad detaļās, nevis lineāri, kā orientēta liela daļa tradicionālās apmācības sistēmās. Par konkrēto interešu jomu vai jautājumu viņi savāc informāciju no visdažādākajiem avotiem un pēc tam integrē šos faktus vienā veselumā. Šiem bērniem skolā ir nepieciešama izvēles iespēja.

Ko ieteikt vecākiem, ko darīt skolotājiem, lai netraucētu šiem sarežģītajiem bērniem veikt savu misiju?
Šie bērni ar savu rīcību aktīvi aicina pieaugušos attīrīties fiziski un emocionāli, izglītoties, garīgi pilnveidoties. Viņi vedina vecākus uzlūkot pasauli ar viņu acīm. Šobrīd atbilstošu grāmatu klāsts ir pietiekami plašs, lai dotu iespēju piedzīt savas zināšanas līdz šo bērnu līmenim. Vismaz teorētiski vajadzētu pārzināt tās lietas, kas indigo bērniem ir acīmredzama realitāte: par Dievu tā patiesi garīgajā un zinātniskajā, nevis reliģiski dogmatiskajā izpratnē, par cilvēka energoinformatīvās sistēmas uzbūvi – aurām, čakrām utt., par Visuma uzbūvi, par garīgajiem likumiem, kuriem esam raduši neticēt, bet no kuriem nav iespējams izvairīties… Eņģeļi, dabas gari un dažādas citas nefiziskas būtnes, par kurām paši lasījām pasakās un teikās, jaunajiem bērniem ir taustāma realitāte – viņi sarunājas ar tiem kā ar draugiem, bet krēslas stundās redz mirušo cilvēku dvēseles, kas aizkavējušās Zemes astrālajā līmenī. Mazu bērnu tas biedē, un, ja vecāki neizprot notiekošo, viņi mazo stiepj pie ārsta. Ja ārsts būs tāds pats nejēga, viņš pateiks, ka bērnam ir šizofrēnija un sāks ārstēt ar medicīniskiem preparātiem, tā veidojot traģēdiju. Ja indigo bērnu sāk ārstēt ar ķīmiskiem medikamentiem (ritalīnu u.c.), tiek pilnīgi nomāktas viņu dabiskās spējas, padarot viņus par zombijiem. Rezultātā pat agrīnā vecumā bērni var sākt smēķēt, lietot alkoholu, narkotikas un pat izdarīt pašnāvību.
Patiesībā slimi ir nevis šie bērni, bet gan tā sabiedrības daļa, kas ar medicīniskiem paņēmieniem grib bērnus piespiest iekļauties tradicionālos, novecojušos, sabiedrībā vispārpieņemtos rāmjos.

Ar to izskaidrojams, kas patlaban notiek ar mūsu jaunatni...
Jā un problēmu iemesli jāmeklē mūsu novecojošajā, pretdabiskajā un destruktīvajā izglītības sistēmā, pieaugušo neziņā par iepriekšminētajām smalkajām, nemateriālajām lietām. Būtībā salauztās dvēseles ir materiālistiskās paradigmas aizstāvju tumsonības rezultāts, kas kā spogulī parāda šāda pasaules uzskata greizumu. Pasaulē indigo bērnu tēmai jau gandrīz 20 gadus pievērsušies visdažādāko nozaru speciālisti: psihologi, mediķi, pedagogi, filozofi… ASV, piemēram, valstiskā līmenī ir izstrādātas šiem bērniem piemērotas alternatīvas mācību programmas. Līdzīgs darbs tiek vaikts Holandē. Dažādās valstīs šiem bērniem tiek veidotas speciālas skolas, nometnes, organizētas nodarbības, kurās viņiem ir iespējas sadarboties ar sev līdzīgiem un atjaunot pieaugušo iedragāto pašapziņu. Latvijā šādu bērnu vecāki bieži vien ir izmisumā – parastajā skolā viņu bērnus uzskata par atpalikušiem vai slimiem gan bērni, gan skolotāji, padarot palikšanu skolā neiespējamu. Valdorfa, Montesori u.c. alternatīvās skolas pasaulē tiek uzskatītas par samērā veiksmīgu pagaidu risinājumu šo bērnu vajadzību apmierināšanai. Diemžēl Latvijā ne visas šīs skolas tādai misijai jau ir pamodušās.

Tas bija veltījums indigo bērniem, bet ko lai dara parastie vecāki un parastie bērni?
Mums nevajadzētu dalīt bērnus parastajos un īpašajos. Visiem, neatkarīgi no viņu vecuma (arī pieaugušajiem!), ir potenciālas iespējas iegūt tādas pašas spējas – tā saucamās paranormālās un ekstrasensorās (kas patiesībā ir norma veselīgas un tīras energoinformatīvās sistēmas gadījumā), kādas ir indigo bērniem. Darbs ar sevi, emociju apzināšanās, izmantošana sevis attīrīšanā no uzkrātās negatīvās enerģijas un ar Visuma likumiem disharmonijā esošām domformām ļauj mūsu energoinformatīvajiem kanāliem atvērties, un smalko enerģiju un informācijas uztvere kļūst par ikdienišķu parādību. Tas ir dabīgs attīstības rezultāts, kuru man regulāri demonstrē arī manis vadīto semināru dalībnieki. Ideāli būtu, ja patiesu garīgu attīstību veicinoša informācija parādītos gan bērniem, gan pusaudžiem (un arī pieaugušajiem!) veltītajos populārajos preses izdevumos un raidījumos, pamazām aizvietojot tukšo un bezjēdzīgo informācijas gūzmu par vistriviālākajām negācijām citās valstīs, ārzemju estrādes grupām, slavenību intīmo dzīvi u. tml.
Ar katru gadu vairāk skolas tiks konfrontētas ar faktu, ka būs vairāk bērnu, kas neatbilst ierastajiem uzskatiem par normu. Mums jāapzinās, ka šiem bērniem ir spējas izlaist sev cauri daudz lielāku enerģijas un informācijas apjomu. Cilvēks ir atvērta energoinformatīvā sistēma, kurā viss atrodas nemitīgā plūsmā. Ja šai sistēmai mēģina aizlikt korķi priekšā, tā uzprāgst vai nomirst. Bērnam ir jābūt iespējai ienākošo enerģiju konstruktīvi izmantot – apmierināt zinātkāri, aktīvi darbojoties ar radošiem un pētnieciskiem projektiem, diskutējot, kustoties, zīmējot, izspēlējot dažādas lomas un situācijas. Ja šādas iespējas klasē netiek dotas un bērnam jāsēž solā, rociņas rātni salikušam, parādās hiperaktivitāte vai dusmu izvirdumi. Diemžēl mūsu izglītības sistēmā vēl joprojām dominējošais ir uzskats par bērnu kā baltu lapu, kuru skolotājs apraksta ar zinībām, pilnīgi ignorējot faktu, ka katrā bērnā ir dvēsele ar gadu tūkstošos uzkrātu pieredzi, kuru tikai jāprot atmodināt. Indigo bērns bieži jauno mācību tēmu ir uztvēris no pusvārda, sadzirdējis vēl skolotāja vārdiski neizteikto, un stundas turpinājums viņam kļūst neinteresants. Vai tiešām vēl joprojām uzdrošināsimies to saukt par uzmanības deficīta sindromu? Izglītības sistēmai būs jāmainās, vai arī tā vienkārši izjuks.