Savādākas pasaciņas.20

Ir jau rīts. Laiks mest mācībām mieru un doties uz savu istabu nedaudz pagulēt, jo ieskaite nebūs pārvarama bez pāris stundām miega. Viņa sakrāmē savu somu, uzmet to nevīžīgi uz pleca un dodas uz istabiņas pusi. Klāt jau istaba, bet durvis... kāpēc tās nav aizvērtas? Vai tiešām viņa bija tika uzmanīga, ka naktī neaizvēra durvis? Bezjēdzīgi pārmetumi pārņēma viņas galvu. Kā ir, tā ir, jādodas iekšā, lai liktos uz auss. Atkārtojas naktī veiktais. Viņa klusi atver durvis, tik klusi, lai Dženna nepamostos. Šoreiz kaut kas ir savādāk. Šoreiz pirmais, kam viņa pievērš uzmanību ir pilienu izdotās skaņas, smaka, kas telpā valdīja arī naktī ir jūtama jau atverot durvis. Nav ko gaidīt, jādodas ātri uz savu gultu un jāguļ. Viņa iziet no durvju ailes un viņai paveras skats uz visu istabu. Vai Dženna mācās? Kāpēc viņa sēž pie galda? Nē, tā neapšaubāmi ir Dženna. Bet kāpēc, viņai rīt nav ieskaites. Viņa iededz gaismu. Spuldzīte ar nelielu čirkstoņu iedegas un... Dženna... Kliedziens, kliedziens... Dženna sēž krēslā un viņas vaigi ir pārgriezti. No vienas auss līdz otrai. Kliedzieni...nu piecēlušies ir pārējiem kopmītņu iemītnieki. Viņi ieskrien istabiņā un redz viņu. Viņa ir notupusies, sarāvusies un dreb. Viņa ar pirkstu rāda uz Džennu. Visi ir šokā, atkal seko kliedzieni, taču šoreiz nekliedz viņa, kliedz pārējie. Joprojām no Džennas vaigiem pil asinis. Kāda meitene ar trīcošas rokas kustību norāda uz sienu. No sākuma viņai ir grūti saprast rakstīto. Acis skaidrojas...viss kļūst skaidrs. Uz sienas ar asinīm uzraksts:

 „ Vai esi laimīga, ka mūsu tikšanās reizē neieslēdzi gaismu?”.

Endijs bija jauns un ambiciozs jurists. Pabeidzis augstskolu viņš izmisīgi avīžu sludinājumos meklēja darbu. Beidzot viņš to atrada. Tikai viena problēma- viņam bija jādzīvo Čeritaunā. Par tādu Endijs līdz šim nebija dzirdējis, bet darba iespēja pārvarēja bailes no dzīves nelielā pilsētiņā. Arī māja viņam tika piešķirta uzreiz pēc darba līguma noslēgšanas. Neliela trīsistabu mājiņa pie lielceļa. Nekas dižs, bet izvēles jau nebija. Pirmās dienas Endijs rūpīgi nodarbojās ar jaunās mājas iekārtošanu. Dīvaini, bet iepriekšējais saimnieks nebija izvācis savas mēbeles, tāpēc Endijam bija jāveic arī šis darbs. Nepagāja ne pus diena, kad istaba bija tukša. Vien dažas grāmatu kaudzes un...spogulis, kas Endijam iekrita acīs. Tas bija dīvaina paskata- liels, smagnējs, ar dīvainu koka rāmi, kuru rotāja dīvaini griezumi un uzraksti nesaprotamā valodā. Endijam šīs spogulis tik ļoti iepatikās, ka viņš izlēma savu veco spoguli pagaidām atstāt šķūnītī, bet istabā izmantot šo, veco saimnieku atstāto spoguli.

Ievākšanās bija beigusies un Endijs jau trešo dienu izslēdz modinātāja zvanu, lai celtos un taisītos savai darbadienai. Duša, brokastis, darbs, mājas. Bija beigusies darba diena un Endijs jau piebrauca pie mājas. Kārtējā ikdienas rutīna, kas nemanot pie sevis pievilka krēslu. Vēl pēdējie darbi, lietas izskatīšana un atkal uz gultu, lai rīt atkal varētu celties un doties uz darbu. Endijs ielien gultā un ir pilnībā gatavs aizmigt. Doma pēc domas. Bērnība ar māti un Sendiju, mīļoto māsu, kas pašlaik studē Anglijā. Domas par savu dzīvi, par simpātijām un mīlestību...”BUM! BUM! BUM!” Endijs izberzē acis, lai pārliecinātos, ka trokšņi nav viņa iztēles auglis. Klusums. Endijs nopurinot galvu atkal liekas gulēt, šķiet, ka darbs būs pie vainas šiem nomodas murgiem. „BUM!” un stiklu šķindoņa paildzina šī trokšņa izplatīšanos pa Endija guļamistabu. Šoreiz Endijs saprot, ka joki mazi un kāds noteikti ir viesistabā. Iespējams, ka logs nav ticis aizvērts un kāds āpsis ir ielavījies mājās un sāk uzdarboties. Ieslēdzis gaismu viesistabā Endijs saprot, ka neviena nav. Istabā neviena nav un arī logs ir ciet.

Jau trešā diena pēc pirmo trokšņu dzirdēšanas, bet nekas nav mainījies. Katru reizi ap šo laiku Endijs dzird šos trokšņus. Pa brīdim trieciena trokšņus nomaina šķindoņa. Šī šķindoņa Endijam atgādina bērnību, tos laikus, kad viņi ar māsu mēdz vākt pudeles un bieži vien tās sasitās savā starpā radot līdzīgu troksni šim. Endijs vairs nepaļāvās uz darba nogurumu, viņš zināja, ka kāds tajā istabā ir un tur vandās. Bet kas tas ir, kas var šādi jokoties ar viņu? Peles tās noteikti nevarēja būt, jo trokšņi ir pārāk smagnēji. 

Piektā diena pēc pirmajiem trokšņiem. Endijs atrodas savā gultā un ietinies segā trīc. Šie trokšņi ir viņu noveduši pie bezmiega. Tie liedz viņam domāt par ko citu, kā vien par šiem pašiem trokšņiem. Endijs kļūst dusmīgs. Šoreiz viņš izleks no gultas cik vien ātri spēs un neieslēdzot gaismu metīsies uz viesistabu. Laika atskaite...viens...divi..un sprints uz viesistabu. Endijs ir viesistabā un nu ir pienācis patiesības brīdis. Bet trokšņi neturpinās, tie ir beigušies. Tagad Endijs ir izmisumā. Viņš nezina ko darīt. Mēness apspīdētās istabas vidū viņš ir nometies uz ceļiem, pār vaigiem rit asaras. Viņš nezina ko darīt. Pēkšņi viņu izbiedē šķindoņa. Troksnis nāk no aizmugures, bet kas tur ir? Tur ir grāmatplaukts un vēl tikai... tikai spogulis. Endijs lēnām pagriežas pret spoguli. No sākuma saskatīt tajā esošo tēlu nav iespējams. Viss šķiet miglains, bet pēc pāris sekundēm tēls ir izkristalizējies. Spogulī Endijs cerēja redzēt sevi, bet tur bija redzams kas cits. Nebija īsti saprotama viņa uzbūve- ekstremitātes bija izplūdušas, augums nelies, neproporcionāla galva un pēkšņi viņa priekšā šīs radījums atvēra acis. Lai gan bija tumšs, Endijs spēja saskatīt šīs dzelteni kvēlojošās acis. Kāda minūte, kopš Endijs nav ievilcis elpu. Viņš ir sastindzis. Mirklis un „Tas” sāka kustēties. Izskatījās, ka tas rāpjas ārā, lien no spoguļa. Tas bija lempīgas uzbūves, bet kustējās līgani. Lēni, no vienas puses uz otru, balstoties uz savām strupajām kājā. Brīdis un „Tas” bija ārā. Lai gan bija tumšs, varēja redzēt tā smīnu, drīzāk just. Sekundes gāja kā stundas, Endijs svīda, bet pakustēties nevarēja. „Tas” jau bija metru attālumā no Endija. Solis pēc soļa un nu viņš bija tik tuvu, ka Endijs juta tā ledaini slapjo dvašu savā sejā. Vēl pēdējais solis un...

Ir otrā diena, kad Endijs nav ieradies darbā, arī uz zvaniem neatbild un priekšnieks ir nolēmis doties pie Endija uz mājām. Viņš piebrauc pie mājas, izkāpj no mašīnas un dodas uz durvju pusi. Pieklauvē pie tām, bet neviens never. Priekšnieks kļūst dusmīgs uz bez aicinājuma atver durvis. Sākumā koridors, tad viesistaba. Priekšnieks salecas. Viņš ir ieraudzījis Endiju, vismaz to, kas no Endija ir palicis. Spogulis stāv pašā viesistabas vidū un pie tā guļ Endija galva. Nedaudz tuvāk spogulim arī pašas Endija acis. 

Ceru, ka patika pasaciņa un ja vēlies, pasaciņai būs turpinājums.