Šovakar biju pie kaimiņa, kur bija sapulcējušies cilvēki, kuri savulaik bija izsūtīti uz Sibīriju.
Nu lūk, pie manis pienāca Ēvalds, kurš man pastāstija atgadījumu, no kā man skudriņas sāka skriet.
Otrā pasaules kara laikā Kurzemes katlā nu jau Saldus novadā mājās "Krūmiņi", slēpjoties no vāciešiem, Ēvalds paslēpās siena šķūnī, jo bija atdalījies no savējiem un spēki nebija vienādi. Ierokoties sienā, nedaudz piesedzot seju ar sienu, viņš cerēja, ka vācieši viņu neatradīs, par nelaimi vācieši meklēja ar suņiem, jo mājas saimnieks baidoties par saimniecības drošību, esot teicis, ka šķūnī kāds varētu būt.
"Dzirdu kā suns pa sienu pantu tuvojas man, ar ķepu jau bija uzkāpis man uz rokas, domāju beigas ir klāt...... tad notika brīnums, suns man nolaizīja seju, neizrādot nekādas pazīmes devās tālāk un vācieši pēc kāda laika bija prom, biju šokā un nogaidot kādu laiku, ieraudzīju tādu kā spožumu, sudrabotu mirdzumu, spilgta gaisma pārņēma visu šķūni, pieceļoties ieraudzīju cilvēkam līdzīgu stāvu, seju nevarēja saskatīt un man palika tik viegli"
P.S Tas ir patiess stāsts, kopš tā laika Ēvalds ne mirkli nav šaubījies par augstākajiem spēkiem. To atstāstīt ir grūti, bet noklausoties šo piedzīvoto, man skudriņas pa muguru rosījās.
