Spoku stāsti 2.
Mēle ausī.
Šo atgadījumu man izstāstīja draudzene. Tas notika agrā bērnībā. Divas mazas māsiņas pa nakti gulējušas gultiņā. Un viena ļoti spilgti acerējās, ka pa nakti pamodusies un sajutusi slapju mēli…savā ausī. Bet telpā neviens neesot bijis. Bet tūlīt pēc tā viņa ieslīga dziļā miegā. Pēc daudziem gadiem viņa atrada grāmatu, kur bija aprakstīti dažādi spoku veidi. Tajā skaitā poltergeists. Un kā par brīnumu, šī spoka liecinieku aprakstos viņa atrada identiskus aprakstus savai pieredzei.
Zilā dāma.
Stāsts par vecām lauku mājām, kur mazbērni pavada visas savas vasaras. Kādā vasaras vakarā kāds bariņš bērnu spēlē “kariņus”. Kā jau pierasts ar slēpšanos un šaudīšanos. Kāds zēns paslēpjas aiz šķūnīša un otrs nāk viņu meklēt, bet tad apstājas. Arī otrs zēns iznāk no slēptuves un skatās uz logu šķūnīša jumta galā. Tur zilganā miglā lēni šūpojas ar plīvuru aizsegta vecas sievietes seja.
Ārsts bez kājām
Tas notika Sātiņu pamatskolā, kura izbūvēta bijušajā kara hospitālī. Daudzi cilvēki šajā vietā ir saskārušies ar asinis stindzinošiem gadījumiem. Pirmais stāsts ir par diviem zēniem, kuri vēlu vakarā skrēja pa skolas gaiteni un tā galā pamanīja vīrieti baltā uzsvārcī. Tas intensīvī soļoja- uz vietas! Pats dīvainākais bija tas, ka vīrietim trīka kāju. Tagad šie zēni ir jau pieauguši un vēl nesen apsprieda redzēto. Tas nebija nosapņots. Spokainais ārsts pat skatījies viņiem acīs.
Vēl šajā pašā skolā ir telpa, kur dzīvo skolas sargs. Bet tur ir ļoti grūti uzturēties, jo kā aizver acis, tad tajā vietā, kur ir logs nāk iekšā krustnešu karavīri. Var jau likties smieklīgi, bet to nav stāstījis tikai viens cilvēks. Un šajā telpā neviens vairs labprātīgi neuzturās.
Kailie skrējēji.
Tas notika pirms 20 gadiem uz Rīgas-Liepājas šosejas 90. kilometrā. Tur ceļmalā atrodas kapa vietas un piemineklis karā kritušajiem. Krēsloja. No Rīgas puses pa kalnu uz leju brauca mašīna, kuras pasažieri ceļmalā redzēja 5 kailus skrienošus vīriešus. Viņi ieskrēja jau pieminētajā piemiņas vietā. Cilvēki izkāpa no mašīnas un iegāja kapos, kuriem apkārt bija dzīvžogs un tālāk labi pārredzama pļava. Kapi bija tukši. Un pa pļavu arī neviens neskrēja. Kad vēlāk viņi to pārrunāja, tad atklāja, ka redzējuši identisku situāciju. Tā kā to nevar norakstīt uz halucionācijām. Sieviete atklāja, ka šie vīrieši bijuši ļoti labi saskatāmi un radies iespaids, ka tie ir kādi armijas treniņi. Kailums var būt skaidrojams ar to, ka kara laikā mirušos karavīrus apglabāja masu kapos. Un, bieži vien, taupības nolūkos uniformas novilka, lai atdotu citiem un viņus apraka kailus. Mirušo dvēseles vēl daudzus gadus pēc nāves nav radušas mieru. Tie atgriežas, lai palīdzētu savam karapulkam un valstij.
Paša piedzīvotais.
Ar klasi bijām aizbraukuši ekskursijā. Blakus bija mežš viens klasesbiedrs iegāja mežā (nē viņš nepazudīs) un atnesa no meža tādu kā zagļa masku (vuiii šausmīgi paliek jau rakstot...) kad mēs viņam uzkliedzām lai labāk nes atpakaļ viņš to arī izdarīja, bet kamēr viņš skrēja maska sāka plūst nu kā ūdens sāka plūst.
Nama vecākais gāja uz bēniņiem un sajuta kaut kādu dīvainu smaku-viņš uzkāpa augšā un minat 3 reizes ko viņš tur ieraudzīja- Pakārušos bomzi! (nē nu nopietni!)
pīķa dāmu.
Ir ļoti daudz veidu kā izsaukt melno pīķa dāmu, bet es nevienam nekad neieteiktu to darīt, tāpēc, ka pīķa dāma var nodarīt ļaunas lietas. Viņa var gan atstāt uz sienas neiztīrāmus, melnus plankumus, gan apsēst māju kurā viņa bija izsaukta un var arī nogalināt… Bet tomēr daudziem tas interesē, tāpēc es to uzrakstīšu. Vakarā vai naktī, sveču gaismā uz spoguļa ar sarkanu lūpu krāsu ir jāuzzīmē trepītes. To jādara diviem vai vairāk cilvēkiem. Tad jākoncentrējas uz spoguli. Tur jāparādās gaismiņām un pa trepēm jānonāk tādam kā melnam kvadrātam. Tad Pīķa dāmai jāiznāk no spoguļa un visiem jāsajūt auksta elpa, svecēm jānodziest pašām no sevis. Un tālāk jau notiek tas kas bija rakstīts sākumā…
