Sveiki šis par nenotveramo snieg cilvēku cerams ka patiks.
Sniega cilvēks. Dažādu tautu mitoloģijā, nostāstos un priekšstatos dīvaina "meža cilvēka" tēls sastopams daudzviet - no Ziemeļamerikas līdz Austrālijai. Tā populārākais nosaukums "sniega cilvēks" radies no šī radījuma īpašības pārvietoties dzīļi piesnigušās vietās, kas cilvēkam tā īsti nav pa spēkam, kā arī tādēļ, ka pirmās reizes eiropieši to tika novēroja sniegotajos Himalaju rajonos.
Pirmo reizi Rietumu pasaulē par „sniega cilvēku” ierunājās 20.gs.50.gadu sākumā saistībā ar Himalaju augstkalnu reģionu, kur to bija redzējuši alpīnisti, arī slavenais Mesners. Pēc tam 70.gados liecības par viņu tika iegūtas arī Pamira kalnos.
Visai daudz liecību nāk no Ziemeļamerikas, kur turienes Bigfūts/Saskvačs ir pat pāris reizes nofilmēts. Pirmo un vispārliecinošāko reizi tas ir izdevies Patersonam 1967.gadā.
Tibetas un Himalaju jetijs.
Tibetieši jetiju dēvē par gja-dred – "klinšu lācis," mi-dred – "cilvēklācis," mi-rgod – "mežonīgais cilvēks," Kang Admi - "sniega cilvēks" un dažādos citos vārdos. Eiropā pazīstams kā jetijs (yeti - "sniega cilvēks").
Tiek aprakstīts kā liela auguma (1,80–3 m) spalvaina, uz divām kājām staigājoša būtne, kas visbiežāk novērota augstkalnu rajonos.
Protams, ka pirmās ziņas par jetiju smeļamas no vietējo tautu nostāstiem un folkloras.
Pirmais ziņojums par Jetija pēdu novērojumu Rietumos nonāca ar britu birokrātu un virsnieku ziņojumiem.
Pirmais tāda ziņojuma autors bija B.Hodžsons (B.H.Hodgson), kas laikā no 1820.-1843.g. bija Lielbritānijas pilnvarotais pārstāvis Nepālas karaļa galmā. Viņš ziņo kā nesēji ceļojuma laikā pa Ziemeļnepālu pārbijušies no spalvaina un bezastaina radījuma, kas līdzinājies cilvēkam.
1889.gadā tika izdota Laurensa Vedela grāmata “Himalajos.” Vedels stāsta par pārgājiena laikā uzietām pēdām, kuras, pēc viņa pavadoņa teiktā, esot atstājis liels, pērtiķim līdzīgs radījums. Pats Vedels uzskata, ka tās bijušas lāča pēdas. Stāstus par kalnos dzīvojošiem spalvainiem divkājainiem radījumiem Vedels bija dzirdējis no vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, taču viņš norāda, ka neviens pats stāstnieks personīgi savām acīm dīvaino būtni neesot redzējis.
No 19.gs. nāk arī liecība, kurā tiek aprakstīts dzīvs redzēts noķerts jetijs. Kāds dienvidafrikānis stāstījis antropoloģei Mairai Šaklijai: "Mana mirusī tante daudzus gadus atpakaļ Indijā man stāstīja, ka tās māte patiesi redzējusi vienu no šīm radījumiem. Tas noticis Mussori, Himalaju priekškalnēs. Radījums pārvietojās uz divām kājām, taču to klājošā vilna padarīja viņu vairāk līdzīgu dzīvniekam, nekā cilvēkam. Viņu noķēra sniegā... un veda iekaltu ķēdēs."
Jetija pēdu atradumu un pašas būtnes novērojumu skaits pieauga 20.gs., kad Rietumu pētnieki un ceļotāji arvien biežāk un lielākā skaitā ieradās Himalajos.
1925.gadā jetiju no lielāka attāluma aptuveni 4 600 m vjl. augstumā no apmēram 200 m attāluma novēroja Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības loceklis, fotogrāfs un Himalaju pētnieks N.A.Tombazi: “Redzamā figūra nepārprotami, līdzinājās cilvēkam. Tas pārvietojās stāvus un pa laikam apstājās, lai noplūktu kādu pundurrododendrona dzinumu. Uz baltā sniega fona tas izskatījās melns un, cik es varēju saskatīt, bija bez kāda apģērba.” Divas stundas vēlāk Tombazi ar ceļabiedriem bija uzkāpuši līdz vietai, kur iepriekš atradās novērotā būtne. Viņi tur atrada pēdu nospiedumus, kas “līdzinājās cilvēka pēdām, tikai bija sešas līdz septiņas collas garas un četras collas platas.”
Pirmā Rietumu ekspedīcija. Pirmā ekspedīcija jetija meklēšanai bija britu laikraksta Daily Mail organizēta 1954.gadā, ko vadīja tās žurnālists Ralfs Izards. Meklējumi norisa Himalajos, taču pētniekiem ieraudzīt Sniega cilvēku tā arī neizdevās. Tomēr tika savākts zināms daudzums netiešu liecību jetija eksistencei: Pangbočes un Khimdžunga klosteros tika uzieti skalpi un mumificētas rokas kādam radījumam, kas stipri līdzinājās cilvēkam.
Atzīti speciālisti – japānis T.Ogava, amerikānis Dž.Agodžīno, E.Daņilovs un L.Astaņins no PSRS, kas izpētīja atlieku fotouzņēmumus, nonāca pie līdzīga viedokļa: dīvainais radījums stipri līdzinās neandertālietim.
Visi taustāmie jetija eksistences lietiskie pierādījumi, kas vairākkārt parādījušies 20.gs. otrajā pusē izrādījušies viltojumi vai piederīgi kādai droši klasificējamai dzīvnieku vai seno cilvēku sugai. Kā izņēmumi minami no Pangboče klostera nākušie “jetija skalpa” matu paraugi un 1959.gadā naftas magnāta Slaika rīkotās jetija izpētes ekspedīcijas laikā savāktie domātie sniega cilvēka izkārnījumi. Profesors Frederiks Vuds Džonss, kas izpētīja matu paraugus, secināja, ka tie pieder kādam nezināmam dzīvniekam, kas gan, pēc viņa domām, neesot ne lācis ne cilvēkveidīgs pērtiķis. Savukārt izkārnījumos atrada zinātnei nepazīstamus parazītus, kas ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka tie dzīvo kāda nezināma dzīvnieka organismā.
1986.gadā Nepālas kalnos 4 200 m augstumā jetiju novērojis slavenais austriešu alpīnists Mesners un uzņēmis savu slaveno foto.
Jetija skalpi klosteros. Kāda britu māksliniece apgalvo, ka Butānā klosterī redzējusi svētu relikviju – jetija skalpu. Tas atradies nepiederošiem slēgtā klostera daļā. Viņu tur ievdis kāds gados jauns mūks – futbola un Deivida Bekhema fans. Mūks ļāvis vien zimēt, bet ne fotografēt. Ievērojot proporcijas, māksliniece uzzīmējusi viņasprāt jetija skici. Pētnieki gan saka, ka tādi skalpi zināmi jau sen. Mūki tos pagatavojot ceremoniālajām vajadzībām no kalnu kazu ādas.
ASV televīzijas programmas Destination Truth veidotāji paziņoja, ka viņu grupai izdevies uziet jetija pēdu nospiedumus 3 000 m augstumā. Viņu bruņojumā ir infrasarkanās kameras.
Balvu 1 miljona ASV dolāru apmērā izziņojusi amerikāņu optisko ierīču firma Bushnell kopā ar mednieku un makšķernieku žurnālu Field and Stream. Vajadzīgi reāli pierādījumi jetija eksistencei – kauli, vilna, foto, video, zobi, ķepa vai pēda. Konkurss bija spēkā līdz 2008.gada 15.decembrim.
Maskavā filmētais materiāls nonāca 1971.gadā, kur to pētīja kinomatogrāfisti, biomehāniķi, kriminālisti, zoologi VDK uzdevumā un nonāca pie secinājuma, ka filma ir īsta.
Šo filmiņu demonstrēja arī Rīgā 80.gados toreizējā Planetārijā kādas Sniega cilvēka lekcijas ietvaros.
Tādējādi tika secināts, ka filmā uzņemtais 2 m garais radījums izskatās pēc neandertālieša (nez kādēļ gan?).
Nupat atklātībā parādījusies ziņa, ka 2004.gadā Vašingtonas žurnālists un rakstnieks Gregs Longs grāmatā "Lielās pēdas radīšana" esot atklājis, kā tapis šis sižets un pirmo reizi nosaucis vārdā aktieri, kurš ietērpies Bigfūta kostīmā. Tādas aizdomas bija jau sen, taču eksperti uzskatīja, ka tādas kustības cilvēks nespētu imitēt. Pie tam 1967.gadā cilvēku rīcībā nebija tādas datortehnoloģijas, lai to spētu viltot.http://www.youtube.com/watch?v=dXv3fKulTXA
Cerams labs raksts
