Katram cilvēkam pusmūža gados jau uzkrāta sava dzīves pieredze dažādām dzīves situācijām. Neskatoties uz to, var rasties reizes ar tādu apstākļu sakritību, ka ar visu pieredzi netiec skaidrībā.
Savos rakstos cenšos rakstīt iespēju robežās par pašas paiedzīvoto un dažreiz pat tracina kategoriskie apgalvojumi, ka , lūk, viena tante teica...
Lasot sapņu grāmatu tulkus spoku rakstos un citās publikācijās, jau sen esmu ievērojusi, ka man tur aprakstītie tulkojumi nav spēkā. Varu apgalvot, ka man ir pašai izveidojies savs sapņu tulks no uzkrātās pieredzes. Daži piemēri, kas man izpildās par 100%.
Ja sapnī redzu govi vai vērsi, noteikti tuvākajā laikā saņemšu pasta sūtījumā vēstuli (visdrīzāk oficiālu ar kādu svarīgu ziņu) vai paku.
Ja sapnī redzu baļķus, nocirstus kokus - gaidāmi slikti laika apstākļi, visbiežāk slapjdraņķis.
Pēc aiziešānas pensijā vēl radies viens svarīgs novērojums. Vispirms gribu piemetināt, ka sapņi naktīs man rādās diezgan reti un parasti pēc uzmošanās tos atceros. Par darbu gandrīz nekad nesapņoju, kad vēl strādāju. Tagad, pēdējo 20 gadu laikā pa reizei sapnī esmu darbā un redzu konkrētus bijušos kolēģus. Jau sen to ievēroju, ka divi vīrieši - mani bijušie priekšnieki, kas sen paši jau citos medību laukos, vienmēr ir brīdinājums, ka man ar veselību pašai būs kāda problēma. Svarīgi vēl, vai sapnī viņus tikai redzu, vai arī runāju, sasveicinos. Jo tuvāka saskarsme, jo nopietnāka slimība man, turklāt vecakais no viņiem ir it kā brīdinājums par ko nopietnāku manā veselībā. (Nu jau pat mana meita diezgan nopietni man šad tad pajautā - vai sapnī priekšnieku neredzēji?)
Ir man arī daži ticējumi, kas piepildās man. Tā saka, ja zvana pie durvīm, tu atver tās, neko nejautājot un tur neviena nav - pa durvīm ielaid nāvi. Es agrāk to nebiju dzirdējusi. Tagad labi atceros, pirms daudziem gadiem, kad skaidri sadzirdēju zvanu pie durvīm un tūdaļ tās atvēru, bet tur neviena nebija. Tājā pašā dienā saņēmu telefona zvanu, ka miris mans tēvs. Kopš tās reizes durvis vaļā nekad neveru, nesaņemot atbildi no zvanītāja.
Tagad par vissvaigāko notikumu, kāpēc nolēmu uzrakstīt.
Pagājušā naktī gribēju paminēt mīklas. Kad divas kārtējo reizi neatvērās laikā, devos gulēt jau dzīz pēc pusnakts. Nezinu cik ilgi jau biju gulējusi, uztrūkos no miega, jo it kā skaidri sadzirdēju durvju zvanu. Atcerējos nupat sapņoto - savu vīru kautko nesaprotamu runājam, tupat dēlu un arī meitas vēl kā vidusskolnieces un vēl dažus paziņas. Vīru, pēc viņa aiziešanas (14 gadi) sapnī ieraudzīju otro reizi, dēlu pēc 3 gadiem - pirmo reizi. Tik daudz sapratu, ka uz durvju zvanu nav jāreaģē, bet nolēmu paskatīties savā Samsung Galaxy cik tad ir pulkstens. Ieslēdzu to. Uz ekrāna rēgojas bilde ar uzrakstu
- Daudz laimes nāves dienā!
